Rands blenza uz sievieti, nespēdams izdvest ne skaņas. Aesu Sedaja. Puisis bija mēģinājis sevi pārliecināt, ka viņa neizskatīsies citādi tagad, kad viņš zināja, kas… uz ko viņš šobrīd skatījās, un, viņam par lielu pārsteigumu, tā arī bija. Protams, Moirainas kundze vairs nešķita tik smalka sievietes mati bija izspūruši uz visām pusēm, un pāri degunam stiepās tik tikko saskatāma sodrēju švīka -, tomēr viņa neizskatījās citādi. Vajadzēja taču Aesu Sedajā būt kam tādam, kas vēsta par viņas būtību. Tomēr, ja āriene atspoguļotu būtnes iekšējo pasauli, šai vairāk nekā glītajai sievietei, kuras iznesību nemazināja pat sēdēšana uz netīras zemes, vajadzētu vairāk līdzināties trollokam. Bet viņa spēja palīdzēt Tamam. Lai ko tas maksātu, tēva dzīvība bija pirmajā vietā. Rands dziļi ievilka elpu.
- Moirainas kundze… es gribēju teikt, Moiraina Sedaja! Abi pagriezās pret jaunekli, un sievietes skatiens lika viņam sastingt. Tās vairs nebija mierīgās, smaidošās acis, kādas Rands atcerējās no tikšanās Zaļienā. Sejā jautās nogurums, taču tumšais skatiens atgādināja vanagu. Aesu Sedaji. Pasaules ārdītāji. Marionešu dīdītāji, kuri lika troņiem un valstīm dejot dejas, izprotamas tikai Tarvalonas sievām.
- Kaut mazliet vairāk gaismas tumsā, Aesu Sedaja nomurmināja. Tad, jau skaļāk, viņa piebilda: Ko tu sapņoji, Rand Altor?
Viņš neizpratnē skatījās uz Moirainu. Sapņoju?
- Šādā naktī cilvēku reizēm apciemo nelāgi sapņi. Ja tu redzēji kādus murgus, tev man par tiem jāizstāsta. Es varu palīdzēt pret sliktiem sapņiem, vismaz dažreiz.
- Ar maniem sapņiem tas nav… Runa ir par manu tēvu. Viņš ir ievainots. Tikai sīka skramba, taču drudzis viņu sadedzinās. Viedā atsakās palīdzēt. Apgalvo, ka nespējot. Taču nostāstos… Moirainas uzacs
pašāvās augšup, un viņš norīstījies apklusa. Augstā Gaisma! Vai gan ir kāds nostāsts, kurā Aesu Sedaja neizrādās ļaundare? Jauneklis palūkojās uz Sargātāju, bet Lanu, šķiet, vairāk saistīja mirušais trolloks, nevis Randa sacītais. Sievietes skatiens viņam lika stostīties, taču Rands turpināja: Es… nu… runā, ka Aesu Sedaji spējot dziedināt. Ja jūs varētu palīdzēt viņam… jel kā palīdzēt viņam… lai ko tas maksātu… es gribēju teikt… Puisis dziļi ievilka elpu un steigšus pabeidza teikumu: Es maksāšu jebkuru cenu, ko spēju samaksāt, ja jūs viņam palīdzēsiet. Jebkuru.
- Jebkuru cenu, Moiraina novilka, it kā vairāk to sacītu pati sev. Par maksāšanu, Rand, mēs varam parunāt vēlāk, ja vien par to vispār būs jārunā. Es neko nevaru solīt. Jūsu Viedā savu arodu pieprot labi. Darīšu, ko spēšu, taču nav manos spēkos apturēt Rata griešanos.
- Nāve agrāk vai vēlāk panāk ikvienu, drūmi piebilda Sargātājs, ja vien tu nekalpo Melnajam, un tikai muļķi ir gatavi maksāt tādu cenu.
Moiraina pārmetoši paklakšķināja mēli. Lan, nu kāpēc tik drūmi? Mums ir mazs iemesls svinībām. Mazs, tomēr iemesls. Viņa piecēlās kājās, izmantojot nūju kā atbalstu. Ved mani pie tēva, Rand. Es palīdzēšu viņam, cik spēšu. Tik daudzi šejienieši šodien atteicās no manas palīdzības… Arī viņi ir dzirdējuši nostāstus, viņa strupi piebilda.
- Mans tēvs ir viesnīcā, Rands paskaidroja. Tur. Un paldies. Liels paldies! Lans un Moiraina sekoja puisim, taču viņš nepacietībā aizsteidzās krietni uz priekšu. Rands nepacietīgi apstājās, lai sagaidītu nācējus, tad atkal aizšāvās tālāk un bija spiests atkal gaidīt.
- Lūdzu, pasteidzieties, Rands mudināja, pārņemts ar domu, ka Tamam kāds tomēr palīdzēs, un piemirsdams, ka Aesu Sedaju skubināšana var izrādīties liktenīga pārgalvība. Drudzis viņu sadedzinās.
Lans uzmeta jauneklim niknu skatienu. Vai tad tu neredzi, ka Moiraina ir nogurusi? Pat ar visu angreālu viņas veikums līdzinās skrējienam ap ciematu ar akmeņu maisu mugurā. Un es, aitugan, nemaz nezinu, ko tu esi vērts, lai arī ko viņa teiktu. Rands apstulbis pamirkšķināja acis un iekoda mēlē.
- Mierīgāk, mans draugs, Moiraina sacīja. Nepagausinādama soli, viņa pasniedzās augšup, lai paplikšķinātu Sargātājam pa plecu. Lans bija sargājoši izslējies virs sievietes, it kā spēcinātu viņu ar savu klātbūtni vien. Tu domā tikai par to, kā par mani parūpēties. Kāpēc lai viņš to
pašu nedomātu par savu tēvu? Lans saviebās, bet apklusa. Rand, es zvēru, ka iešu tik ātri, cik spēšu.
Puisis nezināja, kam ticēt caururbjošajām acīm vai mieram balsi. Nē, maigs tas īsti nebija, drīzāk valdonīgs. Vai varbūt tie abi saderēja kopā. Aesu Sedaja. Tagad viņš bija apsolījies. Rands pielāgoja savu soli abu gaitai un centās nedomāt, kāda varētu būt maksa, kad viņi vēlāk par to runās.
Astotā nodala
Droša vieta
J
au ienākdams pa durvīm, Rands ar skatienu uzmeklēja tēvu viņa
tēvu, lai arī ko kāds cits sacītu. Tams nebija pakustējies ne par
pirksta tiesu; viņa acis vēl arvien bija aizvērtas un elpas vilcieni
līdzinājās samocītām, klusām un gārdzošām elsām. Sirmais menestrels
pārtrauca sarunu ar mēru, kurš, aprūpēdams Tamu, bija noliecies pār
gultu, un uzmeta Moirainai tramīgu skatienu. Aesu Sedaja nelikās par
viņu ne zinis. Būtībā viņa nelikās ne zinis ne par vienu, izņemot Tamu,
uz kuru raudzījās rūpēs sarauktu pieri.
Toms iesprauda neaizdegto pīpi zobos, tad izrāva to no mutes un pikti nopētīja. Cilvēks pat uzpīpēt mierigi nevar, viņš nomurmināja.
- Labāk parūpēšos, lai kāds zemnieks neaizstiepj manu apmetni un neapsedz ar to savu govi. Ārā vismaz varēšu arī dūmu ievilkt. Viņš izsteidzās no istabas.
Lans noskatījās menestrelam pakaļ. Sargātāja stūrainajā sejā gluži kā akmenī nemanīja ne vismazāko izteiksmi. Man tas vīrs nepatīk. Viņā ir jaušams kas tāds, kam es neuzticos. Vakar vakarā es viņu ne reizi nemanīju.
- Tepat kaut kur viņš bija, Brans noteica, nedroši paskatīdamies uz Moirainu. Vismaz tā tam vajadzētu būt. Nez vai viņš apsvilināja apmetni, sēdēdams pie kamīna.
Rands nepavisam nekāroja uzzināt, vai menestrels nakti pavadījis, slēpjoties stallī. Kas ir ar manu tēvu? viņš lūdzoši vaicāja Moirainai.
Brans pavēra muti, taču Aesu Sedaja ierunājās pirmā: Alvēra kungs, atstājiet viņu manā ziņā. Šobrīd jūs šeit varat darīt tikai vienu maisīties man pa kājām.
Brans mirkli vilcinājās. No vienas puses, mēram nepavisam nepatika, ka paša viesnīcā viņu kāds izrīko; no otras puses, viņš negribēja nepaklausīt Aesu Sedajai. Beidzot Alvēra kungs izslējās stāvus un uzsita Randam uz pleca.
- Iesim, puis! Atstāsim Moirainu Sedaju, lai… viņa… eh… viņa… Tu vari palīdzēt man apakšstāvā. Nepagūsi ne acu pamirkšķināt, kad Tams jau sauks pēc savas pīpes un miestiņa kausa.
- Vai es drīkstu palikt? Rands uzrunāja Moirainu, kaut gan viņa, šķiet, redzēja vienīgi Tamu. Brana roka uz puiša pleca sažņaudzās ciešāk, bet Rands par to nelikās ne zinis. Lūdzu! Es no jums turēšos pa gabalu. Jūs pat nejutīsiet, ka es te atrodos. Viņš ir mans tēvs, puisis piebilda ar tādu niknumu, kas pārsteidza viņu pašu un lika mēra acīm pārsteigumā ieplesties. Rands cerēja, ka pārējie šādu izturēšanos norakstīs uz pārguruma rēķina vai izskaidros ar Aesu Sedajas klātbūtnes radīto spriedzi.