- Labi, labi, Moiraina nepacietīgi sacīja. Nevērīgi nometusi apmetni un nūju uz vienīgā krēsla istabā, viņa atrotīja tērpa piedurknes, atsedzot rokas līdz elkoņiem. Visa sievietes uzmanība bija pievērsta Tamam arī tad, kad viņa runāja. Apsēdies tur. Arī tu, Lan. Viņa pamāja gara, pie sienas nolikta sola virzienā. Aesu Sedaja lēnām nopētīja Tamu no galvas līdz kājām, taču Randam pār muguru pārskrēja dzelstīga sajūta, ka viņa nezin kā ieskatās tēvā vēl dziļāk. Jūs varat sarunāties, ja vēlaties, Moiraina izklaidīgi teica, tikai dariet to klusiņām. Jūs gan ejiet, Alvēra kungs! Šī tagad ir sirdzēja istaba, ne sapulču zāle. Un parūpējieties, lai mani neviens netraucē!
Mērs pusbalsī nopukojās, bet, protams, pietiekami klusu, lai nepievērstu Moirainas uzmanību, tad vēlreiz saspieda Randa plecu un paklausīgi, lai arī ne labprāt aizvēra aiz sevis durvis.
Kaut ko pie sevis murminot, Aesu Sedaja nometās ceļos pie gultas un viegli atbalstīja plaukstas pret Tama krūtīm. Viņa aizvēra acis un labu brīdi nedz kustējās, nedz izdvesa kaut skaņu.
Nostāstos Aesu Sedaju brīnumdarbus vienmēr pavadīja zibšņi un grāvieni vai arī kādas citas zīmes, kas liecināja par varenu veikumu un diženu spēku. Par Spēku. Par Vienspēķu, kuru tie smēlās no Patiesības Avota, kas grieza Laika Ratu. Par Spēku, ar kuru šobrīd dziedināja Tamu, Rands nevēlējās domāt, jo īpaši tāpēc, ka atradās tajā pašā istabā. Jau uzturēšanās tajā pašā ciematā bija gana nelāga. Tomēr, cik nu jauneklis
varēja spriest, Moiraina tikpat labi varēja būt vienkārši aizmigusi. Bet tad viņš ieklausījās, ka tēva elpa skan brīvāk. Laikam jau Aesu Sedaja kaut ko darīja. Rands bija tik cieši pievērsies notiekošajam, ka gandrīz vai salēcās, kad Lans viņu klusītēm uzrunāja.
- Tev ir smalks zobens. Vai uz tā asmens gadījumā nav attēlots gārnis?
Kādu brīdi Rands blenza uz Sargātāju, nesaprazdams, par ko gan viņš runā. Visā šajā trakumā ar Aesu Sedaju puisis bija piemirsis par Tama zobenu. Tas vairs nelikās tik smags. Jā, ir. Ko viņa dara?
- Nekad nebiju domājis, ka ieraudzīšu zobenu ar gārņa zīmi šādā nostūrī, Lans noteica.
- Tas pieder manam tēvam. Rands paskatījās uz Lana zobenu tā spala gals bija redzams pie apmetņa malas. Abi zobeni izskatījās diezgan līdzīgi, tikai uz Sargātāja ieroča nemanīja gārni. Jauneklis atkal paraudzījās uz gultas pusi. Tama elpa skanēja vieglāk; gārgšanu nedzirdēja. Par to Rands bija pārliecināts. Viņš esot to nopircis jau krietni sen.
- Dīvains pirkums aituganam.
Rands uzmeta greizu skatienu Lanam. Tāda izprašņāšana, turklāt no svešinieka puses, jau līdzinājās deguna bāšanai svešās darīšanās. Un Lans taču bija Sargātājs… Tomēr jauneklim šķita, ka kaut kas ir jāatbild. Cik nu es zinu, tēvs to nekad nebija izmantojis. Pats teica, ka zobenam neesot nekāda pielietojuma. Nu vismaz līdz pagājušajai naktij. Līdz pagājušajai naktij es pat nezināju, ka viņam tāds ir.
- Teica, ka zobenam neesot nekāda pielietojuma? Laikam jau tādās domās viņš nav bijis vienmēr. Lans ar pirksta galu uz mirkli pieskārās makstij. Gārnis dažviet ir izcila zobencīņu meistara simbols. Šis asmens, šķiet, ir gājis dīvainus ceļus, lai nonāktu pie aitugana Divupē.
Rands nelikās ne zinis par tieši neuzdoto jautājumu. Moiraina vēl arvien nekustējās. Vai Aesu Sedaja kaut ko darīja? Puisis nodrebinājās un saberzēja rokas, nebūdams īsti pārliecināts, vai vēlas uzzināt, ko viņa dara. Ko dara Aesu Sedaja.
Tad Randa prātā uzplaiksnīja jautājums jautājums, kuru viņš nevēlējās uzdot, jautājums, uz kuru viņam bija jādzird atbilde. Mērs… jauneklis nokāsējās un dziļi ieelpoja, mērs teica: par to, ka vispār kaut kas no šī ciemata vēl atrodas uz zemes virsas, mums jāpateicas jums un viņai. Rands piespieda sevi pacelt acis uz Sargātāju. Ja jums būtu
stāstīts par vīru mežos… par vīru, kura skatiens vien liek cilvēkiem sastingt šausmās… vai tas būtu jūs brīdinājis? Par vīru, kura zirgs pārvietojas bez mazākās skaņas. Un vējš neplanda viņa apmetni. Vai jūs būtu sapratuši, kas gaidāms? Vai jūs un Moiraina Sedaja spētu novērst notikušo, ja būtu zinājuši par šo vīru?
- Tikai tad, ja ar mani kopā būtu vēl vismaz pusducis māsu, Randam par pārsteigumu atbildēja Moiraina. Aesu Sedaja vēl arvien stāvēja uz ceļgaliem pie gultas, taču plaukstas no Tama krūtīm viņa bija noņēmusi un bija pa pusei pagriezusies, lai redzētu abus vīriešus uz sola. Aesu Sedajas balss joprojām skanēja pieklusināti, bet viņas skatiens Randu caururba. Ja todien, kad devos projām no Tarvalonas, es būtu zinājusi, ka šeit sastapšu trollokus un mīrddrālu, es būtu paņēmusi līdzi pusduci māsu pat veselu duci -, arī ja viņas šurp būtu jāvelk ar varu. Ja es būtu viena pati, arī brīdinājums mēnesi iepriekš neko daudz nebūtu mainījis. Varbūt neko nebūtu mainījis. Viens cilvēks spēj izdarīt tikai tik daudz, cik spēj, pat ja vēršas pie Vienspēka un aizvadītajā naktī šajā apkaimē siroja, visticamāk, krietni vairāk par simt trollokiem. Vesela dūre.
- Kaut ko nojaust nebūtu bijis slikti, Lans asi noteica, un skarbums bija vērsts pret Randu. Kad tieši tu viņu redzēji un kur?
- Tagad tam nav nekādas nozīmes, Moiraina sacīja. Es nepieļaušu, ka zēns vaino sevi notikušajā, ja viņa vainas tur nav. Arī mani var vainot. Tas sasodītais krauklis vakar ar savu sasodīto uzvedību tam mani vajadzēja brīdināt. Un, vecais draugs, arī tevi. Viņa pikti noklakšķināja mēli. Es biju tik pašpārliecināta, ka tas jau robežojās ar vīzdegunību, es biju tik droša, ka Melnā ietekme nevar būt aizsniegusies tik tālu. Ka tā nevar būt tik spēcīga, vēl ne. Tik droša!
Rands samiedza acis. Krauklis? Es neko nesaprotu.
- Maitēdāji. Lana mute savilkās nepatikā. Melnā pakalpiņi bieži atrod spiegus starp radībām, ko mielo nāve. Galvenokārt starp kraukļiem un vārnām. Vai reizēm pilsētās starp žurkām.
Randam pār muguru spēji pārskrēja tirpas. Kraukļi un vārnas kā Melnā spiegi? Pašlaik kraukļi un vārnas bija visur. Melnā ietekme, Moiraina bija sacījusi. Melnais vienmēr bija līdzās to jauneklis zināja, taču, ja tu centies staigāt Gaismā, ja tu centies dzīvot labu dzīvi un viņu nepiesauc, Melnais nevarēja tev nodarīt ļaunu. To zināja ikviens, un ikviens
to iezīda līdz ar mātes pienu. Taču, ja viņš bija pareizi sapratis, Moiraina teica ko citu…
Puiša skatiens apstājās pie Tama, un visas citas domas no prāta pagaisa. Drudžainais piesarkums tēva sejā bija gājis mazumā, un viņa elpa likās gandrīz vai normāla. Rands jau grasījās lēkt kājās, taču Lans satvēra jaunekļa roku. Jūs to paveicāt!
Moiraina papurināja galvu un nopūtās. Vēl ne. Es ceru, ka varu teikt “vēl ne”. Trolloku ieročus kaļ Thakandaras ielejā, paša Šajolgula piekājē. Dažus no tiem skar šīs vietas lāsts, metālā ieaužas ļaunuma svēdras. Šādi nolādēti asmeņi cērt brūces, kas nedzīst bez pienācīgas aprūpes vai izraisa nāvējošu drudzi un citas savādas kaites, pret kurām ierastās zāles nelīdz. Esmu remdējusi tava tēva sāpes, bet zīme, lāsts, vēl arvien ir viņā. Ja to atstās savā vaļā, tas atkal pieņemsies spēkā un viņu aprīs.
- Bet jūs taču neatstāsiet to savā vaļā. Randa vārdos varēja saklausīt gan izmisīgu lūgumu, gan pavēli. Kad jauneklis aptvēra, kā ir uzrunājis Aesu Sedaju, viņš jutās satriekts, taču nelikās, ka Moiraina būtu ievērojusi dzirdēto balss toni.
- Neatstāšu, viņa vienkārši sacīja. Bet šobrīd, Rand, es esmu pārgurusi, kopš pagājušā vakara man nav bijis iespējas ne mirkli atpūsties. Parasti tam nebūtu īpašas nozīmes, tomēr šādam ievainojumam… Šis, Moiraina izņēma no somiņas balta zīda vīstoklīti, ir angreāls. Aesu Sedaja redzēja izteiksmi jaunekļa sejā. Tatad tu zini, kas ir angreāls. Lieliski!