Gluži neapzināti viņš atliecās atpakaļ, tālāk no sievietes un priekšmeta, ko viņa turēja rokā. Par angreālu vēstīja nostāsti tās bija Leģendu laikmeta relikvijas, ko Aesu Sedajas izmantoja, lai veiktu vislielākos brīnumus. Rands pārsteigts vēroja, kā Moiraina izvīsta no auduma gludu ziloņkaula figūriņu, kas ilgu gadsimtu gaitā bija kļuvusi tumšbrūna. Tā nebija garāka par viņas plaukstu un attēloja sievieti plandošās drānās un ar gariem matiem, kas gūla pār pleciem.
- Mēs vairs neprotam izgatavot jaunus angreālus, viņa paskaidroja. Tik daudz kas ir zudis, iespējams, uz visiem laikiem. Ir saglabājies tik maz angreālu, ka Amīrlinas tronis gandrīz aizliedza man ņemt līdzi šo. Emondārei un tavam tēvam palaimējās, ka viņa galu galā to atļāva. Taču tavā vietā es nelolotu milzīgas cerības. Pat ar angreālu es šobrīd varu
palīdzēt tikai mazliet vairāk, nekā būtu spējusi bez tā vakar, turklāt lāsts ir spēcīgs. Tam ir bijis laiks sapūžņot.
-Jūs varat viņam palīdzēt! Rands dedzīgi iesaucās. Es zinu, jūs varat!
Moiraina pasmaidīja, ļaujot lūpu kaktiņiem tik tikko pakāpties augšup. Raudzīsim. Tad viņa atkal pievērsās Tamam. Vienu plaukstu Aesu Sedaja uzlika ievainotajam uz pieres, otrā satvēra ziloņkaula figūriņu. Sieviete aizvēra acis, un viņas sejā iegūla koncentrēšanās. Likās, ka viņa teju neelpo.
- Jātnieks, kuru tu minēji, Lans klusītēm ieminējās, tas, kurš tevi pārbiedēja, noteikti bija mīrddrāls.
- Mīrddrāls! Rands izsaucās. Bet Izdzisušie taču esot divdesmit pēdu augumā un… Pamanījis Sargātāja izsmējīgo skatienu, jauneklis aprāvās.
- Reizēm, puisīt, nostāsti lietas uzpūš lielākas, nekā tās patiesībā ir. Tici man īstenība ir pietiekami nelāga, ja mēs runājam par Puscilvēku. Puscilvēku, Ložņu, Izdzisušo, Ēnaino. Dažādās zemēs viņu sauc atšķirīgi, taču visi šie vārdi nozīmē mīrddrālu. Izdzisušie dzimst starp trollokiem kā savdabīgs atavisms, tie gandrīz līdzinās cilvēku dzimuma priekštečiem, kurus Baiskungi izmantoja, lai radītu trollokus. Bet tikai gandrīz. Jo spēcīgāks cilvēka sākums, jo spēcīgāks lāsts, kas izmaina trollokus. Puscilvēkiem piemīt īpašas spējas, kas ceļas no Melnā. Tikai visvājākajām Aesu Sedajām nebūtu pa spēkam pieveikt Izdzisušo divcīņā, taču kaujās pret viņiem ir krituši daudzi krietni un uzticami vīri. Kopš kariem, kas noslēdza Leģendu laikmetu, kopš Nolādēto ieslodzīšanas Ložņas darbojas kā smadzenes, kas pavēsta trolloku dūrēm, kur jāuzbrūk. Trolloku karu laikā Puscilvēki veda trollokus kaujā, bet paši pakļāvās Baiskungiem.
- Viņš mani pārbiedēja, Rands vāri atzina. Tikai paskatījās uz mani un… Jauneklis nodrebinājās.
- Tev, aitugan, nav iemesla kaunēties. Arī mani tie biedē. Esmu redzējis vīrus, kuri visu dzīvi karojuši, sastingstam Puscilvēka priekšā kā putniņus, kas ieraudzījuši čūsku. Ziemeļos, Pierobežā gar Lielo Gandi, mēdz teikt, ka Bezača skatiens ir bailes.
- Bezača? Rands pārjautāja, un Lans pamāja ar galvu.
- Mīrddrāli gan tumsā, gan gaismā redz asi kā ērgļi, taču tiem nav acu. Es varu iedomāties tikai dažas lietas, kas ir bīstamākas par cīniņu ar
mīrddrālu. Mēs ar Moirainu Sedaju vakar mēģinājām nonāvēt to, kurš vakar parādījās ciematā, taču mums neizdevās. Puscilvēkus sargā paša Melnā veiksme.
Rands norija siekalas. Viens no trollokiem sacīja, ka mīrddrāls gribot ar mani runāt. Es nesapratu, ko īsti tas vēlas teikt.
Lana galva pašāvās augšup, viņa acis sastinga zilos akmeņos. Tu sarunājies ar trolloku?
- Nu, ne īsti sarunājos, Rands izstostīja. Sargātāja skatiens bija iecirties viņā kā slazds. Trolloks mani uzrunāja. Teica, ka nedarīšot man neko sliktu, ka mīrddrāls gribot ar mani runāt. Tad viņš mēģināja mani nogalināt. Jauneklis aplaizīja lūpas un paberzēja plaukstu gar zobena spala grumbuļaino ādu. īsos, aprautos teikumos viņš izstāstīja par atgriešanos mājā. Galu galā es to nogalināju, Rands sacīja. Gluži nejauši. Neradījums metās man virsū, un man rokā bija zobens.
Lana seja mazliet atmaiga, ja vārdu “atmaigt” var attiecināt uz akmeni. Lai nu kā, aitugan, tas jau ir kaut kas vērā ņemams. Līdz pagājušajai naktij uz dienvidiem no Pierobežas bija maz vīru, kuri varētu apgalvot, ka redzējuši trolloku, un vēl mazāk tādu, kas neradījumu būtu nogalinājuši.
- Un vēl mazāk tādu, kas būtu nogalinājuši trolloku vieni paši, bez palīdzības, Moiraina gurdi piebilda. Tas nu būtu izdarīts, Rand. Lan, palīdzi man piecelties!
Sargātājs pielēca kājās un steidzās pie Aesu Sedajas, taču Rands pie gultas aizšāvās vēl ātrāk. Viņam pieskaroties Tama ādai, tā šķita vēsa, kaut arī tēva seja vēl arvien bija bāla, caurspīdīga, it kā viņš neticami ilgu laiku būtu nodzīvojis, neredzot sauli. Tama acis vēl arvien bija aizvērtas, taču elpoja viņš dziļi un mierīgi.
- Vai viņš atlabs? Rands satraukti vaicāja.
- Ja ļausim viņam atpūsties, Moiraina atbildēja. Dažas nedēļas gultā, un tavs tēvs būs vesels kā rutks. Kaut arī Aesu Sedaja turējās Lanam pie rokas, viņa gāja, viegli grīļodamās. Sargātājs noņēma apmetni un nūju no krēsla spilvena, un Moiraina ar nopūtu tajā atslīga. Lēni un rūpīgi viņa atkal ievīstīja angreālu drāniņā un paslēpa atpakaļ somiņā.
Randa pleci trīcēja. Viņš iekoda lūpā, lai nesāktu smieties. Vienlaikus jauneklim bija jāpārbrauc ar plaukstu pār acīm, lai notraustu asaras. Paldies!
- Leģendu laikmetā, Moiraina turpināja, daži Aesu Sedaji prata uzpūst dzīvību un veselību pilnās liesmās pat tad, ja gruzdēja vien mazākā dzirkstelīte. Tie laiki ir pagājuši varbūt pavisam. Tik daudz kas ir zudis; ne tikai angreālu darināšanas prasme. Paveikt būtu iespējams tik daudz, ka man pat ir bail par to sapņot. Iespējams, visu mēs vairs neatminamies. Turklāt mūsu skaits ir krietni sarucis. Dažas spējas ir gandrīz pagaisušas, un daudzas saglabātās šķiet vājākas. Ķermenim ir nepieciešama gan griba, gan spēks, ko pasmelties, citādi pat visspēcīgākās no Aesu Sedajām nespēj dziedināt. Par laimi, tavs tēvs ir stiprs vīrs gan miesā, gan garā. Daudz spēku viņš iztērēja, cīnoties par dzīvību, bet nu atliek tikai veseļoties. Tam būs vajadzīgs kāds laiks, taču lāsts ir noņemts.
- Es nekad nespēšu jums to atmaksāt, Rands sacīja Moirainai, nenolaizdams ne acu no Tama, taču, ja es ko spēju darīt jūsu labā, es to darīšu. Jebko! Tad jauneklis atcerējās sarunu par cenām un savu solījumu. Nometies ceļos līdzās Tamam, viņš bija gatavs solīt vēlreiz, vēl nopietnāk, bet paskatīties uz Aesu Sedaju vēl arvien nebija viegli. -Jebko. Ja vien tas nekaitē ciematam vai maniem draugiem.
Moiraina pacēla roku atvairošā žestā. Ja uzskati, ka tas ir nepieciešams. Lai nu kā, es labprāt ar tevi aprunātos. Tu, protams, dosies projām kopā ar mums, un tad mums būs gana laika visu pārspriest.
- Projām! jauneklis iesaucās, pierausdamies kājās. Vai tiešām ir tik ļauni? Man izskatījās, ka visi ir gatavi uzcelt nopostīto no jauna. Mūs, divupiešus, ir grūti izkustināt. Neviens nekad nedodas projām.
- Rand…
- Un kur gan mēs bēgsim? Padans Fains bilda, ka laiks visur citur ir tikpat nelāgs. Viņš… viņš bija… pauninieks. Trolloki… Rands norija siekalas, vēlēdamies, kaut Toms Merilins nebūtu izklāstījis, ko trolloki ēd.
- Man šķita, ka vislabāk būtu palikt tepat, kur ierasts, Divupē, un atkal visu sakārtot. Zemē ir iesēta labība, un drīz vien vajadzētu būt pietiekami siltam laikam, lai cirptu aitas. Es nezinu, kurš sāka runāt par promiešanu varu derēt, ka viens no Kopliniem, tomēr, lai ari kurš tas bija…