- Aitugan, Lans viņu pārtrauca, tu runā tad, kad tev vajadzētu klausīties.
Rands apstulbis paskatījās uz viņiem. Jauneklis aptvēra, ka bija vārījies un vārījies brīdi, kad Moiraina vēlējās kaut ko sacīt. Kad Aesu Sedaja
vēlējās kaut ko sacīt. Viņš sāka lauzīt galvu, kā atvainoties, kā lūgt piedošanu, bet Moiraina pasmaidīja.
- Rand, es saprotu, kā tu jūties, viņa sacīja, un jaunekli pārņēma neomulīga apjauta, ka tā patiesi ir. Nedomā vairs par to. Ap Aesu Sedajas muti ievilkās skarbāks vaibsts, un viņa papurināja galvu. Es laikam šo to esmu salaidusi grīstē. Man, šķiet, vispirms vajadzēja atpūsties. Projām dosies tu, Rand. Lai glābtu ciematu, projām ir jādodas tev.
- Man? Viņš noklepojās un atkārtoja. Man? Šoreiz jautājums izklausījās mazliet labāk. Kāpēc man būtu jādodas projām? Es neko nesaprotu. Es negribu nekur doties.
Moiraina palūkojās uz Lanu, un Sargātājs nolaida gar sāniem rokas, kas līdz tam bija sakrustotas uz krūtīm.
Rands juta, ka acis, kas veras viņā no ādas apsēja apakšas, atkal sver viņu neredzamos svaros.
- Vai zini, Lans pēkšņi ierunājās, ka daudzām mājām nemaz neuzbruka?
- Puse ciemata ir pārvērsta pelnos, jauneklis iebilda, taču Sargātājs tikai atmeta ar roku.
- Aizdedzināja tikai atsevišķas mājas lai radītu sajukumu. Pēc tam trolloki nelikās par ēkām ne zinis, tāpat arī par cilvēkiem, kuri izskrēja ielās, ja vien viņi, protams, negadījās šiem pa kājām. Vairums ļaužu, kuri bija sabraukuši no apkārtnes saimniecībām, neredzēja ne trolloka spalviņas, un, ja arī redzēja, tad pa lielu gabalu. Vairums pat nenojauta, ka noticis kas nelāgs, iekams nonāca ciematā.
- Es dzirdēju stāstu par Dārlu Koplinu, Rands lēnām noteica.
- Laikam jau to bija grūti aptvert.
- Uzbruka tikai divām apkaimes sētām, Lans turpināja. Jūsējai un vēl vienai. Beltaina dēļ visi otras sētas iemītnieki jau bija ciematā. Daudzi cilvēki izglābās tāpēc, ka mīrddrāls nepārzina Divupes ieražas. Ziemvakars un svētki tā ieceri padarīja gandrīz neiespējamu, bet Puscilvēkam par to nebija ne jausmas.
Rands paskatījās uz Moirainu, kas sēdēja, atlaidusies krēslā. Viņa neko neteica, tikai vēroja jaunekli, pielikusi pirkstu pie lūpām. Kura saimniecība bija otrā? viņš pēc brīža jautāja.
- Aibaru sēta, Lans atbildēja. Šeit, Emondārē, viņi vispirms uzbruka smēdei, tad kalēja mājai, tad Kautonu namam.
Randam pēkšņi izkalta mute. Tas ir neprāts, viņš izmocīja, tad satrūkās, jo Moiraina pieslējās krēslā.
- Nē, tas nav neprāts, viņa sacīja. Ļoti mērķtiecīga rīcība. Trolloki neieradās Emondārē nejaušības pēc, un briesmu darbus viņi nepastrādāja slepkavošanas un dedzināšanas kāres dēļ, lai arī kā tas šiem ietu pie sirds. Neradījumi zināja, ko vai, drīzāk, kuru viņi meklē. Trolloki ieradās, lai nogalinātu vai sagūstītu zināma vecuma jaunekļus, kas dzīvo Emondāres apkaimē.
- Mana vecuma? Randa balss nodrebēja, bet šobrīd viņam tas nešķita svarīgi. Žēlīgā Gaisma! Mats. Kas notika ar Perinu?
- Sveiks un vesels, Moiraina nomierināja jaunekli, ja nu tikai mazliet nokvēpis.
- Bans Krāvs un Lems Tans?
- Viņiem ne brīdi nekas nedraudēja, Lans sacīja. Vismaz ne vairāk kā jebkuram citam.
- Bet arī viņi redzēja jātnieku, Izdzisušo, un arī viņi ir manā vecumā.
- Krāvu mājai pat uguni nepielaida, Moiraina teica, un melderis ar ģimeni nogulēja vai pusi uzbrukuma laika, tikai tad troksnis viņus pamodināja. Bans ir desmit mēnešu vecāks par tevi, un Lems ir astoņus mēnešus jaunāks. Aesu Sedaja ironiski pasmaidīja par Randa pārsteigumu. Es jau minēju, ka uzdevu dažus jautājumus. Un es arī teicu zināma vecuma jaunekļus. Tu un abi tavi draugi esat dzimuši ar dažu nedēļu starpību. Mīrddrāls meklēja jūs trīs un nevienu citu.
Rands nemierīgi sagrozījās, vēlēdamies, kaut Aesu Sedaja neskatītos uz viņu tik cieši tā, ka acis šķita ieurbjamies smadzenēs un izpētām katru stūrīti. Ko viņi grib no mums? Mēs esam parasti zemnieki, parasti gani.
- Tas ir jautājums, uz kuru atbildes Divupē nav, Moiraina klusi atzina, taču atbilde ir svarīga. Trolloki šeit nebija kāju spēruši gandrīz divus tūkstošus gadu un tas mums pasaka daudz.
- Daudzi nostāsti vēsta par trolloku sirojumiem, Rands spītigi iebilda. Vienkārši tie iepriekš nekad nebija uzbrukuši Divupei. Sargātāji pret trollokiem cīnās visu laiku.
Lans nosprauslojās. Puis, es zinu, ka pret trollokiem jācīnās Lielās Gandēs apkaimē, bet ne jau šeit, teju sešsimt līgu uz dienvidiem. Tik varenu sirojumu vēl varētu iedomāties Šienārā vai jebkur citur Pierobežā.
- Vienā no jums, Moiraina turpināja, vai ari visos trijos slēpjas kas tāds, no kā baidās pats Melnais.
- Tas… tas nav iespējams. Rands pieklupa pie loga un pārlaida skatienu ciematam, kur krāsmatās rosījās cilvēki. Tas nav iespējams arī neraugoties uz visu notikušo. Zaļienā kaut kas piesaistīja viņa uzmanību. Ieskatījies ciešāk, jauneklis saprata, ka tas ir Pavasara kārts nodegulis. Jauks Beltains ar pauninieku, menestrelu un svešiniekiem! Rands nodrebinājās un sparīgi papurināja galvu. Nē. Nē, es esmu gans! Melnajam es nevaru rūpēt itin nemaz.
- Bija vajadzīgi pamatīgi pūliņi, Lans drūmi sacīja, lai atvestu līdz šejienei tik daudz trolloku, nesaceļot trauksmi no Pierobežas līdz Kēmlīnai un vēl tālāk. Es labprāt uzzinātu, kā tas vispār izdevās. Vai tiešām tu uzskati, ka trolloki devās tik grūtā reidā tikai tāpēc, lai nodedzinātu pāris māju?
- Un viņi atgriezīsies, Moiraina piebilda.
Rands jau grasījās pavērt muti, lai iebilstu Lanam, bet šie pēdējie vārdi viņam lika pagriezties pret Aesu Sedaju. Atgriezīsies? Bet vai jūs nespējat viņus apturēt? Pagājušajā naktī taču to spējāt, turklāt uzbrukums bija negaidīts. Tagad jūs zināt, ka trolloki atrodas tepat tuvumā.
- Varbūt, Moiraina atbildēja. Es varētu nosūtīt ziņu uz Tarvalonu un aicināt šurp kādas no savām māsām. Iespējams, viņas pagūtu ierasties, iekams būtu mums vajadzīgas. Arī mīrddrāls zina, ka esmu šeit, un varbūt neuzbruks vismaz ne atklāti bez papildspēkiem. Tas nozīmētu citus mīrddrālus un vairāk trolloku. Sapulcinot gana daudz Aesu Sedaju un Sargātāju, trollokus varētu atsist, taču es nezinu, cik kauju tam būtu vajadzīgs.
Jaunekļa prātā uzplaiksnīja iedomu aina pilnībā nodedzinātā Emondāre. Visas mājas pārvērstas pelnos. Tāpat kā Sardzes kalns un Devena ceļš, un Tārenas pārceltuve. Tik daudz pelnu un asiņu. Nē, Rands noteica, sajuzdams krūtis triecienu, kas lika zaudēt pamatu zem kājām.
- Tieši tāpēc man ir jādodas projām, vai ne? Trolloki neatgrieztos, ja manis šeit nebūtu. Pēdējais stūrgalvības piliens gan vēl lika piebilst: Ja viņi tiešām meklēja mani.
Moirainas uzacis savilkās augstāk, it kā viņa justos pārsteigta, ka nav izdevies puisi pārliecināt, taču Lans ierunājās: Vai tu, aitugan, tāpēc esi gatavs pakļaut savu ciematu iznīcības briesmām? Visu savu Divupi?
Stūrgalvība izplēnēja. Nē, Rands atkārtoja un atkal sajuta sevī tukšumu. Vai arī Perinām un Matam būs jādodas projām? Projām no Divupes. Projām no mājām un tēva. Tams vismaz izveseļosies. Viņš vismaz dzirdēs, ka tēvs atzīst: viss uz Akmeņlauztuvju ceļa notikušais ir blēņas. Mēs varētu doties uz Bērlonu vai pat Kēmlīnu. Esmu dzirdējis, ka vienā pašā Kēmlīnā mītot vairāk cilvēku nekā visā Divupē. Tur mēs būtu drošībā. Jauneklis mēģināja iesmieties, taču smiekli izklausījās neīsti. Es agrāk sapņoju, ka reiz redzēšu Kēmlīnu. Tikai man neienāca prātā, ka tas notiks šādi.