- Tev, puis, jāpaguļ, mērs sacīja.
- Ta gan, Alvēra kundze piekrita. Tu gandrīz vai gāzies nost no kājām.
Rands pārsteigts paskatījās uz viesnīcnieci un samirkšķināja acis. Jauneklis pat nebija pamanījis, ka viņa ir piecēlusies no tēva gultas. Viņam jāpaguļ. Jau šī doma vien lika nožāvāties.
- Tu vari nolikties blakusistabā, Brans piedāvāja. Uguns tur jau ir iekurta.
Rands paskatījās uz tēvu. Tams vēl arvien gulēja dziļā miegā, un jauneklis nožāvājās vēlreiz. Ja neiebilstat, es paliktu tepat. Ja nu viņš pamostas.
Slimnieka aprūpes jautājumi bija nodoti Alvēra kundzes pārziņā, tāpēc mērs ļāva to izlemt sievai. Mirklīti vilcinājusies, viņa pamāja ar galvu. Bet ļauj tēvam pamosties pašam. Ja traucēsi viņam gulēt… Rands gribēja sacīt, kā darīs tā, kā viņa liek, bet vārdi sapinās vēl vienās žāvās. Viesnīcniece pasmaidīja un papurināja galvu. Tūlīt pat arī aizmigsi. Ja jau gribi palikt te, saritinies pie kamīna. Tikai, pirms dodies pie miera, iedzer kādu malciņu vērša buljona.
- Noteikti iedzeršu, Rands apsolīja. Viņš būtu apsolījis visu, lai tikai paliktu tepat. Un es viņu nemodināšu.
- Skaties man! Alvēra kundze strikti piekodināja, bet viņas balsī skanēja gādība. Ienesīšu tev spilvenu un segas.
Kad durvis aiz viesnīcnieku pāra muguras beidzot aizvērās, Rands pievilka vienīgo krēslu pie gultas un apsēdās tā, lai varētu redzēt Tamu. Vajadzēja gan Alvēra kundzei runāt par miegu žokļiem krakšķot, viņš apspieda kārtējās žāvas, bet aizmigt vēl nedrīkstēja. Tams varēja pamosties jebkurā brīdī un būt nomodā pavisam neilgi. To Rands nedrīkstēja palaist garām.
Jauneklis viebdamies grozījās krēslā, nevilšus pagriezdams zobena spalu pret ribām. Viņš jutās nelāgi, kaut jel vienam cilvēkam atstāstīdams Moirainas sacīto, bet šis tomēr bija Tams. Šis bija… Pašam to neapzinoties, Rands apņēmīgi sasprindzināja žokli. “Mans tēvs. Savam tēvam es varu stāstīt itin visu.”
Vēl mazliet pagrozījies krēslā, viņš atbalstīja galvu pret atzveltni. Tams bija viņa tēvs, un neviens nepavēlēs, ko stāstīt vai nestāstīt tēvam. Viņam tikai jānoturas nomodā līdz brīdim, kad Tams pamodīsies. Viņam tikai jānoturas…
Devītā nodala
Rata vēstījums
R
ands skrēja, sirdij dauzoties krūtis, un samulsis vēroja apkārtnes
kailos pakalnus. Šī nebija apkaime, kur pavasaris aizkavējies; te
pavasaris nekad nebija pieredzēts, un tas nekad ari neatnāks.
Aukstajā zemē, kas krakšķēja zem zābakiem, nekas neauga, pat ne ķērpja
skrandiņa. Jauneklis rāpās garām klintsbluķiem, kas slējās reizes divas
augstāki par viņu pašu. Akmeni klāja putekļi, it kā to nekad nebūtu skā-
rusi ne lietus lāse. Saule vidēja debesis kā uzblīdusi, asinssarkana lode,
ugunīgāka nekā viskarstākajā vasaras dienā un pietiekami spoža, lai izde-
dzinātu acis. Spīdeklis krasi izcēlās debesu svinpelēkajā kausā, pār kuru
uz visām pusēm līdz pašam apvārsnim mutuļoja melnum melni un sud-
raboti mākoņi. Neraugoties uz mākoņu virpuļiem, uz zemes nejuta ne
mazāko vēsmiņu, un, par spīti drūmajai saulei, gaiss dedzināja auksti kā
visdziļākajā ziemā.
Rands skrienot atskatījās pār plecu, taču vajātājus nemanīja. Tikai tuksnesīgi pakalni un roboti, melni kalni, kuru virsotnēs vietumis bija manāmi augsti, tumši dūmu stabi, kas cēlās augšup, lai sajauktos ar mākoņu gubām. Pēddziņus viņš neredzēja, tomēr spēja tos saklausīt: gaudošanu aiz muguras, rīkles skaņas, balsīm sasaucoties vajāšanas līksmē, gavilējošus kaucienus par gaidāmajām asinīm. Trolloki. Tie nāca arvien tuvāk un tuvāk, kad viņa paša spēki bija gandrīz galā.
Ar izmisīgu piepūli Rands uzšāvās naža asuma korē, lai ievaidējies saļimtu ceļgalos. Zem šaurās dzegas skatienam pavērās stāva klinšu siena tūkstoš pēdu augstumā, tā beidzās milzu kanjonā. Kanjona dibenu klāja miglas vāli; to biezā, pelēkā virsma vēlās drūmos viļņos, lai plīstu pret
klinti viņam zem kājām, taču tas notika daudz lēnāk nekā okeānā. Dūmakas ielāpi bridi pa brīdim uzplaiksnīja sarkani, it kā zem vāliem pēkšņi būtu iekvēlojušies milzu sārti, tad krāsa atkal pagaisa. Ielejas dziļumos dunēja pērkons, un pelēkajā pustumsā sprakšķēja zibens šautras, brīdi pa brīdim uzšaudamās debesīs.
Ne jau pati ieleja izsūca viņa spēkus un tukšumus aizpildīja ar bezpalīdzību. No mežonīgajiem tvaikiem ielejas centrā slējās milzu kalns, augstāks par visām Miglas kalnu virsotnēm, melns kā visu cerību zaudējums. Randa izmisuma iemesls bija blāvā akmens smaile, duncis, kas triecās debesīs. Viņš vēl nekad nebija to redzējis, bet uzreiz pazina. Atmiņas par smaili aizzibēja kā dzīvsudrabs, kad Rands mēģināja tām pieskarties, tomēr kaut kur apziņas dziļumos šīs atmiņas snauda. Viņš zināja, ka snauda.
Randam pieskārās neredzami pirksti, tie ķērās pie rokām un kājām, mēģinot viņu vilkt uz kalna pusi. Ķermenis raustījās, gatavs paklausīt. Rokas un kājas saspringa, it kā viņš cerētu iegremdēt pirkstus akmenī. Spokainas stīgas apvija sirdi, vilkdamas un saukdamas uz smailā kalna pusi. Pār seju sāka līt asaras, un Rands saguma zemē. Jauneklis juta, kā gribasspēks aizplūst līdzīgi ūdenim no pārsista spaiņa. Vēl tikai mazliet, un viņš dosies turp, kur viņu sauc. Viņš paklausīs, darīs visu, ko viņam liks. Bet pēkšņi viņš sajuta kaut ko citu: dusmas. Grūst viņu, vilkt viņu Rands nebija aita, ko iebīda aplokā! Dusmas savilkās cietā mezglā, un viņš pieķērās tam kā plostam plūdu laikā.
“Kalpo man,” prāta tukšumā čukstēja balss. Dzirdēta balss. Ja gana cieši tajā ieklausītos, viņš to noteikti pazītu. “Kalpo man.” Rands papurināja galvu, mēģinot balsi izmest no prāta. “Kalpo man!” Viņš pakratīja dūri pret melno kalnu.
- Lai Gaisma aprij tevi, Šaitan!
Pēkšņi viņu blīvi ieskāva nāves smaka. Virs Randa slējās kāds stāvs, tērpies izkaltušu asiņu krāsas apmetnī, stāvs, kuram bija seja… Jauneklis negribēja redzēt seju, kas raudzījās lejup uz viņu. Viņš negribēja domāt par šo seju. Jau pati doma par to bija sāpīga, viņa prāts izplēnēja oglēs. Pret Randu pastiepās roka. Nedomādams, vai neiegāzīsies bezdibenī, viņš metās projām no tās.
Viņam bija jātiek prom. Tālu prom. Rands krita, svaidīdams rokas kā pātagas, gribēdams kliegt, bet nebija gaisa, nepavisam nebija gaisa.
Pēkšņi viņš vairs neatradās tuksnesīgajā zemē, viņš vairs nekrita. Zem zābakiem guma ziemas brūnuma stiebri; tie atgādināja kaut kādus ziedus. Puisis gandrīz vai iesmējās, ieraugot skrajus kokus un krūmus, kaut arī nomestām lapām. Tie šur tur pavīdēja lēzeni viļņotajā līdzenumā, kas tagad pletās visapkārt. Tālumā slējās vientuļš kalns ar sagrautu, pāršķeltu virsotni, taču šis kalns neiedvesa nedz bailes, nedz izmisumu. Tas bija gluži parasts kalns, tikai savādi šķita, ka apkārt nemana nevienu citu kori.
Garām kalnam plūda plata upe, upes vidū bija sala, bet uz salas pacēlās pilsēta, kas likās kā izkāpusi no menestrela stāsta. Pilsēta, ko ieskāva augstas, siltajā saulē baltsudraboti mirdzošas sienas. Sirdī saplūstot atvieglojumam un priekam, Rands devās uz mūru pusi, meklēdams drošību un mieru, kas viņš nezin kā par to bija pārliecināts viņu aiz tiem gaidīja.
Pienācis tuvāk, jauneklis ieraudzīja lidojošos torņus, starp kuriem kā gaisā iekārti stiepās brīnumaini tiltiņi. No abiem upes krastiem uz pilsētu arkas meta augsti tilti. Pat no tāda attāluma Rands varēja saskatīt akmeņkaļu darinātās mežģīnes, kas ieskāva balstus un šķita pārāk trauslas, lai izturētu apkārt mutuļojošos, straujos ūdeņus. Aiz šiem tiltiem bija drošība. Patvērums.