Pēkšņi pār kauliem pārskrēja aukstas tirpas; ādu klāja ledaini sviedri, un gaisu pārņēma mikla smirdoņa. Pat nepaskatījies atpakaļ, Rands metās bēgt, bēgt, bēgt no vajātāja, kura ledainie pirksti gramstījās gar muguru un raustīja apmetni, metās bēgt no gaismu aprijošā stāva, kura seja… Jauneklis nespēja atcerēties seju, tikai tās iedvestās šausmas. Rands nevēlējās atcerēties šo seju. Viņš bēga, un zeme zibēja viņam zem kājām, lēzeni pauguri un gluds līdzenums… un viņš vēlējās kaukt kā prātu zaudējis suns. Pilsēta ruka arvien mazāka. Un, jo ātrāk viņš skrēja, jo tālāk aiz muguras palika zaigojošās sienas un glābiņš. Tās kļuva arvien sīkākas un sīkākas, līdz pie apvāršņa bija saskatāms vien blāvs puteklītis. Vajātāja aukstā roka sagrāba viņu aiz apkakles. Ja tikai šie pirksti pieskartos, viņš zaudētu prātu, Rands par to bija pārliecināts. Vai notiktu vēl kaut kas ļaunāks. Daudz ļaunāks. Mirklī, kad prātu caurstrāvoja šī apjausma, viņš paklupa un krita…
- Nēēēēē! Rands iekliedzās… un ievaidējās, kad bruģakmeņi viņam aizsita elpu. Izbrīnīts puisis pieslējās kājās. Viņš stāvēja līdzās vienam no satriecošajiem tiltiem, ko bija redzējis slejamies pār upi. No abām pusēm viņam garām gāja smaidoši cilvēki, tērpušies tik dažādu krāsu drānās, ka
atgādināja ziedošu savvaļas pļavu. Dažs labs viņu uzrunāja, bet Rands neko nesaprata, kaut gan vārdu skanējums lika domāt viņam to vajadzētu spēt. Tomēr sejas bija draudzīgas, un cilvēki māja, lai viņš dodas tālāk, pāri tiltam ar greznajiem akmens kalumiem, tālāk, uz zaigojošo, sudrabsvēdraino sienu un torņu pusi. Tālāk, turp, kur viņš būs drošībā.
Rands pievienojās straumei, kas plūda pāri tiltam, lai cauri augstajās, gaišajās sienās atvērtajiem milzu vārtiem ieietu pilsētā. Aiz vārtiem atklājās burvju pasaule, kurā pat vispieticīgākā ēka līdzinājās pilij. Šķita, ka celtniekiem ir uzdots ar akmens un ķieģeļa palīdzību radīt skaistumu, kas liktu aizrauties ikviena mirstīgā elpai. Te nebija neviena nama, neviena pieminekļa, kas neliktu apstāties un blenzt plati ieplestām acīm. Ielās skanēja mūzika, simt dažādu dziesmu; tās visas saplūda ar pūļa murdoņu, lai nodimdētu vienā majestātiskā, gavilējošā harmonijā. Gaisā jaucās salda vīraka un asu garšvielu, brīnišķu ēdienu un neskaitāmu puķu smaržas, it kā šeit būtu apkopoti visi skaistākie aromāti pasaulē.
Platā, ar gludiem, pelēkiem akmeņiem bruģētā iela, kas ieveda pilsētā, stiepās viņa priekšā līdz pat pilsētas centram. Tās galā pacēlās par visiem pārējiem pilsētas torņiem augstāks tornis, baltumā līdzīgs tikko uzsnigušam sniegam. Tajā tornī viņš būs drošībā, tur glabājās viņa meklētās zināšanas. Bet tādu pilsētu Rands nebija ne sapņojis ieraudzīt. Nekas taču nenotiktu, ja viņš uz brīdi pakavētos, atliktu došanos uz torni? Jauneklis iegāja šaurākā sānielā, kur starp savādu augļu tirgotājiem klīda žonglieri.
Arī šīs ielas galā slējās sniegbalts tornis. Tas pats tornis. “Vēl tikai mirklīti,” Rands nodomāja un nākamajā krustojumā pagriezās. Arī šīs ielas galā atradās baltais tornis. Viņš stūrgalvīgi pagriezās vēlreiz, un vēlreiz, un ikreiz viņa acu priekšā bija alabastra tornis. Jauneklis pagriezās, lai bēgtu no tā… un apstājās kā zemē iemiets. Viņa priekšā pacēlās baltais tornis. Rands baidījās atskatīties pār plecu, baidījās, ka atkal ieraudzīs torni. Sejas visapkārt vēl arvien šķita draudzīgas, bet tagad tajās bija redzamas sabrukušas cerības, viņa pieviltās cerības. Vēl arvien ļaudis māja, lai viņš dodas tālāk, māja kā lūgdamies. Uz torņa pusi. Viņu acīs mirdzēja izmisīga nepieciešamība, un tikai Rands spētu to piepildīt, tikai viņš spētu glābt šos cilvēkus. “Ļoti labi,” puisis nodomāja. Galu galā tieši tornī viņš vēlējās nokļūt.
Tikko Rands spēra pirmo solīti uz priekšu, no ļaužu vaibstiem pagaisa vilšanās izteiksme, un ik seja atplauka smaidā. Cilvēki nāca viņam līdzi,
un mazi bērni ceļā kaisīja ziedlapiņas. Jauneklis samulsis atskatījās, brīnīdamies, kam gan paredzētas puķes, bet aiz muguras ieraudzīja vēl lielāku smaidošu cilvēku pulku, kas viņu mudināja doties uz priekšu. “Tad jau laikam ziedlapiņas ir paredzētas man,” Rands nodomāja un sāka prātot, kāpēc pēkšņi tas vairs neliekas savādi. Tomēr pēc mirkļa izbrīns pagaisa viss bija tā, kā tam jābūt.
Pūlī kāds iedziedājās, viņam piebalsoja vēl viens, otrs, trešais, un drīz vien visas balsis saplūda pacilājošā himnā. Rands vēl arvien nesaprata vārdus, taču ducis kopā savijušos harmoniju ar gavilēm sludināja prieku un atpestīšanu. Aizvien augošajā pūlī spriņģoja muzikanti, ar flautām, lirām un dažāda lieluma bungām papildinādami dziedājumu, kurā likās saplūstam visas viņa jebkad dzirdētās dziesmas. Meitenes dejoja ap Randu, klādamas saldi smaržojošu ziedu pīnes viņam ap pleciem, vīdamas tās viņam ap kaklu. Visas kā viena jauneklim uzsmaidīja, un ar katru viņa sperto soli sajūsma arvien pieauga. Rands nespēja nesmaidīt pretī. Kājas kņudēja, it kā vēlētos pievienoties dejai, un atlika tikai viņam to nodomāt, kad viņš jau dejoja, dejoja vienā solī ar pārējiem, it kā šos soļus būtu zinājis jau kopš dzimšanas. Jauneklis atmeta atpakaļ galvu un iesmējās; pēdas šķita vēl nepieredzēti vieglas, vieglākas nekā tad, kad viņš bija dejojis ar… Rands nespēja atcerēties vārdu, bet tas vairs nebija svarīgi.
“Tas ir tavs liktenis,” balss galvā nočukstēja, un čuksts kļuva par pavedienu pateicības dziesmā.
Pūlis, nesdams Randu tā, kā viļņa cepure nes sīku zariņu, ieplūda milzīgā laukumā pašā pilsētas vidū, un viņš pirmo reizi ieraudzīja, ka baltais tornis slejas virs diženas gaiša marmora pils, kas drīzāk šķita izcirsta kā skulptūra, nevis uzcelta. Izliektas sienas, apaļi kupoli un slaikas smailes, kas tiecās debesīs. Kopskats lika viņa elpai apbrīnā aizrauties. No laukuma uz pili veda platas dzidra akmens kāpnes; to pakājē ļaudis apstājās, bet viņu dziesma cēlās arvien augstāk un augstāk. Balsu paisums deva spārnus viņa kājām.
“Tavs liktenis,” balss čukstēja, tagad uzstājīgāk, dedzīgāk.
Rands vairs nedejoja, tomēr ari neapstājās. Jauneklis nevilcinoties kāpa augšup pa pakāpieniem. Viņš te iederējās.
Milzīgās durvis kāpņu augšgalā rotāja arabeskas, tik sarežģīti un smalki griezumi, ka Randam bija grūti iedomāties pietiekami smalku
naža asmeni. Durvis atvērās, un viņš iegāja pilī. Tas aizkrita aiz viņa ar pērkonveida dārdu, kas vairākkārt atbalsojās zālē.
- Mēs tevi gaidījām, mīrddrāls šņāca.
Rands, drebēdams un mēģinādams atgūt elpu, uzrāvās sēdus un raudzījās tieši uz priekšu. Tams vēl arvien gulēja gultā. Viņa elpa lēnām norima. Pagales kamīnā bija pa pusei sadegušas, gar restēm krājās omulīga ogļu kārta. Kāds bija parūpējies par uguni, kamēr viņš gulēja. Sega atradās Randam pie kājām, kur tā bija nokritusi pamošanās brīdi. Arī viņa paša meistarotās nestuves bija projām, bet abu apmetņi karājās pie durvīm.
Jauneklis ar drebošu plaukstu notrausa aukstos sviedrus no sejas un mirkli prātoja, vai Melnā piesaukšana sapnī pievērsa viņa uzmanību tāpat kā tā piesaukšana skaļi. Logu aptumšoja mijkrēslis. Augstu debesīs spīdēja liels un apaļš mēness, bet pāri Miglas kalniem mirdzēja zvaigznes. Rands bija nogulējis visu dienu. Viņš paberzēja sūrstošos sānus. Laikam zobena spals miega laikā bija dūries ribās. Ja vēl pieskaitīja arī tukšo vēderu un iepriekšējo nakti, nebija jābrīnās, ka viņš bija redzējis tādus murgus.