Vēders kurkstēja, tāpēc jauneklis stīvi pieslējās kājās un aizkliboja līdz galdam, kur Alvēra kundze bija atstājusi paplāti. Viņš pacēla drāniņu. Par spīti nogulētajām stundām, gan vērša buljons, gan kraukšķīgā maize vēl bija silti. Te varēja manīt viesnīcnieces pirkstu paplāte bija nomainīta. Ja viņa domāja, ka tev vajadzīga silta maltīte, tad nerimās, līdz tā bija tev vēderā.
Rands iestrēba pāris malku buljona, tad ielika starp divām maizes šķēlēm gaļu un sieru un sāka kāri ēst. Kozdams lielus kumosus, viņš atgriezās pie gultas.
Alvēra kundze acīmredzot bija parūpējusies arī par Tamu. Tēvs bija noģērbts, bet izmazgātās un kārtīgi salocītās drānas gulēja uz naktsgaldiņa. Sega bija sakārtota līdz pašam zodam. Kad Rands pieskārās Tama pierei, ievainotais atvēra acis.
- Te tu esi, puis! Marina teica, ka tu esot istabā, taču es nespēju pieslieties sēdus, lai uz tevi paskatītos. Sacīja tevi mācot tāds nogurums, ka skatīšanās pēc viņa tevi nemodināšot. Ja Alvēra kundze kaut ko ieņem galvā, pat Branam neizdodas viņu pārliecināt par ko citu.
Tama balss skanēja vārgi, taču skatiens likās skaidrs un mierīgs. “Aesu Sedajai bija taisnība,” Rands nodomāja. Kārtīga atpūta ļaus tēvam atlabt pavisam.
- Vai varu sagādāt tev ko ēdamu? Alvēra kundze atstāja paplāti.
- Viņa mani jau pabaroja… ja tā to var nosaukt. Deva man tikai buljonu. Kā lai cilvēks neredz nelāgus sapņus, ja viņam vēderā ir tikai… Tams izgrozīja roku no segapakšas un pieskārās zobenam pie Randa jostas.
- Tad tas nebija sapnis. Kad Marina teica, ka esmu sasirdzis, es iedomājos… Bet ar tevi viss ir kārtībā. Tas ir pats galvenais. Kas notika ar mājām?
Rands dziļi ieelpoja. Trolloki nogalināja aitas. Manuprāt, tie aizveda arī govi, un mājai būs vajadzīga pamatīga tīrīšana. Viņš greizi pasmaidīja. Mums paveicās vairāk nekā ciematniekiem. Puse māju ir nodegušas.
Jauneklis izstāstīja tēvam par visu notikušo vai drīzāk par gandrīz visu. Tams uzmanīgi klausījās, pa brīdim uzdodams vērīgus jautājumus. Tad nu Randam bija jāizstāsta par atgriešanos sētā no meža, un tas savukārt neļāva noklusēt par trolloka nonāvēšanu. Skaidrojot Tamam, kāpēc viņu dziedināja Aesu Sedaja, nevis Viedā, jauneklis bija spiests atklāt, ka Nīnēva uzskatīja: Tams ir lemts nāvei. To dzirdot, vīra acis iepletās platas jo platas. Aesu Sedaja Emondārē! Rands domāja, ka nav nekādas vajadzības runāt nedz par katru ceļa posmu no saimniecības līdz ciematam, nedz par savām bailēm, nedz mīrddrālu uz ceļa. Un katrā ziņā ne jau par murgiem, ko viņš bija redzējis, guļot krēslā. Jo īpaši Rands nesaskatīja iemeslu pieminēt Tama murmināšanu drudzī. Vismaz ne šobrīd. Tomēr izvairīties no stāsta par Moirainu nebija ne vismazākās iespējas.
- Tas nu ir stāsts, ar kuru varētu lepoties kurš katrs menestrels, Tams nomurmināja, kad bija uzklausījis dēlu. Ko gan trolloki no jums, puikām, grib? Vai pats Melnais? Lai Gaisma mums palīdz!
- Domā, ka viņa meloja? Alvēra kungs apliecināja, ka Aesu Sedaja saka taisnību par uzbrukumu tikai divām saimniecībām. Un taisnību arī par Luhana kunga un Kautona kunga namiem.
Kādu brīdi Tams gulēja klusēdams, tad sacīja: Pastāsti man, ko Moirainas kundze teica. Tikai mēģini atkārtot visu vārds vārdā, tieši tā, kā runāja viņa.
Randam tas nebija viegli. Kurš gan spēja vārds vārdā atcerēties dzirdēto? Jauneklis kodīja lūpu un kasīja galvu, un frāzi pa frāzei viņam izdevās visu atstāstīt vismaz tik precīzi, cik nu viņš atcerējās. Tas laikam
ari bija viss, viņš sacīja. Par šo un to neesmu īsti pārliecināts, varbūt viņa teica mazliet citādi, bet jebkurā gadījumā tas ir tuvs pārstāstījums.
- Būs jau labi. Vismaz vajadzētu būt, vai ne? Redzi, puis, Aesu Sedajas ir viltnieces. Viņas nemelo, vismaz ne burtiski, taču patiesība, kā to izstāsta Aesu Sedaja, ne vienmēr būs tā pati patiesība, ko sapratīsi tu. Esi uzmanīgs ar viņu!
- Esmu dzirdējis nostāstus, Rands atbildēja. Es neesmu bērns.
- Neesi gan, neesi gan. Tams smagi nopūtās, tad pikti noskurinājās. Tik un tā man vajadzētu doties tev līdzi. Pasaule ārpus Divupes it visā atšķiras no Emondāres.
Šī bija iespēja pajautāt Tamam par viņa piedzīvojumiem ārpus Divupes un arī visu pārējo, taču Rands to neizmantoja, jo stāvēja ar pārsteigumā pavērtu muti: Tik vienkārši? Biju iedomājies, ka mēģināsi mani atrunāt. Spriedu tev būs simt iemeslu, kāpēc man nevajadzētu doties projām no mājām. Rands aptvēra, ka bija cerējis: Tamam būs simt un pamatotu iemeslu.
- Varbūt ne gluži simts, Tams iespurdzies sacīja, bet viens otrs man prātā iešāvās. Tikai tie nav īsti nopietni. Ja trolloki patiešām tevi medī, Tarvalonā tu būsi daudz lielākā drošībā nekā šeit. Tikai nezaudē piesardzību! Aesu Sedaju rīcību nosaka viņu pašu iemesli, un tu ne vienmēr tos sapratīsi.
- Menestrels teica kaut ko līdzīgu, Rands lēni novilka.
Tatad viņš zina, par ko runā. Klausies uzmanīgi, domā rūpīgi un valdi mēli. Tas vispār bija labs padoms, pēc kura vadīties ārpus Divupes, bet jo īpaši ja bija jāsaskaras ar Aesu Sedajām. Un ar Sargātājiem. Pateikt kaut ko Lanam nozīmēja to pašu pasacīt Moirainai. Ja viņš ir Sargātājs, tad ir saistīts ar Aesu Sedaju tikpat droši, kā saule no rīta uzlēks austrumos; Lans no viņas neko daudz neslēps ja vispār kaut ko slēps.
Par saikni starp Aesu Sedajām un Sargātājiem Rands īsti neko nezināja, kaut gan tai visos jelkad dzirdētajos stāstos par Sargātājiem bija nozīmīga loma. Tā bija saistīta ar Spēku, ar Sargātāju īpašo spēju, vai varbūt ar savdabīgu apmaiņu. Spēks deva Sargātājiem dažādas priekšrocības: to ievainojumi dzija ātrāk, tie ilgāk spēja iztikt bez ūdens vai miega. Tika uzskatīts, ka viņi spēj sajust trollokus un arī citas Melnā būtnes, ja tās atrodas tuvumā. Šis priekšstats izskaidroja to, ka Lans un Moiraina jau pirms uzbrukuma mēģināja ciematniekus brīdināt par briesmām. Par
to, kāds labums no šīs saiknes tiek Aesu Sedajām, nostāsti klusēja, taču viņš nespēja noticēt, ka Tarvalonas saimnieces no tās itin neko negūtu.
- Es būšu piesardzīgs, Rands sacīja. Kaut nu es uzzinātu, kāpēc tas viss notiek! Tas ir vienkārši bezjēdzīgi. Kāpēc tieši es? Kāpēc mēs?
- Arī es to labprāt zinātu. Pelni un asinis, arī es to labprāt zinātu! Tams smagi nopūtās. Lai nu kā, nevajag mēģināt izlijušu olu iedabūt atpakaļ čaumalā. Cik drīz jūs pošaties projām? Ceru tikt uz pekām pēc dienas vai divām, un mums vajadzētu sagādāt jērus jaunam ganāmpulkam. Orenam Dautrijam ir labas aitas, un tagad, kad ganības iznīkušas, viņš varbūt gribēs no tām šķirties. Tāpat arī Jonam Tānam.
- Moiraina… Aesu Sedaja piekodināja, ka tev jāpaliek gultā. Vismaz divas trīs nedēļas. Tams pavēra muti, bet Rands turpināja: Un viņa deva norādījumus Alvēra kundzei.
- Ak tā! Nu, varbūt man izdosies pierunāt Marinu, lai ļauj man celties mazliet agrāk. Tiesa, īstu pārliecību Tama balsī saklausīt nevarēja. Viņš cieši paskatījās uz Randu. Tu izvairījies no atbildes, un tas nozīmē, ka jūs dodaties ceļā drīz. Rīt? Vai jau šonakt?
- Šonakt, Rands klusi atzinās, un Tams skumīgi pamāja ar galvu.
-Jā. Nu ko, ja tas jādara, tad labāk nevilcināties. Taču mēs vēl paskatīsimies par tām “divām trim” nedēļām. Tēvs saraustīja segas, bet viņa kustībās drīzāk jautās aizkaitinājums, nevis spēks. Varbūt es varu jums sekot dažas dienas vēlāk. Panākt jūs ceļā. Paraudzīsimies, vai Moiraina spēs mani noturēt gultā, kad gribēšu celties.