Kāds pieklauvēja pie durvīm, un Lans pabāza galvu istabā. Atvadies ātrāk, aitugan, un nāc! Briest nepatikšanas.
- Nepatikšanas? Rands vaicāja, un Sargātājs kaut ko nepacietīgi noņurdēja.
- Vienkārši pasteidzies! Jauneklis steigšus paķēra apmetni. Viņš jau sprādzēja nost zobena siksnu, bet Tams ierunājās.
- Paturi to! Tev zobens, visticamāk, noderēs vairāk nekā man. Kaut gan ja Gaisma dos nevienam no mums tas nebūs par daudz jācilā. Sargi sevi, puis! Vai tu dzirdi mani?
Nelikdamies ne zinis par Lana pukošanos, Rands pieliecās, lai apskautu Tamu. Es atgriezīšos. Es tev apsolu!
- Protams, atgriezīsies. Tēvs iesmējās. Viņš vāri apskāva Randu un beigās vēl paplikšķināja dēlam pa muguru. To es zinu. Un, kad
atgriezīsies, es būšu tev sagādājis divreiz vairāk aitu. Bet nu ej, kamēr tas vīrs nepacietībā nav sevi savainojis.
Rands mēģināja vēl mirkli uzkavēties, mēģināja atrast īstos vārdus jautājumam, kuru nevēlējās uzdot, bet Lans ienāca istabā, pagrāba jaunekli zem rokas un izvilka gaitenī. Sargātājs bija ģērbies blāvi pelēkzaļā tunikā, ko klāja cita citu nosedzošas metāla zvīņas. Viņa balsī griezīgi ieskanējās aizkaitinājums.
- Mums ir jāsteidzas. Vai tu nesaproti vārdu “nepatikšanas”?
Pie istabas durvīm gaidīja Mats, saģērbies ceļam, ar apmetni plecos un loku rokā. Viņam pie vidukļa karājās bultu maks. Viņš nepacietīgi zvārojās no papēža uz purngalu un atpakaļ, ik pa brīdim pamezdams uz kāpņu pusi skatienu, kurā, šķiet, vienādās daļās jaucās bailes un nepacietība.
- Šis nu nemaz nelīdzinās nostāstiem, ko, Rand? draugs aizsmacis ierunājās.
- Kas tās par nepatikšanām? Rands taujāja, bet Sargātājs neatbildējis aizsteidzās viņam garām, lēkdams lejā pa diviem pakāpieniem uzreiz. Mats metās pakaļ Lanam, ar žigliem žestiem rādīdams, lai Rands viņam seko.
Ievīstīdamies apmetnī, viņš kāpņu pakājē abus panāca. Krogus istabā valdīja pustumsa; puse no svecēm jau bija izdegušas, bet pārējām raustījās liesmiņa. Viņi trīs bija vienīgie cilvēki telpā. Mats stāvēja pie viena no fasādes puses logiem, mēģinādams paskatīties ārā tā, lai viņu nepamana. Lans pavēra mazu šķirbiņu durvīs un paraudzījās viesnīcas pagalmā.
Nesaprazdams, ko viņi abi pēta, Rands piegāja tuvāk Sargātājam. Lans nomurmināja, lai jauneklis uzmanoties, taču pavēra durvis par mata tiesu platāk, lai arī Rands varētu kaut ko saskatīt.
Pirmajā acumirklī viņš neaptvēra, ko īsti redz. Ciemata vīru pulks, savi trīs duči, stāvēja ap pauninieka vezuma izdegušo čaulu. Nakti kliedēja lāpas, ko daži no viņiem turēja rokā. Pretī ciematniekiem Rands ieraudzīja stāvam Moirainu, viņa bija šķietami nevērīgi atspiedusies pret savu nūju. Pūļa pirmajā rindā atradās Harijs Koplins un viņa brālis Daris, kā arī Bilijs Kongārs. Tāpat te manīja Sennu Buiji, kurš gan, šķiet, jutās neomulīgi. Rands pārsteigts ievēroja, ka Harijs krata dūri uz Moirainas pusi.
- Vācies projām no Emondāres! bļāva zemnieks ar skābo ģīmi. Viņam, gan ne pārāk droši, pievienojās vairākas balsis, un neviens cits
arī nerāvās uz priekšējo rindu. Pat ja vīri bija gatavi uzkliegt Aesu Sedajai no pūļa, neviens nevēlējās izcelties starp pārējiem. Izcelties Aesu Sedajas priekšā, kurai bija pietiekami daudz iemeslu ņemt dzirdēto ļaunā.
- Jūs atvedāt tos briesmoņus! Daris auroja. Viņš pavicināja virs galvas lāpu, un brālēna Bilija vadībā atskanēja vairāki citi kliedzieni “Jūs tos atvedāt!” un “Ta ir jūsu vaina!”
Harijs iebelza ar elkoni Sennam Buijem, un vecais jumiķis savilka lūpas un greizi palūrēja uz Koplinu. Tie neradījumi… tie trolloki mūsu pusē nebija manīti, kamēr neparādījāties jūs, Senns nomurmināja tik klusu, ka viņu tik tikko varēja saklausīt. Vīrs grozīja galvu no vienas puses uz otru, it kā vēlēdamies atrasties kaut kur citur un pētīdams, kā turp nokļūt. Jūs esat Aesu Sedaja. Mēs negribam jūsu sugu Divupē. Aesu Sedajām pa pēdām nāk posts. Ja paliksiet, tas nozīmēs jaunas nelaimes.
Šī runa klātesošo ciematnieku vidū nerada atbalsi, tāpēc Harijs nepatikā saviebās. Pēkšņi viņš pagrāba Darla lāpu un savicināja to Moirainas virzienā. Vācieties projām! viņš nokliedzās. Vai arī mēs jūs izkvēpināsim no Emondāres!
Iestājās kapa klusums, kurā bija dzirdama pēdu švīkstoņa dažs labs vīrs tomēr pakāpās atpakaļ. Divupes ļaudis bija gatavi atvairīt uzbrukumu, bet vardarbība šeit bija reta parādība un draudēt cilvēkiem vietējie nemēdza, ja nu reizēm dusmās pakratīja kādam ar dūri. Senns Buije, Bilijs Kongārs un Koplini palika vieni priekšējā rindā. Izskatījās, ka arī Bilijs grasās pamukt tālāk.
Atbalsta trūkums Hariju nepatīkami pārsteidza, tomēr viņš ātri attapās. Vācieties projām! viņš vēlreiz iebļāvās. Saucienu atkārtoja arī Daris un gan krietni klusāk Bilijs. Harijs paglūnēja uz pārējiem. Vairums vīru izvairījās no viņa skatiena.
Pēkšņi no tumsas iznira Brans Alvērs un Harals Luhans un apstājās vidū starp Aesu Sedaju un ciematnieku pūlīti. Vienā rokā mērs nevērīgi svārstīja pamatīgo koka vāli, ar ko viņš dzina krānus mucās. Vai kāds te grasījās nodedzināt manu viesnīcu? viņš klusi apjautājās.
Abi Koplini pakāpās soli atpakaļ, savukārt Senns Buije aizvirzījās projām no brālēniem. Bilijs Kongārs iespruka pūlī. Ko nu niekus! Daris žigli atsaucās. Mēs neko tādu nemūžam neesam teikuši, Bran… ē… mēra kungs.
Brans pamāja ar galvu. Tad varbūt es dzirdēju to, ka jūs draudat nodarit pāri manas iebrauktuves viesiem?
- Viņa ir Aesu Sedaja, Harijs pikti iesāka, taču uzreiz aprāvās, pamanījis, ka Harals Luhans panākas uz viņa pusi.
Kalējs vienkārši izstaipījās pacēla varenās rokas virs galvas, sažņaudza milzīgās dūres tā, ka nokrakšķēja kauliņi, taču šķita, it kā varenais vīrs vienu no šīm dūrēm būtu pakratījis Harijam zem deguna. Harals sakrustoja rokas uz krūtīm. Piedod, Harij! Negribēju tevi pārtraukt. Ko gribēji teikt?
Bet Harijs, nošļaupis plecus, it kā mēģinātu ielīst zemē un pazust, šķiet, neko vairs nevēlējās sacīt.
- Esmu pārsteigts par jums visiem, vīri, Brans noducināja. Pēt Alkār, tavam dēlam vakar salauza kāju, bet es redzēju, kā viņš šodien staigā, un paldies ir jāsaka viņai. Evard Kandvin, tu gulēji uz vēdera ar pāršķeltu muguru kā tīrīšanai gatava zivs, bet viņa uzlika tev rokas un brūci sadziedēja. Šodien tu izskaties tā, it kā būtu bijis ievainots pirms mēneša. Ja nemaldos, vēl pēc laiciņa rēta būs knapi saskatāma. Ak, arī tu, Senn, te esi! Jumiķis kāpās dziļāk pūlī, bet, Brana skatiena apturēts, apstājās. Mani pārsteidz, ka redzu te kaut vai tikai vienu ciema padomes locekli, bet visvairāk brīnos, ka šeit redzu tevi, Senn! Ja nebūtu viņas, tava roka vēl arvien bezspēcīgi nokarātos gar sānu kā nelāgu apdegumu un brūču ķeska. Pat ja tu neizjūti pateicību, vai vismaz kauns tev ir?
Senns viegli pacēla labo roku, tad pikti novērsās no tās. Es nevaru noliegt viņas paveikto, viņš, acīm redzami nokaunējies, murmināja. Viņa palīdzēja gan man, gan daudziem citiem, jumiķis turpināja lūdzošā balsī, bet viņa, Bran, ir Aesu Sedaja. Kādēļ tad parādījās trolloki, ja ne viņas dēļ? Mēs negribam Aesu Sedajas Divupē. Lai viņas turas labi tālu no mums ar savām nelaimēm!
Vairāki pūlī labi paslēpušies vīri iesaucās: Mēs negribam Aesu Sedaju nelaimes!
- Raidi viņu projām!