- Dzen viņu ārā!
- Kādēļ tad tie briesmoņi parādījās, ja ne viņas dēļ?
Brans saviebās, taču, iekams viņš paguva ierunāties, Moiraina pēkšņi abās rokās satvēra un sagrieza sev virs galvas ar vīnstīgu kokgriezumiem rotāto nūju. Randa pārsteiguma sauciens sabalsojās ar ciematnieku
izbrīna kliedzieniem, jo no abiem nūjas galiem izšāvās šņācoša, balta liesma, turklāt tā turējās taisni, līdzīgi šķēpu smailēm, kaut gan zizlis griezās. Pat Brans un Harals pakāpās atpakaļ. Tad Aesu Sedaja ar asu kustību nolaida rokas taisni savā priekšā, nūja bija paralēli zemei. Gaišā liesma vēl arvien šāvās no tās galiem, spožāka par lāpām. Vīri vēl atkāpās un pacēla rokas, lai aizsegtu acis, liesmas spilgtums vārda tiešā nozīmē dzēla.
- Vai par tādu suslu ir pārvērtušās Ēmona asinis? Aesu Sedajas balss nebija skaļa, tomēr tā pārmāca visus citus trokšņus. Sīki ļautiņi, kas ķildojas par iespēju paslēpties kā trusīši? Jūs esat aizmirsuši, kas jūs bijāt, aizmirsuši, kādi bijāt. Es tikai cerēju, ka jūsos būs saglabājies kaut nieciņš pagājušo laiku lepnuma, kaut sīkākā atmiņa asinīs un kaulā. Kaut sīkākā dzīsliņa, kas padarītu jūs stiprākus, stājoties pretī garajai naktij, kura gaida mūs visus.
Neviens neizdvesa ne skaņas. Abi Koplini izskatījās tā, it kā nemūžam vairs negrasītos vērt vaļā muti.
Brans ierunājās: Aizmirsuši, kas mēs bijām? Mēs esam, kas vienmēr esam bijuši. Godīgi zemnieki, gani un amatnieki! Divupes ļaudis.
- Dienvidos, Moiraina turpināja, plūst upe, ko jūs dēvējat par Baltavu, bet tālāk, austrumos, cilvēki to vēl arvien sauc tās īstajā vārdā. Par Maneterendrellu. Vecvalodā tas nozīmē “kalnu mājas ūdeņi”. Dzirkstošas straumes, kas reiz tecēja cauri drosmes un dailes zemei. Pirms divtūkstoš gadiem Maneterendrella plūda gar tik daiļas kalnu pilsētas mūriem, ka pat ogēru mūrnieki nāca to apbrīnot. Saimniecības un ciemati zēla un plauka ne tikai šajā apvidū, bet ari apkaimē, ko jūs tagad dēvējat par Ēnu mežu, un vēl krietni tālāk. Un visi šie ļaudis uzskatīja sevi par Kalnu Mājas tautu, par Maneterenas tautu.
Viņu karalis bija Ēmons al Kārs al Torins, Ēmons Kāra dēls, kas bija Torina dēls, un Eldrena aij Elana aij Karlana bija viņa karaliene, Aesu Sedaja turpināja. Ēmons, tik bezbailīgs, ka lielākā uzslava par drosmi pat viņa ienaidnieku vidū bija pateikt: šim vīram ir Ēmona sirds. Eldrena, tik daiļa, ka mēdza teikt: puķes uzplaukst tikai tāpēc, lai liktu viņai pasmaidīt. Drosme un skaistums, gudrība un mīlestība, mīlestība, kuru pat nāve nespēja lauzt. Raudiet, ja jums ir sirds, par karaliskā pāra zaudējumu, par to, ka esat zaudējuši pat atmiņas par viņiem! Raudiet, ka esat zaudējuši viņu asinis!
Moiraina apklusa, bet klusēja ari ciemata vīri. Gan Rands, gan pārējie šķita Aesu Sedajas uzburtās ainas sastindzināti. Kad sieviete atkal ierunājās, jauneklis un citi ciematnieki kāri tvēra katru viņas vārdu.
- Gandrīz divus gadsimtus pasauli krustu šķērsu plosīja Trolloku kari, un, lai kur liesmotu kaujas, Maneterenas Sarkanā Ērgļa karogs vienmēr bija priekšējās rindās. Maneterenas vīri bija ērkšķis Melnā pēdā un dzelonis viņa rokā. Dziediet par Manetereniem, kas nekad neliecās Ēnas priekšā. Dziediet par Manetereniem zobenu, ko neviens nespēja salauzt.
Maneterenas vīri atradās tālu projām, Moiraina vēstīja, Bekaras laukā, ko tagad dēvē par Asiņu lauku, kad pienāca ziņas par to, ka trolloku armija ir devusies uz viņu dzimto zemi. Tas bija pārāk tālu, viņiem atlika vien uzzināt par savas zemes nāvi, jo Melnā spēki grasījās iznīcināt Maneterenas ļaudis. Nogalināt vareno ozolu, apcērtot tam saknes. Sarkanā Ērgļa vīri bija pārāk tālu, viņiem atlika vienīgi sērot. Bet tie bija Kalnu Mājas vīri.
Ne mirkli nevilcinoties, Aesu Sedaja turpināja, ne mirkli nedomājot par attālumu, kas jāpārvar, viņi devās mājup no dižās uzvaras lauka, vēl arvien putekļu un sviedru, un asiņu klāti. Viņi soļoja dienu un nakti, jo bija redzējuši postažu, kādu trolloku armijas atstāja aiz sevis, un neviens no šiem vīriem nespēja aizvērt ne acu, kad šādas šausmas draudēja Maneterenai. Viņi traucās tā, it kā pie kājām būtu pieauguši spārni, pieveikdami tālo ceļu ātrāk, nekā draugi bija cerējuši, nekā ienaidnieki bija baidījušies. Jebkurā citā laikā tāds maršs vien iedvesmotu uz dziesmu radīšanu. Kad Melnā armijas uzbruka Maneterenai, neradījumiem pretī stāvēja Kalnu Mājas vīri, pagriezuši sejas pret ienaidnieku un muguras pret Tārendrellu.
Kādam ciematniekam paspruka gaviles, bet Moiraina turpināja savu stāstu, it kā nebūtu neko dzirdējusi. Kara pūļi, kas uzbruka Maneterenas vīriem, bija tik milzīgi, ka visvarenākā dūša saskrietu papēžos. Kraukļu jūra aizsedza sauli, trolloku ordas noklāja zemi. Trolloki un to sabiedrotie no cilvēku vidus. Desmitiem tūkstošu trolloku un Melndraugu ar Baiskungiem priekšgalā. Naktī Melnā armijas ugunskuru skaits pārspēja zvaigžņu skaitu debesīs, un rīts tās priekšgalā atklāja Bālzamona karogu. Bālzamona, Tumsas Sirds karogu. Tāds bija Melu Tēva senais vārds. Pats Melnais nevarēja būt izkļuvis no cietuma Šajolgulā, jo pretī viņam nespētu stāties pat visi cilvēces spēki, bet viņa spēks bija karalaukā.
Un nebija ne mazāko šaubu, ka Baiskungiem un citai tumsas radībai, kas bija veidojusi šo gaismu iznīcinošo karogu, ir taisnība, un tas stindzināja vīru sirdis kaujas lauka pretējā pusē.
Tomēr viņi zināja, kas jādara. Moiraina uz mirkli apklusa. Upes otrā krastā pletās viņu dzimtene. Viņiem bija jāaptur šie karapūļi un Melnā spēks, lai tie nesasniegtu Kalnu Māju. Ēmons bija izsūtījis ziņnešus. Citi valdnieki solīja atbalstu, ja Maneterenas vīri spētu noturēties pie Tārendrellas kaut trīs dienas. Noturēties trīs dienas pret pārspēku, kam vajadzēja sakaut viņus pirmās stundas laikā. Taču neiespējamā veidā, te asiņaini uzbrūkot, te izmisīgi aizstāvoties, vīri noturējās vienu stundu, tad otru stundu un trešo stundu. Trīs dienas viņi cīnījās, un, kaut gan zeme pārvērtās īstā kautuvē, neviens no ienaidniekiem netika pāri Tarendrellai. Pienāca trešais vakars, bet neieradās nedz papildspēki, nedz ziņneši, un viņi turpināja cīnīties vieni. Sešas dienas. Deviņas. Un desmitajā dienā Ēmons saprata, ka viņam jāizbauda nodevības rūgtā garša. Papildspēkus neviens negrasījās sūtīt, viņi vairs nespēja noturēt upes tiltus.
- Un ko viņi darīja? Harijs jautāja. Lāpu liesmas plaiksnīja aukstajā nakts brāzmā, taču neviens pat nepakustējās, lai savilktu apmetni ciešāk.
- Ēmons šķērsoja Tārendrellu, Moiraina turpināja, un iznīcināja aiz sevis tiltus. Un viņš izsūtīja uz visiem savas zemes nostūriem ziņnešus, lai ļaudis dodas bēgļu gaitās, jo zināja, ka Melnā spēks palīdzēs trolloku ordai atrast ceļu pāri upei. Līdzko ziņneši bija projām, trolloki sāka pārcelšanos, un vīri atkal devās kaujā, lai ar savu dzīvību izcīnītu kaut dažas stundas, kas palīdzētu viņu tuvākajiem izglābties. Eldrena izrīkoja Maneterenas ļaudis, lai tie aizbēgtu uz dziļākajiem mežiem un kalnu patvērumiem.
Tomēr daudzi nebēga, Aesu Sedaja stāstīja. Vispirms mazs strautiņš, tad upe, tad vareni pali vīri nevis bēga drošībā, bet pievienojās armijai, kas kāvās par viņu zemi. Gani ar lokiem, zemnieki ar dakšām un mežinieki ar cirvjiem. Arī sievas, apbruņojušās ar to, kas nu bija trāpījies pa rokai, soļoja līdzās vīriem. Un visi, kas devās šajā ceļā, skaidri zināja, ka neviens neatgriezīsies. Bet tā bija šo ļaužu zeme. Ta bija viņu tēvu zeme, un tai bija jākļūst par viņu bērnu zemi, un viņi gāja, lai samaksātu par to visaugstāko cenu. Ļaudis neatdeva ne pēdu zemes, iekams tā mirka asinīs, taču galu galā Maneterenas cīnītājus atspieda līdz šejienei, līdz šai vietai, kuru jūs tagad dēvējat par Emondāri. Un trolloku ordas viņus