šeit ielenca. Moirainas balsī jautās saltas asaras. Kritušo trolloku un Melnā pusē pārgājušo cilvēku līķi krājās kalnos, bet arvien jauni ienaidnieki rāpās pāri iznīcības vaļņiem bezgalīgos nāves viļņos. Bija iespējams tikai viens iznākums. Neviens no vīriem vai sievām, kas tās dienas ausmā stāvēja zem Sarkanā Ērgļa karoga, saulei rietot, neizdzīvoja. Nesalaužamais zobens bija satriekts.
Miglas kalnos, Aesu Sedaja turpināja, visu pamestajā Maneterenas pilsētā Eldrena juta, kā Ēmons mirst, un viņas sirds nomira kopā ar karali. Tur, kur bija situsies valdnieces sirds, palika vien alkas atriebties, atriebties par zudušo mīlu, atriebties par savu tautu un savu zemi. Skumju mākta, viņa iesniedzās Patiesības avotā un trieca Vienspēku pret trolloku armiju. Un Baiskungi sabruka uz vietas viņi vai nu sēdēja savās slepenajās padomēs, vai dzina kaujā kareivjus. Vienā elpas vilcienā Baiskungi un visi Melnā armijas karavadoņi uzliesmoja kā lāpas. Uguns aprija viņu ķermeņus, un šausmas pārņēma nupat triumfāli gavilējušo armiju.
Tie neradījumi bēga kā zvēri no meža ugunsgrēka, domādami tikai par vienu kā glābt savu dzīvību. Tie bēga uz ziemeļiem un dienvidiem. Tūkstošu tūkstoši noslīka, bez Baiskungu palīdzības mēģinot šķērsot Tārendrellu, un pie Maneterendrellas nojauca tiltus, baidoties no pēdu dzinējiem. Kur tik briesmoņi uzdūrās cilvēkiem, tie atkal slepkavoja un dedzināja, tomēr vēlme bēgt trollokus turēja savā varā. Līdz beidzot Maneterenas zemēs vairs nebija neviena trolloka. Tie bija izkaisīti kā putekļi viesuļvētrā. Galīgā atriebe bija gausāka, taču arī tā ķēra Melnā armijas paliekas, jo neradījumus citās zemēs medīja citas tautas, citas armijas. Neizdzīvoja neviens no tiem, kas bija slepkavojuši Ēmona Laukā.
Tomēr Maneterena bija samaksājusi pārāk augstu maksu. Eldrena bija caurstrāvojusi vairāk Vienspēka, nekā viens cilvēks bez citu palīdzības varēja iespēt. Mirstot ienaidnieka karavadoņiem, gāja bojā arī viņa, un liesmas, kas aprija karalieni, aprija arī tukšo Maneterenas pilsētu, aprija pat tās akmeņus līdz pašai dzīvajai kalnu klintij. Bet viņas tauta bija glābta.
No Maneterenas ļaužu sētām, no viņu ciematiem, no viņu varenās pilsētas nekas nebija palicis pāri. Daži apgalvoja, ka te nekā nav, atliek vien bēgt uz citām zemēm, lai sāktu visu no jauna. Bet maneterenieši tā nerunāja. Viņi bija atdevuši par šo zemi nepieredzēti augstu asiņu un cerības maksu un nu bija piekalti šai zemei ar saitēm, stiprākām par tēraudu.
Nākamie gadi atnesa citus postošus karus, līdz beidzot šo pasaules nostūri aizmirsa, līdz beidzot viņi aizmirsa karus un to, kā karot. Nekad pēcāk Maneterenas pilsēta nav celta. Tās varenie torņi un zaigojošās strūklakas pārtapa sapnī, kas lēnām izdzisa no šīs apkaimes ļaužu prātiem. Taču viņi un viņu bērni, un viņu bērnu bērni paturēja savu zemi. Paturēja to pat tad, kad garie gadsimti bija aizskalojuši no viņu atmiņām šīs pieķeršanās iemeslu. Viņi to paturēja līdz šodienai un te nu jūs esat. Sērojiet par Maneterenu! Sērojiet par to, kas ir zaudēts uz mūžu mūžiem!
Liesmas Moirainas nūjas galos apdzisa, un viņa to nolaida pie sāna tā, it kā zizlis svērtu vismaz simt mārciņu. Krietnu brīdi bija dzirdami vienīgi vēja vaidi. Tad Pēts Alkārs paspraucās garām Kopliniem.
- Nezinu, ko domāt par jūsu stāstu, zemnieks ar pamatīgo žokli noteica. Es neesmu nekāds ērkšķis Melnā pēdā un droši vien nekad arī nebūšu. Taču mans Vils ir uz pekām, pateicoties jums, un man ir kauns, ka šeit stāvu. Nezinu, vai varat man piedot, bet, vienalga, vai pieņemat manu atvainošanos vai ne, es dodos projām. Manis pēc jūs varat palikt Emondārē tik ilgi, cik gribat.
Strauji pieliecis galvu, gandrīz paklanījies, viņš izspraucās atpakaļ cauri pūlim. Tad sāka murmināt arī citi, kaunīgi atvainojoties un pēc tam cits pēc cita aizslīdot projām. Koplini skābi savilktiem ģīmjiem nopētīja apkārtējo sejas un pagaisa naktī, nebilduši ne vārda. Bilijs Kongārs bija nozudis vēl pirms brālēniem.
Lans pavilka Randu atpakaļ un aizvēra durvis. Iesim nu, puis! Sargātājs devās uz viesnīcas aizmugures durvīm. Nāciet līdzi, jūs abi. Un žiglāk! Rands vilcinājās, izbrīnīti saskatīdamies ar Matu. Pat Alvēra kunga durani nespētu izkustināt viņu no vietas, kamēr Moiraina vēstīja par pagātnes notikumiem, bet tagad kājas šķita sapinis kaut kas cits. Izejot pa viesnīcas durvīm un sekojot Sargātājam naktī, jaunekļi uzsāka kaut ko neaptverami lielu. Rands sapurinājās un mēģināja stiprināt savu apņēmību. Viņa vienīgā izvēle bija doties ceļā, tomēr puisis zināja, ka atgriezīsies Emondārē, lai cik tāls vai ilgs šis ceļojums būtu.
- Ko jūs gaidāt? Lans pavaicāja no krogus istabas aizmugures durvīm. Mats satrūcies steigšus devās pie Sargātāja.
Mēģinādams sevi pārliecināt, ka šis ir diža piedzīvojuma sākums, Rands sekoja abiem cauri tumšajai virtuvei uz staļļa pagalmu.
Desmita nodala
Ceļa jūtīs
P
ie staļļa sienas uz naglas šūpojās viens vienīgs lukturis ar pie-
vērtiem slēģiem, mezdams blāvu gaismu. Pašu stalli gandrīz pil-
nībā bija aprijušas tumšas ēnas. Kad Rands ienāca pa durvīm no
pagalma, mīdams uz papēžiem Matam un Sargātājam, no salmu kaudzes
pielēca Perins; puisis bija tur sēdējis ar muguru pret durvīm. Viņš bija
ietinies smagā apmetni.
Vēl lāgā neapstājies, Lans noprasīja: Vai biji uz vakts, kā tev pieteicu, kalēj?
- Biju, Perins atbildēja. Neviena te nav, tikai mēs. Kāpēc lai kāds slēptos…
- Piesardzība iet rokrokā ar garu mūžu, kalēj, Sargātājs, aši pārlaidis skatienu ēnainajam stallim un vēl tumšākajam gubenim augšā, nogrozīja galvu. Nav laika, viņš murmināja, daļēji runādams pats ar sevi, viņa teica, ka jāsteidzas.
It kā apstiprinādams sacīto, Sargātājs ātrā solī devās uz gaismas ielāpa pusi, aiz kura bija piesieti pieci apsegloti zirgi ar iemauktiem. Divi no tiem bija melnais ērzelis un baltā ķēve, tos Rands jau bija redzējis. Pārējie zirgi, lai gan ne tik stalti un ne tik kopti, arī bija neapšaubāmi labākie, kādus Divupē varēja piedāvāt. Lans steidzīgi, tomēr rūpīgi pārbaudīja sedulku siksnas un seglu jostas, tāpat arī ādas lences, ar kurām aiz segliem bija piestiprinātas seglu somas, ādas maisi ar ūdeni un segu ruļļi.
Rands nedroši sasmaidījās ar draugiem, par varītēm tēlodams, ka patiešām dedzīgi vēlas doties ceļā.
Tikai tagad ievērojis pie Randa jostas zobenu, Mats uz to pamāja.
- Vai grasies kļūt par Sargātāju? viņš iesmējās, bet tad, uzmetis ašu skatienu Lanam, aprāvās. Sargātājs nelikās neko dzirdam. Vai vismaz par tirgotāja sargu? Mats turpināja ar smaidu, kas šķita tikai mazliet samocīts. Viņš vērtējoši pacēla savu loku. Godīga vīra ierocis viņam nav labs diezgan.
Rands jau gribēja atvēzēt zobenu, bet Lana dēļ atturējās. Sargātājs pat neskatījās uz viņa pusi, tomēr jauneklis bija pārliecināts, ka Lans visu šeit labi apzinās, tāpēc tikai izmeta: Varbūt noderēs, it kā zobens pie sāna nebūtu nekas neparasts.
Perins sakustējās, mēģinot kaut ko paslēpt zem apmetņa. Rands ievēroja ap kalēja mācekļa vidukli platu ādas jostu un cilpā iekārtu cirvi.
- Kas tev tur ir? viņš jautāja.
- Nudien tirgotāja sargs! Mats iesaucās.
Pinkainais jauneklis saviebās, likdams Matam noprast, ka pietiek dzīt jokus, un, smagi nopūties, atrāva vaļā apmetni, zem kura bija paslēpts cirvis. Parasts mežinieka cirvis. Ar platu asmens pusmēnesi vienā augšmalā un saliektu pīķi otrā, divupiešu acīs tas bija tikpat dīvains kā Randa zobens. Tomēr Perina rokas šķita pie tā pieradušas.