- Luhana kungs to izgatavoja aptuveni pirms diviem gadiem vilnas uzpircēja sargam. Tomēr, kad ierocis bija gatavs, pasūtītājs atteicās maksāt nolīgto cenu, bet Luhana kungs ar mazāku samaksu nebija mierā. Viņš atdeva to man, kad… Perins nokremšļojās un uzmeta Randam brīdinošu skatienu tāpat kā pirmīt Matam, …ieraudzīja, ka es ar to vingrinos. Luhana kungs tad pateica, ka varu cirvi ņemt, jo pārkait tāpat to nevarēs.
- Vingrinājies, Mats noķiķināja, bet, kad Perins pacēla galvu, nomierinoši pamāja ar roku. Nu labi! Vismaz kāds mācēs apieties ar īstu ieroci.
- Tas loks ir īsts ierocis, pēkšņi ierunājās Lans, aplicis roku ap staltā meļņa segliem un nopietni uzlūkodams puišus. Tāpat arī lingas, kuras redzēju ciemata puiku rokās. Kas par to, ka tās jūs izmantojāt tikai trušu medībās vai trencot vilkus projām no aitām. Ierocis var būt jebkas, ja vien vīrietim vai sievietei, kas to paņem rokās, pietiek drosmes un ir īsta griba cīnīties. Trolloki ir izņēmums, un, pirms atstājam Divupi un Emondāri, iesaku to likt aiz auss, ja gribat dzīvi sasniegt Tarvalonu.
Sargātāja balss, salta kā nāve un cieta kā raupji cirsts kapakmens, sastindzināja puišu smaidus un mēles. Perins novaikstījies paslēpa cirvi zem apmetņa. Mats skatījās uz savām kājām un ar kurpes purngalu bīdīja pa grīdu salmus. Sargātājs kaut ko norūca un atkal sāka pārbaudīt zirglietas. Labu brīdi valdīja klusums.
- Tas nav kā nostāstos, Mats beigās ierunājās.
- Nezinu gan, Perins īgni novilka. Trolloki, Sargātājs, Aesu Sedajas. Ko vēl vairāk varam gribēt?
- Aesu Sedajas, Mats nočukstēja, un šķita, ka viņam pēkšņi ir sameties auksti.
- Rand, vai tu viņai tici? Perins jautāja. Par to, ko trolloki no mums grib?
Visi kā viens paskatījās uz Sargātāju. Lans šķita pilnīgi aizņemts ar baltās ķēves seglu siksnu, bet trijotne virzījās uz staļļa durvīm, tālāk no viņa. Un arī tur visi saspiedās ciešāk kopā un runāja klusu.
Rands papurināja galvu. Nezinu, bet viņai ir taisnība, ka uzbrukumi ir vērsti tikai uz mūsu lauku saimniecībām. Ciematā trolloki vispirms uzbruka Luhana kunga mājai un smēdei. Es pajautāju mēram. Viegli iedomāties, ka viņi medī mūs, nekas cits jau prātā neienāk. Pēkšņi viņš sajuta abu biedru skatienus.
- Tu jautāji mēram? Mata balsī skanēja neticība. Viņa taču piekodināja nevienam neteikt.
- Es jau neteicu, kāpēc jautāju, Rands protestēja. Vai tad jūs paši ne ar vienu par to nerunājāt? Nevienam nepateicāt, ka dosieties projām?
Perins kā aizsargājoties paraustīja plecus. Moiraina Sedaja sacīja, ka nevienam nedrīkst teikt.
- Mēs atstājām zīmītes, Mats bilda. Savējiem. No rīta viņi atradīs. Rand, mana māte domā, ka Tarvalona ir tas pats, kas Šajolgula. Viņš aprauti iesmējās, tā pauzdams, ka mātei nepiekrīt. Taču tas nebija pārliecinoši. Māte censtos mani ieslēgt pagrabā pat tad, ja, pēc viņas domām, es par promiešanu kaut vai tikai domātu.
- Luhana kungs ir stūrgalvīgs kā auns, Perins piebilda, bet Luhana kundze vēl sliktāka. Ak, ja jūs būtu redzējuši, kā viņa rakās pa mājas gruvešiem, it kā cerot, ka trolloki atgriezīsies un tad tik dabūs no viņas trūkties…
- Goda vārds, Mats teica, labi zinu, ka viņa ir Aesu Sedaja un tā tālāk, bet trolloki te patiešām bija! Viņa piekodināja nevienam neteikt. Ja Aesu Sedaja nezina, kā šādās reizēs rīkoties, kurš tad?
- Nezinu gan, Rands berzēja pieri. Viņam sāpēja galva; no prāta neizgāja sapnis. Mans tēvs viņai tic. Viņš vismaz piekrita, ka mums jādodas ceļā.
Durvīs pēkšņi stāvēja Moiraina. Tu par šo ceļojumu runāji ar tēvu? Viņa no galvas līdz kājām bija tērpusies tumšpelēkā apģērbā; svārkus vidū pārdalīja šķēlums jāšanai, un vienīgā zeltlieta viņai šobrīd bija gredzens ar čūsku. Rands nopētīja Moirainas kūju, kas bija pieredzējusi liesmas, lai gan uz tās neredzēja apdeguma zīmes, pat sodrējus ne. Es nespēju aiziet, nepateicis tēvam.
Aesu Sedaja paskatījās uz Randu, lūpas savilkusi, un tad pievērsās citiem: Vai arī jūs nolēmāt, ka ar zīmīti nepietiks? Mats un Perins centās viens otru pārkliegt, apgalvojot, ka atstāja tikai zīmītes, kā jau viņa bija pieteikusi. Moiraina klusējot viņiem pamāja un tad skarbi uzlūkoja Randu. Tas, kas izdarīts, jau ir ieausts Rakstā. Lan?
- Zirgi gatavi ceļam, Sargātājs atsaucās, un pārtikas mums pietiks līdz Bērlonai, un vēl paliks pāri. Varam doties ceļā jebkurā brīdī. Iesaku tūlīt.
- Bez manis ne! Stallī ieslīdēja Egvēna ar lakatā ietītu saini rokās. Rands gandrīz vai nogāzās zemē.
Lana zobens jau bija pa pusei laukā no maksts, bet, ieraudzījis meiteni, Sargātājs iegrūda asmeni atpakaļ, un viņa skatiens piepeši kļuva tukšs. Perins un Mats sāka vāvuļot, mēģinādami pārliecināt Moirainu, ka nav teikuši Egvēnai par ceļojumu. Aesu Sedaja nelikās neko dzirdam: viņa gluži vienkārši skatījās uz meiteni, domīgi pieskardamās ar pirkstu pie lūpām.
Egvēna pacēla tumšbrūnā apmetņa kapuci augšup, taču ne tik daudz, lai noslēptu Moirainai veltīto izaicinošo skatienu. Man te ir viss, kas vajadzīgs. Ieskaitot pārtiku. Un es šeit nepalikšu. Varbūt vairs nebūs citas iespējas redzēt pasauli ārpus Divupes.
- Egvēna, tas nebūs pārgājiens uz Ūdensmežu, Mats noburkšķēja un soli atkāpās, kad meitene caur pieri viņu uzlūkoja.
- Paldies, Mat! Man pašai tas neienāktu prātā. Vai tu domā, ka tikai jūs trīs gribat redzēt lielo pasauli? Es par to esmu sapņojusi tikpat ilgi, tāpēc negrasos laist garām šo izdevību.
- Bet kā tu zināji, ka mēs dodamies ceļā? Rands prasīja. Lai nu kā, tu nevari mums piebiedroties. Tas nebūs izpriecu ceļojums. Mūs apdraud trolloki. Egvēna uzmeta Matam iecietīgu skatienu, un viņš sašutis piesarka un sastinga.
- Vispirms, Egvēna pacietīgi skaidroja, ievēroju Matu, kas slapstījās apkārt, par varītēm cenzdamies būt neievērots. Pēc tam ieraudzīju Perinu, kas mēģināja paslēpt zem apmetņa to neiedomājami lielo cirvi. Zināju, ka Lans ir nopircis zirgu, un tad es iedomājos, kāpēc gan viņam vajag vēl vienu. Ja viņš nopirka vienu, tad var nopirkt vēl citus. Tas un vēl Mata un Perina ložņāšana apkārt kā bullēniem, kas tēlo lapsas… nu, uz to man bija tikai viena atbilde. Nezinu, esmu pārsteigta vai ne, redzot šeit tevi, Rand, pēc tavām runām par sapņošanu ar vaļējām acīm. Tā kā Mats un Perins bija iesaistīti, laikam jau man vajadzēja zināt, ka arī tu esi.
- Tas ir mans pienākums, Egvēna, Rands atbildēja. Mūsu visu, citādi trolloki atgriezīsies.
- Trolloki! Egvēna neticīgi iesmējās. Rand, ja tu esi nolēmis pasaulē kaut ko redzēt, labu un sliktu, lūdzu, nestāsti man savas muļķīgās pasakas!
- Trolloki… Mats iesāka, … nav izdoma, Perins pabeidza.
- Pietiek, Moiraina teica klusi, taču pārgrieza sarunu šerpi kā ar nazi. Vai vēl kāds to visu ievēroja? Viņas balss bija maiga, taču Egvēna, pirms atbildēja, norija siekalas.
- Pēc vakarvakara visi domā tikai par to, kā visu atjaunot un ko darīt, ja tas atkārtosies. Ļaudis neko nemanīja, ja vien viņiem jaunumus nepabāza zem deguna. Un es nevienam neko neteicu. Itin nevienam.
- Nu labi, mirkli klusējusi, Moiraina sacīja. Vari doties kopā ar mums.
Lana sejai aši pārslīdēja pārsteigums, kas acumirklī pazuda. Ārēji viņš izskatījās mierīgs, taču no mutes izvirda nikni vārdi: Nē, Moiraina!