- Tā jau ir daļa no Raksta, Lan.
- Smieklīgi! viņš atcirta. Viņai nav nekādu iemeslu doties kopā ar mums. Visi iemesli ir pret viņu.
- Ir gan iemesls, Moiraina mierīgi atbildēja, proti, daļa no Raksta, Lan. Sargātāja seja bija bezkaislīga, tomēr viņš nesteidzīgi pamāja ar galvu.
- Bet, Egvēna, Rands brīdināja, mūs vajās trolloki! Līdz Tarvalonai mēs nebūsim drošībā.
- Necenties mani nobiedēt, meitene sacīja. Es iešu jums līdzi.
Šis balss tonis Randam bija pazīstams. Pēdējo reizi viņš bija to dzirdējis toreiz, kad Egvēna sacīja, ka rāpšanās visaugstākajos kokos ir bērnu spēlīte, tomēr skaidri atcerējās. Ja tev šķiet, ka bēgšana no trollokiem ir izprieca… puisis iesāka, bet Moiraina viņu pārtrauca.
- Mums tādām lietām nav laika. Līdz rītausmai jātiek pēc iespējas tālāk. Ja atstāsim Egvēnu mājās, Rand, viņa sacels ciematu kājās, iekams būsim pieveikuši jūdzi, un tad mīrddrāls noteikti būs brīdināts.
- Es tā nedarīšu, Egvēna protestēja.
- Viņa var jāt uz menestrela zirga, Sargātājs ierosināja. Es atstāšu pietiekami daudz, lai viņš varētu nopirkt citu.
- Tas nu gan neies krastā, no siena panta atskanēja Merilina skanīgā balss. Šoreiz Lana zobens neieslīdēja atpakaļ makstī; viņš nenovērsa skatienu no menestrela.
Nosviedis lejā segas rulli, Toms Merilins uzmeta sev uz muguras futrāli ar flautu un arfu, bet uz pleciem uzlika pieblīdušas seglu somas. Šajā ciematā man vairs nav, ko darīt, turklāt vēl nekad neesmu uzstājies Tarvalonā. Un, kaut gan parasti ceļoju viens, pēc pēdējās nakts notikumiem nebūt neiebildīšu pret sabiedrību.
Sargātājs uzmeta Perinām skarbu skatienu; puisis neveikli sarosījās.
- Neiedomājos paskatīties augšā, viņš nomurmināja.
Garkājainais menestrels rausās lejā pa trepēm no siena panta, un Lans stīvi jautāja: Vai arī tā ir daļa no Raksta, Moiraina Sedaja?
- Itin viss ir daļa no Raksta, mans senais draugs, Moiraina klusi atteica. Mēs nevaram atlasīt vai izvēlēties. Dzīve rādīs, kas un kā.
Novietojis uz staļļa grīdas kājas, Toms novērsās no trepēm un notrauca no ielāpainā apmetņa salmus. Īstenībā, viņš jau ikdienišķāk sacīja, varētu teikt, ka es pieprasu sev ceļabiedrus. Daudzas stundas esmu pavadījis, sēdēdams pie alus kausa un prātodams par pēdējo stundiņu. Par trolloku zupas katlu gan neiedomājos. Menestrels uzmeta greizu skatienu Sargātāja zobenam. Tas nu gan nav vajadzīgs! Neesmu nekāds siers, kas jāsašķēlē.
- Merilina kungs, Moiraina sacīja, mums jāceļo ātri, gandrīz vai noteikti lielās briesmās. Tur vēl ir trolloki, un mēs ceļosim naktī. Vai tiešām gribat piebiedroties?
Toms visus uzlūkoja, jautri smaidīdams. Ja tas nav pārāk bīstami meitenei, tad nebūs pārāk bīstami arī man. Turklāt kuram menestrelam, uzstājoties Tarvalonā, gan nebūtu jāpakļauj sevi nelielām briesmām?
Moiraina pamāja ar galvu, un Lans iebāza zobenu makstī. Randam pēkšņi ienāca prātā: “Kas būtu noticis, ja Toms būtu pārdomājis vai ja Moiraina nebūtu piekrītoši pamājusi?” Menestrels lika zirgam seglus, it kā tāda doma viņam nemūžam nebūtu ienākusi prātā, bet Rands ievēroja, ka viņš ne vienu reizi vien uzmet skatienu Lana zobenam.
- Bet nu, Moiraina sacīja, kurš zirgs būs Egvēnai?
- Tirgotāju zirgi nav labāki par duraniem, Sargātājs īgni noteica.
- Spēcīgi, bet lēni darbarūķi.
- Bela, Rands sacīja, saņemot Lana skatienu, kas lika vēlēties, kaut viņš būtu turējis muti. Jauneklis zināja, ka nespēs Egvēnu atrunāt, tāpēc nu atlika vien palīdzēt. Varbūt Bela nav tik ātra kā citi zirgi, tomēr spēcīga. Es ar viņu dažkārt jāju. Bela nepievils.
Lans ieskatījās ķēves steliņģi, kaut ko murminādams zem deguna.
- Varbūt ir mazliet labāka par citiem zirgiem, Sargātājs visbeidzot sacīja. Diez vai mums ir izvēle.
- Tad būs jāņem viņa, Moiraina pamāja ar galvu. Rand, sameklē Belai seglus! Bet aši! Jau tā esam pārāk ilgi kavējušies.
Rands steigšus izvēlējās stadulā seglus un segu un pēc tam izveda Belu laukā no staļļa. Kad puisis lika ķēvei uz muguras seglus, viņa, miegaini pārsteigta, atskatījās. Rands jāja bez segliem, ķēve nebija pie tiem pieradusi. Nostiprinādams seglu jostu, Rands nomierinoši dudināja, un Bela pieņēma šo dīvaino apiešanos vien ar krēpju papurināšanu. Paņēmis no Egvēnas rokām saini, Rands piesēja to aiz segliem, bet meitene tikmēr uzkāpa ķēvei mugurā un sakārtoja sev svārkus. Tie nebija pārdalīti uz pusēm, tāpēc kājas vilnas zeķēs atklājās līdz ceļgaliem. Kājās Egvēnai bija mīkstas ādas kurpes kā visām ciemata meitenēm. Nepiemērotas ceļojumam uz Sardzes kalnu un uz Tarvalonu vēl jo mazāk.
- Es vēl aizvien uzskatu, ka tev vajadzēja palikt mājās, Rands teica. Par trollokiem es nemeloju. Tomēr apsolu tevi pieskatīt!
- Varbūt es pieskatīšu tevi, Egvēna bezrūpīgi attrauca. Ievērojusi Randa sejā aizkaitinājumu, meitene pasmaidīja un pieliecās, lai noglaudītu viņa matus. Zinu, ka tu par mani gādāsi, Rand. Rūpēsimies viens par otru. Bet tagad skaties, ka tiec zirga mugurā!
Rands attapās, ka visi pārējie jau sēž zirgos un gaida. Vienīgais zirgs bez jātnieka bija Mākonis, stalts sirmis ar melnām krēpēm un asti, Jona Tāna zirgs vai viņa bijušais zirgs. Rands uztrausās seglos, lai gan tas nebija viegli, jo sirmis mētāja galvu un, kad Rands lika kāju kāpslī, slējās pakaļkājās; arī zobens makstī sitās puisim pret kājām. Kāds tur brīnums, ka draugi nebija izvēlējušies Mākoni. Tāna kungs ar sparīgo sirmi bieži bija skrējies ar tirgotāju zirgiem, un Randam nebija gadījies dzirdēt, ka Mākonis kādreiz būtu zaudējis, tomēr viņš arī zināja, ka ar zirgu jāt nav viegli. Lans droši vien dzirnavniekam par Mākoni bija samaksājis bargu naudu. Kad Rands iekārtojās seglos, sirmis sāka dīžāties vēl trakāk, it kā dedzīgi gribēdams skriet. Rands cieši saņēma pavadu un centās domāt, ka viss būs labi. Ja viņš spēs pārliecināt sevi, tad varbūt pārliecinās arī zirgu.
Nakts plašumos noūjināja pūce, un ciematnieki salēcās, bet tad attapās, kas bija trokšņa cēlējs. Visi nervozi smējās un apmainījās ar kaunpilniem skatieniem.
- Nākamreiz lauku pele uzdzīs mūs kokā, Egvēna sacīja un nedroši ieķiķinājās.
Lans papurināja galvu. Labāk lai tie būtu vilki.
- Vilki! Perins iesaucās, un Sargātājs viņam veltīja tukšu skatienu.
- Vilkiem nepatīk trolloki, kalēj, bet trollokiem nepatīk vilki, tāpat ari suņi. Ja es dzirdētu vilkus, tad droši zinātu, ka priekšā mūs negaida trolloki. Lans ieslīdēja mēness gaismas pielietajā naktī, vadīdams stalto melni lēnā gaitā.
Moiraina viņam sekoja, ne brīdi nevilcinādamās, un Egvēna turējās cieši viņai blakus. Rands un menestrels jāja katrs savā malā uzreiz aiz Mata un Perina.
Krogus laukumā valdīja tumsa un klusums, bet staļļa pagalmu izraibināja mēness ēnas. Pakavu klusā dunoņa ātri izdzisa to aprija nakts. Tumsā Sargātāja apmetnis arī viņu pašu pārvērta ēnā. Lanam bija jārāda ceļš, un tikai tāpēc pārējie nepulcējās ap viņu. Viņiem tuvojoties vārtiem, Rands nodomāja, ka nebūs viegli neviena nepamanītiem tikt laukā no ciemata. Vietējie katrā ziņā ievēros. Daudzi logi izstaroja blāvi dzeltenu
gaismu, un, lai ari tagad naktī tā šķita pavisam niecīga, līdz ar gaismu bieži sakustējās ciematnieku stāvi; ļaudis vēroja, ko atnesīs šī nakts. Neviens negribēja atkal tikt pārsteigts.
Tumšajās ēnās līdzās krogum tieši pirms izjāšanas no staļļa pagalma Lans piepeši apstājās un pamāja, lai visi klusē.