Uz Ratu tilta dunēja zābaki, turpat šur un tur mēnesnīcā iespīdējās metāls. Pār tiltu nodipēja zābaki, nošņirkstēja grants, un nācēji tuvojās krogum. Viņi bija sastinguši ēnā, neviens neizdvesa ne skaņas. Randam bija aizdomas, ka draugi mazākais ir pārāk nobijušies, lai saceltu troksni. Gluži tāpat kā viņš.
Soļi apstājās pelēkā gaismā pie krogus tieši aiz blāvā mirdzuma, kas plūda no viesu istabu logiem. Tikai tad, kad priekšā panācās Jons Tans ar šķēpu pie platā pleca, vecā bezrocī, uz krūtīm cauršūtā ar metāla diskiem, Rands viņus ieraudzīja. Ducis vīru no ciemata un kaimiņu saimniecībām, daži ķiverēs un ar ieročiem, kas bija nogulējuši putekļainos bēniņos nez cik paaudžu, visi ar šķēpiem vai mežinieku cirvjiem, vai sarūsējušām dzirklēm.
Dzirnavnieks ieskatījās viesistabas logā, tad strauji pagriezās. Rādās, ka te. Visi aiz viņa sastājās divās izrobotās rindās, un patruļa aizmaršēja naktī, it kā sperdama soļus trijās dažādās bungu taktīs.
- Tādi noderēs brokastīs diviem nešķīstiem trollokiem, kad zābaku duna pieklusa, Lans nomurmināja. Tiem taču ir acis un ausis. Viņš pagrieza ērzeli atpakaļ. Jājuši!
Lēni, klusi Sargātājs vadīja viņus atpakaļ pār staļļa pagalmu, lejup pa upes krastu caur vītoliem un uz Vīnavota iebrauktuvi. Pie paša Vīnavota aukstajiem, straujajiem ūdeņiem, kas, plūstot ap zirgu kājām, mirdzēja un bija tik dziļi, ka apņēma jātnieku zābaku zoles. Izkāpuši pretējā krastā, zirgi rindā soļoja tālāk, Lana prasmīgajā vadībā turēdamies pa gabalu no ciemata mājām. Brīdi pa brīdim viņš apstājās, dodams zīmi, ka jāklusē, lai gan neviens cits neko nedzirdēja un neredzēja. Tomēr pēc tam vienmēr garām pagāja ciematnieku un zemnieku patruļa. Ceļotāji lēnītēm virzījās uz ciemata ziemeļu malu.
Rands tumsā pētīja mājas ar smailajiem jumtiem, cenzdamies tās iemūžināt atmiņā. “Smalks piedzīvojumu meklētājs,” viņš par sevi nodomāja. “Necik tālu no ciemata, un jau ilgojas pēc mājām.” Tomēr turpināja skatīties.
Aizjājuši garām pēdējām mājām ciemata nomalē, viņi devās tālāk pa lauku apvidu paralēli Ziemeļu ceļam, kas veda uz Tārenas pārceltuvi. Rands nešaubījās, ka nekur citur nav tik skaistu nakts debesu kā Divupē. Gandrīz vai melnā tumsa šķita ietiecamies mūžībā, un neskaitāmās zvaigznes mirdzēja kā kristālā izsēti gaismas punkti. Mēness vēl tikai mazdrusciņ līdz pilnmēnesim šķita rokas stiepiena attālumā. Pietiktu pasniegties un…
Pār sudrabaino mēness bumbu lēni pārslīdēja melna ēna. Rands nevilšus parāva pavadu, apturēdams sirmi. “Sikspārnis,” viņš neskaidri iedomājās, zinādams, ka tā nav. Sikspārņi vakarā nebija nekas neparasts; mijkrēslī tie tvarstīja mušas un knišļus. Spārni, kas nesa šo radījumu, varbūt arī izskatījās līdzīgi, taču to vēzieni bija lēni un spēcīgi kā plēsoņai. Un šī būtne patiešām medīja. Lidošana turp un atpakaļ plašos lokos izgaisināja jebkuras šaubas. Vistrakākais bija lidoņa izmērs. Uz mēness fona tas izskatījās daudz lielāks par sikspārni, šķita, ka to var aizsniegt ar roku. Rands mēģināja aplēst attālumu līdz būtnei un tās lielumu. Tai jābūt cilvēka augumā, un spārni… Lidonis jau atkal slīdēja pār mēness seju, tad strauji metās lejup un viņu aprija nakts.
Rands neaptvēra, ka viņam aiz muguras jāj Lans, līdz Sargātājs satvēra viņa roku. Kāpēc tu te stāvi un uz ko skaties, puis? Mums jākust uz priekšu. Pārējie aiz Lana gaidīja.
Gandrīz vai gaidīdams pārmetumus, ka viņš ļaujas bailēm no trollokiem, Rands pastāstīja, ko nupat bija redzējis. Jauneklis cerēja, ka Lans visu norakstīs uz sikspārņa vai redzes māņu rēķina, tomēr Sargātājs norūca vienu vārdu, it kā mutē sajuzdams nelāgu garšu. Drafkārs. Egvēna un abi pārējie divupieši satraukti vēroja debesis, bet menestrels klusi ievaidējās.
- Jā, Moiraina pamāja ar galvu. Nevajadzētu cerēt uz kaut ko labāku. Un, ja mīrddrāla rīcībā ir drafkārs, tad drīz viņš zinās, kur esam, varbūt pat jau zina. Pār lauku apvidu mums jālido vēja spārniem. Vēl varam sasniegt Tārenas pārceltuvi pirms mīrddrāla. Viņš ar saviem trollokiem netiks uz priekšu tik viegli kā mēs.
- Drafkārs? Egvēna brīnījās. Kas tas tāds?
Aizsmakušā balsī viņai atbildēja Toms Merilins: Karā, ar ko beidzās Leģendu laikmets, tika radīts kaut kas vēl ļaunāks par trollokiem un Puscilvēkiem.
To dzirdot, Moiraina strauji pameta galvu uz runātāja pusi. Pat tumsa nespēja noslēpt viņas skarbo sejas izteiksmi.
Iekams kāds bija sācis menestrelu tincināt par ko vairāk, Lans norīkoja: Tagad dosimies uz Ziemeļu ceļu. Ja gribat palikt dzīvi, sekojiet man un turieties, turieties cieši kopā!
Sargātājs pagrieza zirgu, un pārējie klusēdami viņam aulekšos sekoja.
Vienpadsmitā nodaļa
UZ smagi noblietētā Ziemeļu ceļa zirgi izklīda un sāka aulekšot uz ziemeļiem, krēpēm un astēm mēnesnīcā plīvojot, pakaviem ritmiski un vienmērīgi dunot. Priekšgalā jāja Lans melnis un ēnās ģērbies jātnieks teju vai izgaisa aukstajā naktī. Moirainas baltā ķēve, pielāgodamās ērzelim riksi pēc rikša, bija bālgana šautra, kas traucas tumsā. Pārējie sekoja ciešā rindā, it kā visi būtu piesieti virvei, kuras galu tur Sargātāja rokas.
Rands aulekšoja rindas galā tūlīt aiz Toma Merilina un pārējiem, kas bija neskaidrāk redzami. Menestrels ne reizi nepagrieza galvu, vēršot uzmanību uz viņu traukšanās virzienu, nevis uz to, no kā viņi bēga. Ja aiz muguras parādītos trolloki vai Izdzisušais uz sava klusā zirga, vai pirmīt redzētais lidonis drafkārs, trauksme būtu jāceļ Randam.
Ik pēc dažām minūtēm Rands staipīja kaklu atpakaļ, lai redzētu, kas notiek aiz muguras, cieši ieķēries Mākoņa krēpēs un pavadā. Drafkārs… ļaunāks par trollokiem un Izdzisušajiem, kā bija teicis Toms. Tomēr debesis bija tīras, un uz zemes Randa skatiens sastapa tikai tumsu un ēnas. Ēnas, kas varētu slēpt karaspēku.
Palaists brīvāk, sirmis ātri šķēla tumsu kā spoks, viegli turēdamies līdzi Lana ērzelim. Taču Mākonis gribēja auļot vēl ātrāk. Viņš gribēja noķert melni, centās to panākt. Randam bija stingri jātur pavada, lai zirgu savaldītu. Mākonis centās izrauties priekšā kā sacīkstēs, ar katru soli mēģinādams panākt sāncensi. Rands pieplaka pie segliem un pavadas, sasprindzinājis katru muskuli. Dedzīgi cerot, ka zirgs nejūt viņa
Ceļš uz Tārenas pārceltuvi
satraukumu. Ja Mākonis to justu, Rands zaudētu pēdējo reālo pieturas punktu, lai ari cik nedrošs tas būtu.
Noliecies zemu pie Mākoņa kakla, Rands bažīgi vēroja Belu ar jātnieci. Sacīdams, ka pinkainā ķēve var doties līdzi kopā ar citiem zirgiem, viņš nebija domājis tādu auļošanu. Bela nu turējās tikai auļos Rands pat nebija cerējis, ka viņa to spēs. Lans nebija gribējis ņemt līdzi Egvēnu. Vai viņš palēninātu gaitu, ja Bela atpaliktu? Varbūt atstātu nopakaļ? Aesu Sedaja un Sargātājs uzskatīja, ka Rands un viņa draugi zināmā mērā ir svarīgi ļaudis, bet, lai arī ko Moiraina runāja par Rakstu, Rands nedomāja, ka Egvēna ir tikpat nozīmīga.
Ja Bela atpaliks, arī viņš atpaliks, vienalga, ko par to sacīs Moiraina un Lans. Paliks tur, kur klīst Izdzisušais un trolloki. Paliks pie drafkāra. Rands izmisis, no visas sirds sevī sauca Belai, lai tā skrien kā vējš, klusi cenzdamies iesvelt ķēvē spēku. “Skrien!” Randam uzmetās zosāda, šķita, ka viņa kauli sasalst un tūlīt sašķelsies. “Gaisma, palīdzi viņai, lai skrien!” Un Bela skrēja.
Viņi traucās un traucās uz ziemeļiem naktī, laiks izplūda neskaidrā mirgoņā. Brīdi pa brīdim ainavā iespīdējās lauku māju ugunis un tad pazuda tik ātri, it kā būtu iztēlotas. Aiz muguras ātri izgaisa suņu spalgie rējieni vai ari tie pēkšņi aprāvās, kad dzīvniekiem šķita, ka viņus triec projām. Ceļotāji traucās tumsā, un viņus mierināja tikai ūdeņaini blāvā mēness gaisma un pēkšņi uzkritusi tumsa no lielajiem kokiem ceļmalā, kas tūlīt ari izgaisa. Un vēl viņus ieskāva drūmums, bet vienmērīgo pakavu dunu pārtrauca tikai vientuļš naktsputna brēciens.