Pēkšņi palēninājis ātrumu, Lans lika apstāties visai zirgu rindai. Rands netika gudrs, cik ilgi viņi bija jājuši, bet kājas no turēšanās seglos viegli sāpēja. Priekšā dzirkstīja gaismas naktī, it kā starp kokiem locītos garš jāņtārpiņu spiets.
Ieraudzījis gaismas, Rands apjucis sarauca pieri, bet tad viņam pārsteigumā aizrāvās elpa. Tie taču nebija jāņtārpiņi, bet logi, māju logi, un ēkas nosedza pakalna sānus un virsotni. Sardzes kalns. Grūti bija noticēt, ka viņi ir tikuši tik tālu. Varbūt vēl neviens šo ceļu tik ātri nav mērojis. Sekojot Lana paraugam, Rands un Toms Merilins nokāpa no zirgiem. Mākonis stāvēja, nokāris galvu, sāniem cilājoties. Sirmja dūmakainos sānus, galvu un kaklu izraibināja tik tikko saskatāmas putas. Rands nodomāja, ka šonakt viņa zirgs uz priekšu vairs netiks.
- Lai kā man gribētos atstāt šos ciematus aiz muguras, Toms paziņoja, šobrīd lieti noderētu pāris stundu ilga atpūta. Jādomā, mūsu vadītājs to atļaus?
Rands izstaipījās un ar pirkstu kauliņiem paberzēja krustus. Ja piestāsim Sardzes kalnā līdz rītam, varam droši jāt augšā.
Noklīdusi vēja brāzma no ciemata atnesa dziesmas taktis un ēdiena smaržu, kas sariesa mutē siekalas. Sardzes kalnā vēl bija svētki. Trolloki Beltainu viņiem nebija iztraucējuši. Rands pameta skatienu uz Egvēnu. Meitene bija atbalstījusies pret Belu, baisas atklāsmes pārņemta. Arī pārējie kāpa nost no zirgiem; smagi nopūtušies, visi staipīja sāpošos muskuļus. Vienīgi Sargātājs un Aesu Sedaja neizrādīja nekādas noguruma pazīmes.
- Man gribētos mazliet uzdziedāt, Mats gurdi iesāka, un varbūt karstu jērgaļas pīrāgu “Baltajā Veprī”. Brīdi klusējis, viņš piebilda:
- Savu mūžu neesmu bijis tālāk par Sardzes kalnu. “Baltais Vepris” ne tuvu nav tik labs kā Vīnavota iebrauktuve.
- “Baltajam Veprim” nav ne vainas, Perins atsaucās. Un arī man, lūdzu, jērgaļas pīrāgu! Un daudz karstas tējas, lai izdzītu no kauliem drebuļus.
- Mēs nedrīkstam apstāties, iekams esam šķērsojuši Tarenu, Lans skarbi sacīja. Ja nu vienīgi uz pāris minūtēm.
- Bet zirgi, Rands protestēja, nodzīsim viņus līdz nāvei, ja šonakt mēģināsim tikt tālāk. Moiraina Sedaja, protams…
Rands it kā bija manījis Moirainu rosāmies ap zirgiem, taču nebija pievērsis īpašu uzmanību tam, ko viņa dara. Tagad sieviete spraucās viņam garām un uzlika rokas uz Mākoņa kakla. Rands apklusa. Zirgs, klusi bubinādams, pēkšņi pameta ar galvu, gandrīz izraudams no Randa rokām pavadu. Pēc tam sirmis strauji spēra soli sāņus, tik nemierīgs, it kā būtu nedēļu pavadījis stallī. Neteikdama ne vārda, Moiraina devās pie Belas.
- Es nezināju, ka viņai piemīt tādas spējas, Rands, vaigiem degot, klusi teica Lanam.
- Lai nu kam, bet tev gan vajadzēja nojaust, Sargātājs atbildēja.
- Tu taču redzēji viņu kopā ar savu tēvu. Moiraina aizskalo prom visu nogurumu. Vispirms no zirgiem, pēc tam no jums, pārējiem.
- Pārējiem? Un no jums ne?
- No manis ne, aitugan. Man tas nav vajadzīgs, vēl ne. Tāpat arī viņai. Moiraina spēj palīdzēt citiem, bet ne sev. Tikai viens no mums sēdēs zirgā noguris. Atliek tikai cerēt, ka viņas spēki nebūs pārāk izsīkuši, iekams sasniegsim Tarvalonu.
- Pārāk izsīkuši kam? Rands jautāja Sargātājam.
- Rand, par Belu tev bija taisnība, Moiraina sacīja, stāvēdama blakus ķēvei. Viņai ir laba sirds un tikpat daudz spītības, cik jums visiem, Divupes ļaudis. Dīvaini, bet Bela no visiem varbūt ir vismazāk nogurusi.
Tumsu pāršķēla kliedziens it kā zem asiem nažiem mirtu cilvēks, un pār viņiem lēni nošalca spārni. Lidoņa ēna nakti vērta vēl tumšāku. Zirgi, izmisīgi zviegdami, mežonīgi metās sāņus.
Drafkāra spārnu vēzienu saceltais vējš skāra Randu kā gļotains pieskāriens, kā ķērcieni nakts murgu miklajā mijkrēslī. Tomēr viņš pat nepaguva nobīties, jo Mākonis, šausmās zviegdams, lēca gaisā, it kā izmisīgi mēģinātu nopurināt no sevis kaut ko pielipušu. Rands, karādamies pavadā, tika notriekts no kājām un vilkts pa zemi. Lielais sirmis zviedza tik izmisīgi, it kā viņa paceles cīpslas plosītu vilki.
Tomēr Randam kaut kā izdevās noturēt pavadu, un ar brīvās rokas palīdzību viņš uztrausās kājās, sperot platus, grīļīgus soļus, lai atkal netiktu notriekts zemē. Izmisumā viņš saraustīti elsoja. Par katru cenu bija jānotur Mākonis. Rands drudžaini izstiepa roku, tik tikko satverdams iemauktus. Mākonis saslējās pakaļkājās, paceldams Randu gaisā. Jauneklis, bezpalīdzīgi ieķēries zirgā, par spīti visam cerēja, ka dzīvnieks nomierināsies.
Kritiens satricināja Randu līdz zobu saknēm, bet sirmis piepeši nomierinājās; iepletis nāsis un izvalbījis acis, stīvām kājām, zirgs drebēja. Arī Rands drebēja, un ne jau tikai tāpēc, ka bija karājies pavadā. “Grūdiens noteikti satricināja arī nabaga rumaku,” viņš nodomāja. Rands trīs vai četras reizes dziļi, saraustīti ieelpoja. Un tikai tad jauneklis spēja paskatīties apkārt, lai redzētu, kas ir noticis ar pārējiem.
Ceļotāju grupā valdīja haoss. Visi bija sagrābuši pavadas, nesekmīgi mēģinot savaldīt zirgus, kas mētāja galvas un slējās pakaļkājās, radot vispārēju jucekli. Tikai diviem jātniekiem, šķiet, ar zirgiem nebija grūtību. Moiraina taisni sēdēja seglos, un baltā ķēve smalki izvairījās no burzmas, it kā nebūtu noticis nekas neparasts. Lans, nokāpis no zirga, pētīja
/
debesis, vienā rokā turēdams zobenu, bet otrā pavadu; spoži melnais ērzelis klusi stāvēja viņam blakus.
No Sardzes kalna vairs neskanēja līksmošana. Arī ciematā droši vien dzirdēja kliedzienu. Rands zināja, ka ļaudis brīdi paklausīsies un varbūt paskatīsies, kas radījis troksni, un atsāks līksmot. Starpgadījums drīz vien tiks aizmirsts, un atmiņas par to izzudīs dziesmās un ēdienos, dejās un izpriecās. Varbūt, izdzirdot jaunumus par notikumiem Emondārē, kāds atcerēsies un brīnīsies. Iespēlējās vijole, tai pēc mirkļa pievienojās flauta. Ciematā atsākās svinības.
- Zirgos! strupi pavēlēja Lans. Ieslidinājis zobenu makstī, viņš uzlēca ērzeļa mugurā. Drafkārs neparādītos, ja tas jau nebūtu paziņojis mīrddrālam mūsu atrašanās vietu. Tālu augšā atkal atskanēja spalgs kliedziens klusāks, tomēr tikpat griezīgs. Mūzikas spēlēšana Sardzes kalnā atkal spēji aprāvās. Drafkārs tagad mūs izseko un ziņo Puscilvēkam. Viņš nevar būt tālu.
Zirgi, atspirguši un tāpat arī baiļu pārņemti, slējās pakaļkājās un kāpās atpakaļ, neļaudami sēsties sev mugurā. Pirmais seglos lamādamies iemetās Toms Merilins un drīz vien arī pārējie. Visi, izņemot vienu.
- Rand, pasteidzies! Egvēna sauca. Drafkārs atkal spalgi iekliedzās; Bela norikšoja pāris soļu, un tikai tad meitene spēja ķēvi savaldīt.
- Pasteidzies!
Rands satrūcies attapās, ka pat nemēģina kāpt Mākoņa mugurā, bet stāv, raudzīdamies debesīs, un veltīgi cenšas saskatīt pretīgo kliedzienu avotu. Vēl vairāk gluži neapzināti puisis bija izvilcis Tama zobenu, lai cīnītos pret lidojošo radījumu.
Randa seja piesarka, un viņš bija priecīgs, ka nakts aizsegs to slēpj. Neveikli, vienā rokā satvēris pavadu, viņš iestūma zobenu atpakaļ makstī un aši palūkojās uz pārējiem. Moiraina, Lans un Egvēna skatījās uz viņu, bet jauneklis šaubījās, vai mēness gaismā viņi daudz ko redz. Pārējie, šķiet, bija pārāk aizņemti ar zirgu valdīšanu, lai vispār pievērstu viņam uzmanību. Uzlicis roku uz seglu priekšējā loka, Rands veikli uzlēca zirga mugurā, it kā būtu to darījis visu savu dzīvi. Ja kāds no draugiem bija ievērojis zobenu, tad, protams, vēlāk viņš par to dzirdēs. Un tad būs gana laika par to uztraukties.