Līdzko Rands bija seglos, visi atkal metās aulekšiem projām pa ceļu, augšup kupolveida kalnā. Ciematā rēja suņi viņu pārgājiens nebija
pilnīgi nepamanīts. ‘‘Bet varbūt suņi saož trollokus,” Rands nodomāja. Riešana un arī ciemata ugunis ātri pagaisa aiz muguras.
Viņi aulekšoja ciešā barā, zirgi skrienot gandrīz grūdās cits citam virsū. Lans jau atkal lika izklīst, bet neviens nevēlējās kaut uz bridi naktī palikt viens. Augstu virs galvas atkal atskanēja spalgs kliedziens. Sargātājs atmeta ar roku un atļāva jāt bariņā.
Rands jāja uzreiz aiz Moirainas un Lana; sirmis par katru cenu gribēja iespiesties starp Sargātāja melni un Aesu Sedajas smalko ķēvi. Egvēna un menestrels katrs savā pusē auļoja Randam blakus, bet puiša draugi bariņā aiz viņiem. Mākonis, drafkāra kliedzienu mudināts, nesās kā vējš, un Rands pat gribēdams nespētu viņu apturēt, tomēr sirmis nevarēja apdzīt abus zirgus ne par soli.
Naktī izaicinoši atskanēja drafkāra kliedziens. Drosmīgā Bela skrēja, izstiepusi kaklu, astei un krēpēm plīvojot vējā, vienā solī ar lielākajiem zirgiem. Aesu Sedaja noteikti bija izdarījusi kaut ko vairāk, nevis tikai atbrīvojusi ķēvi no noguruma.
Egvēnas seja mēness gaismā smaidīja satrauktā priekā. Matu pīne plīvoja meitenei aiz muguras tāpat kā zirgiem krēpes, un spīdums viņas acīs nebija no mēness vien par to Rands nešaubījās. Jaunekļa mute pavērās pārsteigumā, līdz viņš norija knisli, un viss beidzās ar klepus lēkmi.
Jādomā, ka Lans kaut ko jautāja, jo caur vēju un pakavu dunoņu pēkšņi atskanēja Moirainas kliedziens. Es nevaru! No auļojoša zirga muguras ne tik! Viņus nevar tik viegli nogalēt, pat ja tie ir redzami. Mums jāskrien uz priekšu un jācer.
Viņi izaulekšoja cauri miglas strēlei plānai un ne augstākai par zirgu ceļgaliem. Mākonis iztraucās caur to divos lēcienos, un Rands neticīgi samirkšķināja acis. Nakts noteikti bija par aukstu miglai. Gar viņiem atkal aizpeldēja pelēks, robains ielāps, lielāks par iepriekšējo. Tas auga, it kā no zemes svīstu laukā dūmaka. Virs galvas nikni kliedza drafkārs. Brīdi apņēmusi jātniekus, migla izgaisa, pēc tam parādījās atkal, tad palika aiz muguras.
Ledainā migla atstāja uz Randa sejas un rokām vēsu mitrumu. Pēc tam jātnieku priekšā neskaidri iezīmējās bālganpelēka siena, kas pēc mirkļa viņus apņēma. Tik bieza, ka apslāpēja pakavu troksni līdz trulai dunoņai, un kliedzieni virs galvas šķita nākam caur sienu. Rands spēja izšķirt tikai Egvēnas un Toma Merilina aprises sev blakus.
Lans soli nepalēnināja. Joprojām ir tikai viena vieta, uz kuru varam doties, viņš sauca, balsij skanot tukši un bezmērķīgi.
- Mlrddrāls ir viltīgs, Moiraina atbildēja. Izmantošu pret viņu viņa paša viltību. Visi aulekšoja uz priekšu klusēdami.
Debesis un zemi aptumšoja zilganpelēka migla, pārvēršot jātniekus ēnās, kas, šķiet, peldēja caur naksnīgajiem mākoņiem. Pat viņu pašu zirgu kājas ceļiniekiem šķita izgaisušas.
Rands sakustējās seglos, vairīdamies no ledainās miglas. Zināt, ka Moirainai piemīt spējas, pat redzēt tās darbībā, bija kas viens, bet just uzburtu miklumu uz ādas gluži kas cits. Rands ari aptvēra, ka ir aizturējis elpu, un nolamāja sevi par visīstāko muļķi. Viņš taču nevarēja jāt līdz Tārenas pārceltuvei neelpodams. Tamam Moiraina bija palīdzējusi ar Vienspēku, un ar tēvu, šķiet, viss bija labi. Tomēr Randam bija jāatslābst un jāizelpo, tad jāievelk elpa. Gaiss bija smags, tomēr ja neņemtu vērā aukstumu tāds pats kā jebkurā citā miglainā nakti. Rands centās sev to iestāstīt, bet par ticēšanu šaubījās.
Lans viņus mudināja saspiesties ciešāk tā, lai miklajā, saltajā pelēcībā viņi redzētu biedru siluetus, bet pats ne uz mirkli neatlaida pavadu vaļīgāk. Jādami blakus, Lans un Moiraina pārējiem rādija ceļu cauri miglai, it kā paši skaidri redzētu, kas atrodas priekšā. Viņiem atlika tikai uzticēties un sekot. Un cerēt.
Spalgie kliedzieni, kas bija viņus vajājuši, nu, ceļiniekiem aulekšojot uz priekšu, pieklusa un tad pavisam izgaisa, tomēr tas bija mazs mierinājums. Mežu un lauku saimniecības, mēnesi un ceļus ietina un apslēpa migla. Suņi vēl rēja, neskanīgi un tālu pelēkajā dūmakā, viņiem jājot gar lauku sētām, bet citu trokšņu nebija, vienīgi dobjā zirgu pakavu duna. Pelnpelēkā migla nemainījās. Nekas neliecināja par laika ritumu tikai pieaugošās sāpes augšstilbos un mugurā.
Rands nešaubījās, ka aizritējušas jau daudzas stundas. Puiša rokas bija tā sagrābušas pavadu, ka šķita viņš nevarēs to atlaist. Rands pārlika, vai maz spēs atkal normāli staigāt. Atskatījās viņš tikai vienreiz. Viņiem nopakaļ skrēja ēnas, taču jauneklis pat nespēja aplēst to skaitu. Vai tie patiešām bija viņa draugi? Drēgnums un mitrums iesūcās apmetni, mēteli un kreklā, iesūcās kaulos viņam tā šķita. Tikai gaisa brāzma gar seju un tuvināšanās un attālināšanās no pārējiem liecināja, ka viņš vispār virzās uz priekšu. Noteikti bija aizritējušas daudzas stundas.
- Lēnāk, Lans piepeši iesaucās. Pievelciet pavadas!
Rands bija tik pārsteigts, ka ar Mākoni iespraucās starp Lanu un Moirainu, izraudamies priekšā par pusduci soļu, un tikai tad spēja apturēt lielo sirmi un paskatīties visapkārt.
Miglā no visām pusēm pacēlās mājas mājas, kas Randa acīm šķita dīvaini izstieptas augšup. Te viņš vēl nebija bijis, tomēr bija dzirdējis nostāstus. Ēkas izskatījās garas augsto sarkanķieģeļu pamatu dēļ, kas bija nepieciešami, kad pavasari Miglas kalnos kusa sniegi un Tārena izgāja no krastiem. Viņi jau bija pie Tārenas pārceltuves.
Lans ar melno kara zirgu aizrikšoja garām Randam. Lēnāk pār tiltu, aitugan!
Rands samulsa, tomēr bez paskaidrojumiem ieņēma savu vietu, ceļotājiem virzoties dziļāk ciematā. Jaunekļa seja dega, un uz bridi migla šķita patīkama.
Vientuļš suns, neredzams aukstajā miglā, nikni viņus aprēja, tad aizskrēja. Šur un tur logos iemirdzējās pa gaismiņai, tur rosījās ciemata agrie putni. Ja neņēma vērā suni, nakts pēdējo stundu nekas netraucēja, vienīgi zirgu pakavu duna.
Līdz šim Rands bija saticis tikai dažus cilvēkus no Tārenas pārceltuves. Nu puisis centās atcerēties to mazumiņu, ko par tiem zināja. Viņi reti kad riskēja doties uz, kā paši sacīja, “zemieņu ciematiem”, degunu gaisā, it kā būtu saoduši kaut ko nelabu. Tiem dažiem, kurus Rands bija saticis, bija divaini vārdi, tādi kā Kalngals vai Akmenslaiva. Visā visumā ļaudis no Tārenas pārceltuves bija ieguvuši sliņķu un blēžu slavu. Baumoja, ka pēc sarokošanās ar Tarenas pārceltuves ļaudīm sev jāpārskaita pirksti.
Lans un Moiraina apstājās pie augstas, tumšas mājas, mats matā kā pārējās ciematā. Sargātājs izlēca no segliem un devās augšup pa kāpnēm (tās pacēlās virs ielas viņu galvu augstumā) uz durvīm; ap viņu kā dūmi virmoja migla. Ticis kāpņu galā, Lans sāka ar dūri zvetēt pa durvīm.
- Bet es domāju, ka viņš gribēja klusumu, Mats nomurmināja.
Lans vēl aizvien būkšķinājās. Kaimiņmājas logā iedegās ugunis, kāds
dusmīgi iesaucās, bet Sargātājs turpināja dauzīt durvis.