Tās pēkšņi atsprāga vaļā. Uz sliekšņa stāvēja vīrs naktstērpā, kas plandījās ap viņa kailajām potītēm. Eļļas lampiņa vira rokā apgaismoja šauru seju ar smailiem vaibstiem. Viņš dusmīgi atvēra muti un bridi paturēja to vaļā, grozīdams galvu un izbolījis acis, pārsteigts par miglu. Kas
tur? viņš jautāja. Kas tur? Pa durvīm iekšā vēlās saltas, pelēkas miglas grīstes, un vīrs, no tām vairīdamies, rāvās atpakaļ.
- Augsttorņa kungs, Lans iesāka, tieši jūs man esat vajadzīgs. Mēs gribam tikt pāri ar jūsu prāmi.
- Tāds augstu torni nav ne redzējis! Mats iespurdzās. Rands pamāja, lai draugs klusē. Vīrs ar smailajiem sejas pantiem pacēla lampu augstāk un no augšas viņus aizdomīgi nopētīja.
Pēc mirkļa Augsttorņa kungs dusmīgi paziņoja: Prāmis dodas pāri tikai dienasgaismā. Ne jau naktī. Nekad naktī! Un arī miglā ne. Atgriezieties, kad uzausīs saule un izklīdīs migla!
Vīrs jau pagriezās, lai ietu, bet Lans sagrāba viņu aiz delma. Pārcēlājs dusmīgi atvēra muti. Lampiņas gaismā iespīdējās zelts Sargātājs skaitīja un lika vīra saujā monētu pēc monētas. Dzirdot šķindam naudu, Augsttornis aplaizīja lūpas un viņa galva collu pa collai liecās arvien tuvāk plaukstai, it kā vīrs neticētu savām acīm.
- Un vēl tikpat, Lans piebilda, kad būsim droši nogādāti tajā krastā. Bet brauksim tagad!
- Tagad? kodīdams apakšlūpu, baltajam seskam līdzīgais vīrs mīņādamies lūkojās miglas pārņemtajā naktī, bet tad strauji pamāja ar galvu.
- Nūja. Labi, atlaidiet manu roku! Jāmodina pārcēlāji. Jūs taču nedomājat, ka prāmi vilkšu viens pats?
- Gaidīšu pie prāmja, Lans noskaldīja. Kādu brītiņu. Viņš atlaida vaļā pārcēlāja roku.
Augsttorņa kungs, piegrūdis monētu riekšavu pie krūtīm, apstiprinoši pamāja un ar gurnu steigšus atgrūda vaļā durvis.
Divpadsmita nodaļa
Pāri Tārenai
N
ogājis lejā pa kāpnēm, Lans lika visiem nokāpt no zirgiem un
vest tos viņam nopakaļ miglā. Jau atkal bija jātic, ka Sargātājs
zina, kurp dodas. Ap Randa ceļgaliem peldēja migla, slēpdama
viņa pēdas, izdzēsdama pasauli visapkārt tālāk par jardu. Migla nebija
tik bieza kā ārpus pilsētas, tomēr Rands tik tikko varēja saskatīt savus
biedrus.
Bet naktī nekustējās neviens cilvēks, izņemot viņus. Logos iedegās vēl vairāk gaismu nekā pirmīt, taču biezā migla lielāko daļu no tām pārvērta blāvos ielāpos, un, kad dūmakainais mirdzums, kas slīga pelēkumā, pazuda, redzams vairs nebija nekas. Citas mājas, kas atklājās mazliet vairāk, šķita peldam mākoņu jūrā (vai arī likās, ka ir pēkšņi izmestas laukā no miglas), bet to kaimiņi palika paslēpti. Varētu nodomāt, ka saskatāmās ēkas stāv vientuļas jūdžu jūdzēm plašā rādiusā.
Rands, pēc garā jājiena juzdams sāpes, kustējās stīvi; jauneklis prātoja, kā lai pieveic atlikušo ceļu līdz Tarvalonai. Protams, nevarētu teikt, ka šobrīd iet kājām būtu daudz labāk nekā jāt, tomēr pēdas bija gandrīz vienīgā viņa ķermeņa daļa, kas nesūrstēja. Katrā ziņā Rands bija radis staigāt.
Tikai vienreiz viņš sadzirdēja skaidri saklausāmu balsi. Tev jārīkojas, Moiraina atbildēja uz Lana jautājumu, kuru Rands nebija dzirdējis. Viņš atcerēsies pārlieku daudz, un tur neko nevaram darīt. Ja es iespiedīšos viņam atmiņā…
Rands uzmeta plecos nu jau piemirkušo apmetni, turēdamies cieši blakus citiem. Mats un Perins ejot kurnēja zem deguna un pavisam klusi
murmināja, aprauti iekliegdamies ikreiz, kad vien paklupa uz neredzama šķēršļa. Kurnēja arī Toms Merilins, Randu aizsniedza tādi vārdi kā “karsta maltīte”, “uguns” un “karstvīns”, tomēr nedz Sargātājs, nedz Aesu Sedaja nelikās neko dzirdam. Egvēna maršēja, neteikdama ne vārda, ar taisnu muguru un augsti paceltu galvu. Tas, protams, bija bēdīgi apšaubāms maršs, jo meitene gluži kā visi pārējie nebija radusi jāt.
“Nu, dabūji savu piedzīvojumu,” Rands īgni nodomāja, būdams pārliecināts, ka turpmākajā ceļā Egvēna vairs neievēros tādus sīkumus kā migla, mitrums vai aukstums. “Iespaidi droši vien atšķiras,” viņš sprieda, “atkarībā no tā, vai tu pats meklē piedzīvojumu vai arī tev to uzspiež.” Protams, nostāsti par aulekšošanu aukstā miglā drafkāra vai Gaisma vien zina kā vajātam izklausīsies aizraujoši. Egvēna varbūt bija sajūsmā, bet viņš gan juta tikai aukstumu un mitrumu un priecājās, ka ir nokļuvis apdzīvotā vietā, kaut vai tikai Tārenas pārceltuvē.
Tumsā Rands pēkšņi uzgrūdās kaut kam lielam un siltam Lana ērzelim. Sargātājs un Moiraina bija apstājušies un pārējie biedri tāpat; visi glāstīja zirgus, mierinot sevi ne mazāk kā dzīvniekus. Migla bija mazliet izklīdusi, nu viņi cits citu redzēja nedaudz skaidrāk, taču ari ne pārāk labi. Ceļinieku kājas kā pelēki palu ūdeņi vēl slēpa zemi miglas vaļņi. Šķita, ka tā ir aprijusi visas mājas. Rands uzmanīgi paveda Mākoni mazliet uz priekšu un tad pārsteigts dzirdēja, kā viņa zābaki noskrapst pret koka dēļiem. Prāmju piestātne. Viņš uzmanīgi spēra soli atpakaļ, likdams arī sirmim atkāpties. Bija dzirdēts, ka Tārenas piestātne ir kā tilts, kas ved tikai un vienīgi uz prāmi. Tarenai jābūt platai un dziļai, ar viltīgām straumēm, kas ierauj dzelmē pat visspēcīgāko peldētāju. Daudz platākai par Vīnavota ūdeņiem, jauneklis sprieda. Un vēl migla. Rands izjuta atvieglojumu, zem kājām atkal manīdams zemi.
Lans nošņāca “Csst!” tikpat spīvi, cik spīva bija migla. Iedams pie Perina, viņš pamāja uz puišu pusi un tad atrāva vaļā jaunieša apjomīgo apmetni, atklādams milzīgo cirvi. Paklausīgi, tomēr vēl neko nesaprazdams, Rands pārmeta apmetni pār plecu, lai parādītu savu zobenu. Lanam aši dodoties atpakaļ pie meļņa, miglā sāka raustīties ugunis, un viņiem tuvojās apslāpēti soļi.
Augsttorņa kungam pa pēdām nāca seši vīri ar stingām sejām un raupjā apģērbā. Lāpas vīru rokās ap viņiem izklīdināja miglu. Kad viņi apstājās, Emondāres ceļinieki bija kā uz delnas, lai arī gandrīz visi apjozti
ar pelēku sienu, tik biezu, ka tā atstaroja lāpu ugunis. Pārcēlājs sāka viņus pētīt, piešķiebis šauro seju un raustīdams degunu kā zebiekste, kas vēja pūsmā ošņā pēc slazda.
Lans acīm redzami nevērīgi atbalstījās pret segliem, taču roku dižmanīgi turēja uz zobena garās maksts. Sargātājs atgādināja metāla atsperi, kas gaida, kad varēs atsprāgt vaļā.
Rands steigšus atdarināja Sargātāja pozu katrā ziņā uzlika roku uz zobena. Jauneklis nedomāja, ka viņam izdotos iegūt tik nāvējoši laisku izskatu. “Ja es to mēģinātu, visi droši vien smietos.”
Perins, palaidis brīvāk cirvi ādas cilpā, nostājās stingrāk uz kājām. Mats pielika roku pie bultu maka, lai gan Rands šaubījās, vai loka stiegra pēc atrašanās tādā mitrumā ir labā stāvoklī. Toms Merilins cēli spēra soli uz priekšu un, pacēlis tukšu roku, lēni to pagrieza. Tad menestrels plaši atvēzējās un viņa pirkstos parādījās duncis. Tā spals atsitās pret plaukstu, un Toms, pēkšņi nevērīgs, sāka vīlēt nagus.
No Moirainas puses atplūda klusi, priecīgi smiekli. Egvēna aplaudēja, it kā būtu vērojusi svētku priekšnesumu, pēc tam apjuka un aprāvās, lai gan meitenes mute palika izliekta smaidā.
Augsttornis gan ne tuvu neizskatījās uzjautrināts. Paglūnējis uz Tomu, viņš skaļi nokremšļojās. Kāds man solīja, ka pēc pārcelšanās būs vēl zelts. Vīrs atkal pārlaida visiem īgnu, viltīgu skatienu. Tas, ko jūs pirmīt iedevāt, ir drošā vietā, dzirdat? Neviens, itin neviens tam klāt netiks!