- Pārējais zelts, Lans viņam paskaidroja, nonāks jūsu rokās, kad visi būsim tajā krastā. Ādas maks pie Sargātāja vidukļa, viegli sapurināts, nožvadzēja vien.
Pārcēlāja acīs mirkli pavīdēja šaubas, tomēr beigu beigās viņš pamāja ar galvu. Labi, lai notiek, Augsttornis nomurmināja un cēli devās uz piestātni. Viņam sekoja seši palīgi. Lāpas izklīdināja miglu ap gājējiem, bet aiz viņu mugurām sakļāvās pelēki mutuļi, ātri ieņemot tukšo vietu. Rands steigšus metās viņiem nopakaļ.
Pats prāmis bija liellaiva ar augstām malām, pietauvota pie platformas, kuru varēja pacelt un līdz ar to noslēgt ceļu. Abpus tai bija nostieptas virves, resnas kā vīrieša plaukstu locītavas. Virves bija piestiprinātas pie pamatīgiem pāļiem piestātnes malā, bet virs upes tās izgaisa naktī. Pārcēlāja palīgi iesprauda lāpas dzelzs skavās, kas atradās laivas malās,
un tad gaidīja, kamēr visi uzved uz klāja zirgus, bet pēc tam pacēla platformu. Dēļi čīkstēja zem zirgu pakaviem un šļūkājošām kājām, un prāmis no smaguma sasvērās.
Augsttornis burkšķēja zem deguna un rūca, lai viņi nomierina zirgus, sastājas vidū un netraucē vilkt virvi. Pēc tam viņš uzsauca palīgiem, kas gatavoja prāmi ceļam, bet vīri aizvien vēl kustējās negribīgi un gausi, lai arī ko viņš teiktu. Augsttornis daļēji zaudēja drosmi un bieži vien aprāvās pusvārdā, lai paceltu augstāk lāpu un izgaisinātu miglu. Beigu beigās pārcēlājs apklusa pavisam un, aizgājis uz laivas priekšgalu, palika tur un raudzījās miglā pār upi. Augsttornis nekustīgi stāvēja, līdz viens no palīgiem pieskārās viņa rokai; vīrs salēcās un nikni palūrēja.
- Ko? Ā! Tu, jā? Gatavs? Jau ir laiks. Nu, ļaudis, ko jūs gaidāt? viņš nevērīgi pamāja uz lāpu un zirgiem, kas bubinādami mēģināja nokļūt atpakaļ. Atbrivojiet vietu! Dodiet ceļu! Kustieties! Palīgs aizslāja pildīt rīkojumu, bet Augsttornis atkal sāka pētīt miglu virs galvas, brīvo roku neveikli berzēdams gar mēteļa priekšpusi.
Prāmis, atbrīvots no tauvām un iekļuvis spēcīgā straumē, sagriezās, bet pēc tam, galveno virvju saturēts, svērās atpakaļ. Vilcēji, pa trim katrā pusē, sagrāba virvju galus prāmja priekšējā daļā un smagu soli devās uz laivas otru galu, satraukti murminādami; prāmis ieslīdēja upē ar pelēkas miglas pārsegu.
Piestātne pagaisa, miglai ap viņiem sakļaujoties, bet virs prāmja starp mirgojošajām lāpām strāvoja sīkas strūkliņas. Liellaiva lēni šūpojās straumē. Vienīgā kustība uz prāmja bija vilcēju nepārtrauktā iešana uz priekšu, lai satvertu virves, un tad atpakaļ, lai tās vilktu uz pretējo pusi. Neviens nerunāja. Ciematnieki turējās tik tuvu prāmja vidusdaļai, cik vien iespējams. Bija taču dzirdēts, ka Tārena ir daudz platāka par divupiešu redzētajām upēm, turklāt migla iztēlē to darīja bezgalīgi platu.
Pēc brīža Rands pievirzījās tuvāk Lanam. Upes, kurās cilvēks nevar brist vai peldēt, kurām pat nemana otru krastu, satrauc ikkatru, kurš nav redzējis neko platāku vai dziļāku par Ūdensmeža dīķi. Vai patiešām viņi būtu mēģinājuši mūs aplaupīt? Rands klusi jautāja. Pārcēlājs drīzāk izturējās tā, it kā baidītos, ka mēs aplaupīsim viņu.
Sargātājs nopētīja pārcēlāju un viņa palīgus neviens, šķiet, neklausījās un tad tikpat klusi atbildēja: Tā kā miglā var paslēpties… nu, kad cilvēku darbi ir paslēpti, viņi pret svešiniekiem dažkārt izturas citādi
nekā tādās reizēs, kad kāds visu redz. Un tas, kurš pats miļuprāt kaitētu svešiniekam, domā, ka svešinieks kaitēs viņam. Šis vīrs… manuprāt, viņš varētu pārdot trollokiem miesīgu māti par gaļas sautējumu, ja darījums viņu apmierinātu. Esmu mazliet pārsteigts, ka tu jautā. Dzirdēju, ko Emondārē baumo par ļautiņiem no Tārenas pārceltuves.
- Jā, bet… Nu, visi saka, ka viņi…. Taču man ne prātā neienāca, ka tā patiešām ir. Īstenībā… Rands nolēma, ka labāk vispār nedomāt par to, kādi ir cilvēki ārpus viņa dzimtā ciemata. Viņš var pateikt Izdzisušajam, ka mēs šķērsojam upi ar prāmi, Rands visbeidzot sacīja. Ej nu sazini, vai neuzsūtīs mums trollokus.
Lans sausi iesmējās. Aplaupīt svešiniekus ir kas viens, bet sadarboties ar Puscilvēku gluži kas cits. Vai tiešām tu vari iedomāties, ka Augsttornis ceļ pāri trollokus un vēl tādā miglā, lai arī cik zelta viņam būtu piesolīts? Vai pat pie iespējas runā ar mīrddrālu? Jau tikai no domas par to viņš mestos prom kā plēsts. Es gan nedomāju, ka Tarenas pārceltuvē mums būtu daudz jāuztraucas par Melndraugiem. Ne jau te! Vismaz pagaidām esam drošībā. No tādiem mums briesmas nedraud. Tomēr turi acis un ausis vaļā!
Augsttornis vairs nepētīja miglu sev priekšā. Pastiepis smailo seju un augstu pacēlis lāpu, viņš skatījās uz Lanu un Randu tā, it kā pirmo reizi būtu viņus skaidri ieraudzījis. Klāja dēļi čīkstēja zem vilcēju kājām, ik pa brīdim nomīņājās arī kāds pakavs. Pārcēlājs piepeši sarāvās, aptvēris, ka Lans un Rands skatās, kā viņš abus novēro. Ar joni apsviedies riņķī, vīrs atkal sāka pētīt pretējo krastu, bet varbūt miglā meklēja kaut ko citu.
- Vairs neko nesaki, Lans teica tik klusu, ka Rands tik tikko sadzirdēja. Nav īstais laiks runāt par trollokiem vai Melndraugiem, vai par Melu tēvu, kas dzird ar savādām ausīm. Tādas runas var nodarīt vairāk ļauna nekā uz tavām durvīm uzkricelēts Pūķa Zobs.
Rands vairs negribēja uzdot jautājumus. Ap sirdi kļuva tik drūmi kā vēl nekad. Melndraugi! It kā jau nebūtu uztraukumu ar Izdzisušajiem, trollokiem un drafkāru! Trolloku vismaz varēja pazīt pēc ārienes.
Pēkšņi viņu priekšā parādījās pāļi. Prāmis krakšķēdams atsitās pret otru krastu, un vīri steigšus centās to pievilkt un ar būkšķi piestiprināja platformas galā, bet Mats un Perins skaļi paziņoja, ka Tārena nav ne uz pusi tik plata, kā dzirdēts. Lans veda savu ērzeli lejup uz platformu, viņam
sekoja Moiraina un visi pārējie. Rands ar Mākoni gāja pēdējais pēc Belas. Augsttorņa kungs dusmīgi iesaucās:
- Pag, pag! Ei! Un kur mans zelts?
- Viss tiks samaksāts, kaut kur miglā atskanēja Moirainas balss. Randa zābaki smagi nodunēja, viņam no platformas nolecot uz piestātnes dēļiem. Un sudraba marka katram jūsu vīram, Aesu Sedaja piebilda, par ātru pārcelšanu.
Augsttornis vilcinājās, pastiepis seju uz priekšu, kā briesmas saodis, bet vilcēji, izdzirdējuši par sudrabu, sarosījās. Daži vīri apstājās, lai paņemtu lāpas, un tad visi ar būkšķi nolēca no platformas, iekams pārcēlājs paguva atvērt muti. īgni saviebies, viņš sekoja savai komandai.
Mākoņa pakavi dobji nodunēja miglā, Randam uzmanīgi virzot zirgu pa piestātni. Pelēkā migla šeit bija tikpat bieza kā virs upes. Piestātnes galā Sargātājs izsniedza monētas, Augsttorņa un viņa palīgu lāpu ielenkts. Visi, izņemot Moirainu, satraukti gaidīja viņiem aiz muguras bariņā. Aesu Sedaja stāvēja un raudzījās uz upi; Rands nespēja saprast, ko viņa tur var saskatīt. Nodrebinājies puisis uzmeta plecos to pašu netīro apmetni. Šobrīd viņš tik tiešām bija projām no Divupes, un šķita, ka attālums ir daudz lielāks par upes platumu.
- Te būs, Lans sacīja, sniegdams Augsttornim pēdējo monētu. Kā norunāts. Maku viņš vēl nenolika vietā, un seskam līdzīgais virs nespēja atraut no tā savu alkatīgo skatienu.
Platforma skaļi iečīkstējās un nodrebēja. Augsttornis spēji atliecās taisni un pagrieza galvu atpakaļ uz miglas apņemto prāmi. Divas uz klāja atstātās lāpas atgādināja blāvus, pūkainus gaismas punktus. Piestātne ievaidējās, apdullinoši nokrakšķēja koks, un dvīņu ugunis sasvērās un sāka griezties. Egvēna mēmi iekliedzās, bet Toms nolamājās.