- Tika vaļā! Augsttornis iebrēcās. Ķerdamies pie vilcējiem, viņš grūda tos uz piestātnes malu. Prāmis paspruka vaļā, jūs, muļķi! Dabūjiet! Dabūjiet prāmi!
Augsttorņa stumdīti, vilcēji nosteberēja dažus soļus un apstājās. Vārās gaismiņas uz prāmja griezās arvien ātrāk un ātrāk. Virs tām vijās migla, iesūkdamās spirālē. Piestātne drebēja. Atskanēja koka krakšķi un šķelšanās troksnis prāmis sāka lūzt vairākās daļās.
- Atvars, viens no vilcējiem teica caurcaurēm godbijīgi.
- larenā nav atvaru, Augsttornis neskanīgi atbildēja. Savu mūžu nav bijis…
- Nelaimīgs atgadījums, dobji atskanēja Moirainas balss, un, novērsusies no upes, Aesu Sedaja pārvērtās ēnā.
- Negadījums, Lans neskanīgi piebalsoja. Šķiet, kādu laiciņu nevarēsiet nevienu pārcelt pār upi. Bēdīgi, ka zaudējāt prāmi, izdarot mums pakalpojumu. Sargātājs atkal parakājās makā, kas vēl bija viņa rokā. Tas varētu jums atlīdzināt.
Brīdi paskatījies uz zeltu, kas lāpas gaismā spīdēja Lana rokā, Augsttornis sakumpa un pameta skatienu uz citiem pārcēlājiem. Daļēji miglas slēpti, emondārieši klusi stāvēja. Izbiedēti, neartikulēti iebrēcies, pārcēlājs pagrāba no Lana monētas, apsviedās riņķī un ieskrēja miglā. Augsttorņa palīgi no viņa atpalika vien pussoli, un, tiem izgaistot upes virzienā, lāpas ātri vien aprija tumsa.
- Mūs te vairs nekas neaizkavē, Aesu Sedaja teica, it kā nebūtu noticis nekas ārkārtējs. Paņēmusi aiz pavadas balto ķēvi, viņa pa krastu devās prom no piestātnes.
Rands stāvēja, raudzīdamies apslēptajā upē. “la varētu būt apstākļu sakritība. Atvaru te nav, viņš teica, bet …"Jauneklis piepeši attapās, ka visi jau ir prom. Steigšus viņš metās projām pa ieslīpo krastu.
Pēc trim soļiem biezā migla pēkšņi pazuda. Rands apstājās kā zemē iemiets un paraudzījās atpakaļ. Gar krasta līnijas malu slīga bieza, pelēka migla, bet otrā pusē mirdzēja skaidras nakts debesis, vēl tumšas, lai gan asā mēness kontūra liecināja, ka līdz rītausmai nav tālu.
Sargātājs un Aesu Sedaja stāvēja blakus saviem zirgiem un apspriedās gabaliņu aiz miglas robežas. Mazliet tālāk pārējie bija saspiedušies bariņā; pat mēnesnīcas pielietajā tumsā viņu satraukums bija gluži vai taustāms. Ceļinieku skatieni bija pievērsti Lanam un Moirainai, un visi, izņemot Egvēnu, bija atliekušies atpakaļ, it kā bīdamies abus pazaudēt, bet vienlaikus negribēdami pārāk pietuvoties. Mērojis pēdējos soļus, Rands kopā ar Mākoni apstājās blakus Egvēnai. Meitene viņam uzsmaidīja. Rands nodomāja, ka viņas acīs mirdz ne tikai mēnesnīcas gaisma.
- Migla seko upei, it kā būtu iezīmēta ar rakstāmspalvu, Moirainas balsī skanēja gandarījums. Tarvalonā nebūs ne desmit sieviešu, kam bez citu palīdzības tas izdotos. Un kur nu vēl no zirga aulekšos!
- Es negribu žēloties, Moiraina Sedaja, Toms sev neraksturīgi bikli ierunājās, bet vai nebūtu labāk mūs vēl kādu brīdi pārklāt? Teiksim, līdz Bērlonai? Ja tas drafkārs paskatīsies uz šo upes krastu, mēs zaudēsim visu, ko esam ieguvuši.
- Drafkāri nav īpaši gudri, Merilina kungs, Aesu Sedaja sausi atbildēja. Baismīgi un nāvējoši bīstami un ar asu redzi, bet zemu saprāta līmeni. Drafkārs ziņos mīrddrālam, ka šis upes krasts ir tīrs, bet pati upe ietīta miglā jūdzēm tālu abos virzienos. Mīrddrāls zinās, ka tas man ir maksājis papildu pūliņus. Viņam būs jāapsver, ka mēs varbūt glābjamies laivā, un tas viņu palēninās. Mīrddrālam būs jāsadala spēki. Miglai būtu jānoturas līdz brīdim, kad viņš vairs skaidri nezinās, vai vismaz kādu laiku neesam ceļojuši pa upi. Es varētu pastiept miglu mazliet tuvāk Bērlonai, taču tad drafkārs pārmeklētu upi stundām ilgi un mīrddrāls precīzi zinātu, kurp mēs dodamies.
Toms skaļi nopūtās un papurināja galvu. Atvainojiet, Aesu Sedaja. Ceru, ka jūs neaizvainoju.
- Ak, Moi… ak, Aesu Sedaja. Mats aprāvās un skaļi norija siekalas. Prāmis… ak… vai jūs… es gribu teikt… nesaprotu, kāpēc… Viņam aizlūza balss, un iestājās tāds klusums, ka visskaļākais troksnis, ko dzirdēja Rands, bija paša elpa.
Visbeidzot ierunājās Moiraina, un viņas balss tukšo klusumu aizpildīja ar skarbumu. Jūs visi vēlaties izskaidrojumus, bet, ja man jums būs jāizskaidro sava darbība, tad neatliks laika nekam citam. Mēnesnīcā Aesu Sedaja nezin kāpēc izskatījās garāka augumā, viņa gandrīz vai pacēlās virs pārējiem. Tomēr vienu es pateikšu. Esmu iecerējusi nogādāt jūs sveikus un veselus Tarvalonā. Tas jums noteikti jāzina.
- Ja mēs turpināsim te stāvēt, sarunā iejaucās Lans, drafkāram nemaz nevajadzēs pārmeklēt upi. Ja nemaldos… Sargātājs jau veda savu zirgu projām pa upes krastu.
It kā viņa kustība būtu kaut ko atraisījusi Randa krūtīs, jauneklis dziļi ievilka elpu. Viņš dzirdēja, ka arī citi ieelpo, pat Toms, un atcerējās senu parunu. Labāk iespļaut acīs vilkam nekā runāt pretī Aesu Sedajai. Lai nu kā, spriedze atslāba. Moiraina vairs nevīdēja virs pārējiem un nu sniedzās tikai līdz Randa krūtīm.
- Nedomāju, ka varam drusku atvilkt elpu, Perins cerību pilns sacīja, beigās nožāvādamies. Egvēna, atbalstījusies pret Belu, gurdi nopūtās.
Tā bija pirmā nožēlas izpausme, kuru Rands no meitenes dzirdēja. "Varbūt tagad viņa saprot, ka tas nebūt nav nekāds lieliskais piedzīvojums?” Nākamajā mirklī jauneklis sajutās vainīgs, jo atcerējās, ka Egvēna atšķirībā no viņa nemaz nav gulējusi. Mums jāatpūšas, Moiraina Sedaja, Rands teica. Galu galā esam jājuši visu nakti.
- Tad iesaku paskatīties, ko mums sagādājis Lans, Moiraina piedāvāja. Ejam!
Viņa veda visus pa krastu uz mežu aiz upes. Kailie koku zari sabiezināja ēnas. Labu gabalu aiz Tārenas blakus izcirtumam viņi sasniedza tumšu kalnu. Senos laikos plūdi tur bija izpostījuši un noslīcinājuši veselu rindu mūžzaļo kasandru, saskalojot tās lielā, biezā mudžekli, acīm redzamā cietā stumbru, zaru un sakņu masā. Moiraina apstājās, un pēkšņi pie pašas zemes atspīdēja gaisma; tā plūda no koku kaudzes apakšas.
Pagrūdis uz priekšu lāpu, no kalna pakājes izlīda Lans un nostājās taisni. Nevēlamu viesu te nav, viņš sacīja Moirainai. Un mežs, no kura nupat iznācu, ir vēl sauss, tāpēc sakūru nelielu uguni. Atpūtīsimies siltumā.
- Jūs mūs šeit gaidījāt? Egvēna pārsteigta jautāja.
- Manuprāt, tīri jauka vieta, Lans atbildēja. Man patīk sagatavoties visādam gadījumam.
Moiraina paņēma no viņa rokām lāpu: Vai parūpēsieties par zirgiem? Kad darbu pabeigsiet, darīšu visu, kas manos spēkos, lai izgaisinātu jūsu nogurumu. Bet tagad es gribu parunāt ar Egvēnu. Egvēna?
Rands noskatījās, kā abas sievietes pieliecas un pazūd zem stumbru grēdas. Pie pašas zemes tajā bija lēzens atvērums vietas tik tikko pietika, lai varētu ierāpot. Lāpas gaisma pazuda.
Lana sagādātajos krājumos bija pārtikas paciņas un mazliet auzu, tomēr viņš apturēja zirgu izjūgšanu. Sargātājs izņēma valgus, kurus arī bija iesaiņojis.
- Bez segliem zirgi labāk atpūstos, bet, ja būs ātri jādodas projām, var nebūt laika tos apseglot.
- Man jau liekas, ka zirgiem atpūta vēl nav vajadzīga, Perins sacīja, mēģinādams uzmaukt barības maisiņu uz sava zirga purna. Zirgs mētāja galvu un tikai pēc brīža atļāva salikt siksnas atpakaļ vietā. Arī Randam bija grūtības ar Mākoni, un tikai ar ceturto piegājienu viņam izdevās uzvilkt audekla maisu uz sirmja purna.
- Ir gan vajadzīga, Lans atbildēja. Uzlicis savam ērzelim valgus, viņš iztaisnojās.
- Ak, bet zirgi vēl var skriet! Un skries uz visātrāko, ja tik ļausim, līdz pat beidzamam mirklim, kad tie nokritīs zemē beigti no vēl nepieredzēta noguruma. Es būtu teicis, lai Moiraina nedara to, ko viņa darīja, bet tikpat labi varēju klusēt. Viņš papliķēja pa sava ērzeļa kaklu, un melnis pašūpoja galvu, it kā pateikdamies par pieskārienu. Dažas turpmākās dienas mums jāvirzās uz priekšu lēni, lai zirgi var atgūties. Daudz lēnāk, nekā es gribētu. Bet, ja mums paveiksies, viss izdosies.