- Vai to… ? Mats skaļi norija siekalas. Vai to viņa domāja? Par mūsu nogurumu?
Rands paplikšķināja Mākonim pa kaklu un vērās tukšumā. Aesu Sedaja palīdzēja atlabt Tamam, tomēr Rands negribētu izjust viņas spēku uz savas ādas. “Pie Gaismas! Viņa taču tikpat kā atzina, ka nogremdēja prāmi.”
- Apmēram, Lans spīvi nosmējās. Bet jums nebūs jāuztraucas, ka nodzenāt sevi līdz nāvei. Ja vien mūsu izredzes nekļūs krietni vien ļaunākas. Uzskatiet, ka tās ir naktsmiega papildu stundas.
Pār miglas klāto upi pēkšņi atbalsojoties izskanēja spalgais drafkāra kliedziens. Pat zirgi sastinga. Pēc tam vēlreiz, jau tuvāk, tad vēl, durstot Randa galvaskausu kā adatas. Pēc tam kliedzieni kļuva arvien klusāki, līdz izgaisa pavisam.
- Paveicās, Lans ievilka elpu. Tas mūs meklē upē. Ātri paraustījis plecus, viņš pēkšņi lietišķi ierosināja: Iesim iekšā! Es neiebilstu pret karstu tēju, un arī vēders prasa savu tiesu.
Rands pirmais četrrāpus izlīda caur atvērumu koku mudžeklī un kūņojās tālāk pa šauru eju. Beigās viņš apstājās, arvien vēl saliecies. Priekšā vīdēja neregulārs laukums, ar kokiem aizaugusi ala tik liela, ka vietas pietiktu visiem. Alas stumbru un zaru jumts bija tik zems, ka stāvēt tur varēja tikai sieviete. Augšup cēlās un visapkārt vijās dūmi no neliela ugunskura, kas bija iedegts uz upes oļu kārtas; alā bija pietiekami liels caurvējš, lai dūmi nekrātos, taču zari bija savijušies tā, ka neredzēja pat liesmu spīdumu. Moiraina un Egvēna, apmetņus nometušas turpat, sakrustotām kājām viena pret otru sēdēja pie uguns.
- Vienspēks, Moiraina stāstīja, nāk no Pirmavota, Radīšanas dzinējspēka, spēka, kuru Radītājs izveidoja Laika Rata griešanai. Saspiedusi
kopā plaukstas, viņa grūda tās vienu pret otru. Saidins, Pirmavota vīrišķā puse, un saidara, sievišķā puse, darbojas viens pret otru, bet vienlaikus rada spēku. Saidinu, viņa pacēla vienu roku un tad nolaida, notraipījis Melnais, tāpat kā ūdeni bojā sastāvējusies eļļas kārtiņa, kas peld virspusē. Ūdens joprojām ir tīrs, bet tam nevar piekļūt, neskarot sārņus. Droši vēl aizvien var izmantot tikai saidaru. Egvēna sēdēja ar muguru pret Randu. Viņš neredzēja meitenes seju, bet viņa kaismīgi liecās uz priekšu.
Mats piebikstīja Randam pie muguras, kaut ko murminādams, un Rands līda dziļāk ar kokiem aizaugušajā alā. Moiraina un Egvēna nelikās neko dzirdam. Randam aiz muguras drūzmējās pārējie ceļabiedri; viņi meta nost mitros apmetņus un iekārtojās pie uguns, izstiepuši rokas pret siltumu. Lans viņš ienāca pēdējais no sienas āķa noņēma ūdens un ādas maisus, atrada katliņu un sāka gatavot tēju, nepievērsdams nekādu uzmanību sieviešu sarunai, bet Randa draugi pārstāja cepināt rokas un atklāti blenza. Toms izlikās, ka stūķē tabaku savā greznajā grebtajā pīpē un nekas cits viņu neinteresē, tomēr pieliecās uz sieviešu pusi, tā sevi nododams. Moiraina un Egvēna izturējās tā, it kā viņas būtu divas vien.
- Nē, Moiraina atbildēja uz jautājumu, kuru Rands bija palaidis gar ausīm, Pirmavots nekad neizsīks, tāpat kā dzirnavu ūdensrati neiztukšos upi. Avots ir upe, bet Aesu Sedajas ūdensrats.
- Vai jūs tiešām domājat, ka es spēšu iemācīties? Egvēna jautāja. Meitenes seja kaismē mirdzēja. Rands vēl nekad nebija redzējis viņu tik skaistu vai arī tik tālu no viņa paša. Vai es varu kļūt par Aesu Sedaju?
Rands palēcās, atsizdamies ar galvu pret zemajiem baļķu griestiem. Toms Merilins sagrāba viņu aiz rokas, paraujot lejup.
- Netaisi sevi par muļķi, menestrels murmināja. Viņš nopētīja sievietes nedz viena, nedz otra, šķiet, neko neievēroja un tad līdzjūtīgi uzlūkoja Randu. Tagad tu vairs neko nevari mainīt, zēn.
- Bērns, Moiraina klusi turpināja, tikai retais var iemācīties, kā pieskarties Pirmavotam un izmantot Vienspēku. Daži apdāvinātie var apgūt vairāk, citi mazāk. Tu esi viena no retajām, kam vispār nav jāmācās. Katrā ziņā pieskaršanās Avotam tev padosies, gribi to vai ne. Bez mācīšanās to var iemantot Tarvalonā, tomēr nekad nevar apgūt pieskaršanos pilnībā, turklāt pats var to arī nepārdzīvot. Vīrieši ar spēju pieskarties viņos iedzimtajam saidinam mirst protams, ja tos neatrod Sarkanais ajahs un nenomierina…
Toms dziļi rīklē ierūcās, un Rands neomulīgi sakustējās. Vīrieši, par kuriem Aesu Sedaja runāja, bija retums; visā dzīvē Rands bija dzirdējis tikai par trijiem tādiem, un paldies Gaismai! viņi nedzīvoja Divupē, tomēr nodarītais ļaunums, iekams Aesu Sedajas viņus atrada, bija gana liels, lai par to runātu, tāpat kā par kariem, zemestrīcēm un izpostītām pilsētām. Rands īsti nesaprata, ko ajahi dara. Saskaņā ar nostāstiem viņi dzīvoja grupās Aesu Sedaju vidū, laikam taču dzīdami cits pret citu intrigas un ķildodamies kā reti kurš, taču vienā ziņā nostāstos bija vienprātība. Sarkanais ajahs par savu galveno pienākumu uzskatīja aizkavēt kārtējo Pasaules izārdīšanu un to veica, medījot visus vīriešus, kas kaut tikai sapņoja par Vienspēka pārvaldīšanu. Izskatījās, ka Mats un Perins pēkšņi grib būt atpakaļ mājās, savās gultās.
- …tomēr mirst ari viena otra sieviete. Ir grūti mācīties bez vadības. Sievietes mēs neatrodam, jo tās, kas dzīvo, bieži kļūst… nu, šajā pasaules malā viņas varētu kļūt par sava ciemata Viedajām. Aesu Sedaja domīgi pieklusa. Emondārē vecās asinis ir spēcīgas, un tās dzied. Es zināju, kas tu esi, tikko tevi ieraudzīju. Neviena Aesu Sedaja nebūs vienaldzīga pret sievieti, kurai piemīt spēja vadīt Spēku, bet kura pati to nejūt. Moiraina parakājās maisiņā sev pie jostas un izvilka sīku, zilu dārgakmeni zelta ķēdītē, ko agrāk nēsāja matos. Tu esi ļoti tuvu savai pārvērtībai, pirmajam pieskārienam. Būs labāk, ja es tevi caur to izvadīšu. Tādējādi tu izvairīsies… no nepatīkamām sekām, kas piemeklē tos, kuriem jāatrod savs ceļš…
Skatoties uz akmeni, Egvēnas acis iepletās, un viņa vairākkārt aplaizīja lūpas. Vai… tam piemīt Spēks?
- Protams, ne, Moiraina nošņāca. Priekšmetiem, bērns, nav Spēka. Pat angreāls ir tikai līdzeklis. Šis ir tikai jauks zils akmens, un viss. Bet tas var izstarot gaismu. Ņem!
Egvēnas rokas trīcēja, Moirainai nolaižot akmeni uz viņas pirkstu galiem. Meitene jau rāvās atpakaļ, taču Aesu Sedaja turēja abas viņas plaukstas vienā savā, bet ar otru no sāna maigi pieskārās Egvēnas galvai.
- Skaties uz akmeni! Aesu Sedaja klusi teica. Tā būs labāk nekā taustīties vienatnē! Attīri prātu no visa, domā tikai par akmeni! Attiri prātu un ļauj sev peldēt. Ir tikai akmens un tukšums. Es sāku. Peldi un ļauj man sevi vadīt. Nekādu domu. Peldi.
Randa pirksti ierakās ceļgalos; žokļi līdz sāpēm sacirtās. “Viņai neizdosies. Neizdosies!”
Akmeni uzziedēja gaisma vien zils zibsnis, un tad tas pagaisa, ne spilgtāks par jāņtārpiņu, bet Rands samiedza acis gluži kā apžilbis. Egvēna un Moiraina bezkaislīgi raudzījās akmeni. Atkal nozibsnlja, tad vēlreiz, līdz beidzot kā sirdspuksti iepulsējās debeszila gaisma. “To dara Aesu Sedaja,” Rands izmisīgi domāja. “Moiraina. Ne jau Egvēna!”
Vēl viens pēdējais vārais zibsnis, un nu jau akmens atkal bija tikai greznumlietiņa. Rands aizturēja elpu. Egvēna vēl mirkli lūkojās uz mazo akmeni, tad pacēla skatienu uz Moirainu. Es… manuprāt, es jutu… kaut ko, bet… Varbūt jūs par mani esat kļūdījusies. Man žēl, ka izniekojāt savu laiku.