- Es neizniekoju laiku, bērns. Pār Moirainas lūpām pārskrēja gandarīts smaidiņš. Pēdējais uzliesmojums bija vienīgi tavs veikums.
- Tiešām? Egvēna iesaucās, tomēr uzreiz atkal ieslīdēja drūmajā noskaņā. Bet tas taču nav nekas īpašs.
- Nu gan tu uzvedies kā muļķa ciemata meitēns. Vairumam no tiem, kas ierodas Tarvalonā, daudzus mēnešus jāmācās, lai paveiktu to, kas tev nupat izdevās. Tu vari tālu tikt. Varbūt kādu dienu līdz pat Amirlīnas tronim, ja vien citigi mācīsies un cītīgi strādāsi.
- Jūs sakāt… ? Ar prieka saucienu Egvēna apmeta rokas ap Aesu Sedaju. Ai, paldies jums! Rand, vai dzirdēji? Es būšu Aesu Sedaja!
Trīspadsmitā nodaļa
Izvēles
P
irms gulētiešanas Moiraina notupās ceļos pie visiem pēc kārtas
un uzlika abas rokas uz biedru galvām. Lans norūca, ka viņam to
nevajag, lai viņa neiznieko enerģiju, tomēr nemēģināja Moirainu
apturēt. Egvēna ar degsmi uztvēra jauno pieredzi. Mats un Perins nepār-
protami baidījās, kā arī bijās to atzīt. Toms rāvās nost no Aesu Sedajas
rokām, bet viņa saņēma viņa sirmo galvu, ar skatienu likdama noprast,
ka nav īstais laiks muļķoties. Moiraina darbojās, bet menestrels drūmi
blenza. Visbeidzot noņēmusi no Toma rokas, Moiraina zobgalīgi pasmai-
dīja. Menestrels kļuva vēl īgnāks, tomēr izskatījās atspirdzis. Viņi visi tādi
izskatījās.
Rands ierāvās grubuļainās sienas nišā, cerēdams palikt nemanīts. Atspiedies pret izmētātajiem baļķiem, viņš jau gribēja aizvērt acis, tomēr piespieda sevi skatīties. Jauneklis pielika dūri pie mutes, lai apturētu žāvas. Mazs snaudiens, stundu vai divas, un viņš justos labi. Taču Moiraina par Randu neaizmirsa.
Sajuzdams uz pieres viņas aukstos pirkstus, Rands sarāvās un teica:
- Es ne… Viņš no brīnumiem iepleta acis. Nogurums aizskrēja kā no kalna plūstošs ūdens; sāpes un īgnums pārvērtās miglainās atmiņās un izgaisa. Rands skatījās uz Moirainu ar atvērtu muti. Tikmēr viņa smaidot noņēma rokas.
- Darbs galā, Aesu Sedaja teica un, smagi nopūtusies, piecēlās kājās. Rands atcerējās, ka sev viņa palīdzēt nevar. Un patiesi Moiraina tikai iedzēra mazliet tējas, bet no Lana uzstājīgi piedāvātās maizes un
siera atteicās un tad sakņupa pie uguns. Izskatījās, ka viņa aizmiga uzreiz, līdzko bija ietinusies apmetnī.
Visi pārējie, izņemot Lanu, gūlās zemē un tūlīt pat aizmiga, ērti izstiepušies; Rands pabrīnījās. Pats viņš jutās tā, it kā visu nakti būtu pavadījis gultā.
Tomēr, atbalstījies pret baļķu sienu, arī jauneklis ļāvās miega varai. Kad pēc stundas Lans Randam piebikstīja, viņu pamodinot, puisis jutās kā trīs dienas atpūties.
Sargātājs pamodināja visus, izņemot Moirainu, bargi piekodinādams ievērot klusumu, lai neiztraucētu Aesu Sedajas miegu. Tomēr palikt omulīgajā, koku ieskautajā alā viņš ceļiniekiem atļāva tikai brīdi ilgāk. Saule jau bija krietni pakāpusies, un visas šeit jebkad kāda atstātās pēdas tika izdzēstas. Viņi jāja uz ziemeļiem, uz Bērlonu; jāja lēni, saudzējot zirgus. Aesu Sedajas skatiens bija aizmiglojies, taču seglos viņa sēdēja taisni un stingri.
Aiz viņiem virs upes vēl aizvien slīga bieza migla pelēka siena, kas pretojās blāvās saules centieniem to izgaisināt un slēpa Divupi. Rands jādams paskatījās pār plecu, gribēdams notvert vēl pēdējo ainu, taču zem miglas vāliem nebija redzama pat Tarenas pārceltuve.
- Nekad nebiju domājis, ka būšu tik tālu no mājām, jauneklis teica, kad koki beidzot aizsedza gan miglu, gan upi. Vai atceraties, ka nesen Sardzes kalns šķita bezgala tālu? Pirms divām dienām. Bet šķiet, ka ir pagājusi vesela mūžība.
- Pēc mēneša vai diviem atgriezīsimies, Perins saspringti sacīja.
- Padomā, kas tik mums nebūs jāstāsta!
- Pat trolloki nevar mūs vajāt mūžīgi, Mats norūca. Lieku galvu ķīlā, ka nevar. Smagi nopūties, viņš izslējās taisni un atkrita seglos, it kā neticētu sevis sacītajam.
- Bet, vīri! Egvēna nosprauslāja. Jums ir dots piedzīvojums, par kādiem vienmēr melšat, bet nu jau runājat par mājām! Meitene galvu turēja augstu paceltu, tomēr, kad Divupe pavisam pazuda skatienam, Rands manīja, ka viņas balss dreb.
Nedz Moiraina, nedz Lans necentās nevienu mierināt un ne ar vārdu neapgalvoja, ka pats par sevi saprotams visi atgriezīsies mājās. Rands centās nedomāt, ko šī klusēšana varētu nozīmēt. Pat atpūties puisis mocījās šaubās to viņam bija pārpārēm. Sakumpis seglos, Rands vaļā acīm
sapņoja par aitām līdzās Tamam, par ganībām ar tumšu, leknu zāli un cīruļu treļļiem pavasara rītā. Par pastaigu Emondārē un Beltaina svētkiem, kādi tie savulaik bija, par dančiem Zaļienā pilnīgi bez raizēm, ka varētu sajukt dejas solis. Jauneklim uz ilgu laiku izdevās pazust atmiņās.
Ceļojums uz Bērlonu ilga gandrīz nedēļu. Lans kurnēja, ka viņi tūļājas, lai gan pats noteica zirgu jāšanas ātrumu un visiem lika to uzturēt. Pats sevi un ērzeli Mandarbu (Lans teica, ka vecvalodā zirga vārds nozīmē Asmens) viņš tā nesaudzēja. Sargātājs mēroja divreiz lielāku attālumu nekā pārējie viņš auļoja uz priekšu, mainīgajam apmetnim vējā plīvojot, lai izlūkotu, kas ceļiniekus sagaida, vai arī atpalikdams un vērodams, vai kāds neseko. Ikvienu, kurš mēģināja jāt ātrāk par kājāmgājēju, Sargātājs norāja, sacīdams, ka zirgs jāsaudzē, un skarbi noprasija, vai trolloku parādīšanās brīdī labāk būs iet kājām. Pat Moiraina, ja ļāva baltajai ķēvei paātrināt soli, nebija pasargāta no Lana mēles. Ķēvi sauca Aldība, vecvalodā Rietumvējš vējš, kas pavasarī atnes lietu.
Savos izlūkgājienos Lans ne reizi neatklāja vajātājus vai slēpni. Par redzēto viņš stāstīja vienīgi Moirainai, turklāt tik klusu, ka noklausīties nebija iespējams, un Aesu Sedaja informēja pārējos par to, kas, pēc viņas domām, tiem bija jāzina. Sākumā Rands meta skatienu pār plecu atpakaļ tikpat bieži, cik vērās uz priekšu. Un ne jau viņš vien. Arī Perins bieži taustīja cirvi, bet Mats jāja ar lokā ieliktu bultu. Taču zeme aiz viņiem bija brīva no trollokiem un stāviem melnos apmetņos, debesīs nemanīja drafkāru. Rands pamazām nāca pie atziņas, ka varbūt viņiem ir izdevies aizbēgt.
Uz patvērumu daudz paļauties nevarēja pat visbiezākajos mežos. Ziema Tārenas ziemeļos turējās tikpat nikni kā Divupē. Priežu, egļu vai kasandru rindas, šur un tur garšaugi un lauru koki starp kailajiem, pelēkajiem zariem vīdēja kā zaļi punkti. Pat plūškokiem nebija lapu aizmetņu. Brūnajās, ziemas sniegu pieblietētajās pļavās izklaidus zaļoja pa retam asnam. Arī šeit auga pārsvarā dzeļošās nātres, rupji dzelkšņi un usnes. Meža grīdas kailajos dubļos vēl turējās pēdējie sniega plankumi kā ēnaini ielāpi zem mūžzaļiem augiem. Ceļinieki visi kā viens bija cieši ietinušies apmetņos, jo skopā saule nesildīja un naktī sals koda līdz kaulam. Arī putnu te nebija vairāk kā Divupē, nelidoja pat kraukļi.
Tomēr divupiešu lēnajās kustībās nebija ne miņas no laiskuma. Ziemeļu ceļš Rands joprojām to tā sauca, lai gan puisim bija aizdomas,
ka šeit, uz ziemeļiem no Tārenas, tam ir cits vārds, tiecās uz priekšu gandrīz vai tieši pretī ziemeļiem. Lans gan uzstāja: ja taka vijas blakus cietajam zemesceļam, jāmet līkums un jānogriežas mežā. Ciemats vai zemnieku sēta, jelkādas civilizācijas pēdas viņiem lika mest jūdzēm garus apļus, lai izvairītos no ļaudīm, lai gan apdzīvotu vietu bija pavisam maz. Visas pirmās dienas laikā Rands blakus ceļam neredzēja neko, kas liecinātu, ka mežā jebkad ir bijuši cilvēki. Puisim ienāca prātā: pat Miglas kalnu pakājē viņi varbūt būtu tikpat tālu no cilvēku mājokļiem kā šobrīd.