Pirmo viņi ieraudzīja milzīgu lauku māju un dzeltenbrūnu šķūni ar smailiem salmu jumtiem. No mūrētā skursteņa cēlās dūmu grīstes; visi bija satriekti.
- Neatšķiras no mūsu mājām, Perins sacīja, piemiegtām acīm skatīdamies uz ēkām tālumā, kas caur kokiem bija tik tikko saredzamas. Pagalmā kustējās cilvēki, viņi vēl nebija pamanījuši ceļotājus.
- Noteikti atšķiras, Mats iebilda. Neesam tik tuvu, lai labi redzētu.
- Bet es saku, ka nav nekādas atšķirības, Perins palika pie sava.
- Jābūt. Galu galā mēs esam uz ziemeļiem no Tarenas.
- Apklustiet, jūs abi, Lans norūca. Mēs taču negribam, lai mūs ierauga, aizmirsāt? Turp! Viņš nogriezās uz rietumiem, lai caur kokiem ap māju apmestu likumu.
Paraudzījies atpakaļ, Rands nosprieda, ka Perinām ir taisnība. Lauku saimniecība izskatījās gandrīz tāda pati kā mājas Emondārē. Puišelis vilka no akas laukā ūdens spaini, lielāki zēni aiz kāršu žoga ganīja aitas. Bija pat šķūnis tabakas žāvēšanai. Mēs esam uz ziemeļiem no Tārenas. Atšķirībai ir jābūt.
Viņi vienmēr apstājās, kamēr debesīs vēl bija gaisma, lai izvēlētos sausāku nogāzi aizvējā; brāzmas gan reti aprima pavisam, ja nu vienīgi mainīja virzienu. Ugunskurs allaž bija neliels, to nevarēja ieraudzīt pat tikai dažus jardus attālu, un, līdzko uzvārījās tēja, uguns tika nodzēsta un ogles apraktas.
Pirmajā pieturas vietā Lans pirms saulrieta sāka mācīt zēnus apieties ar viņu rīcībā esošajiem ieročiem. Nodarbības sākās ar loku. Mats notēmēja un no simts soļu attāluma iešāva trīs bultas mērķī sausa kasandras koka samezglojumā cilvēka galvas lielumā. Sargātājs lika to darīt visiem
pēc kārtas. Perins atkārtoja Mata panākumus, un Rands, koncentrējies, domās iedegdams uguni, sadedzinādams visas emocijas un sevī atstādams tikai vēsu mieru, kas ļāva lokam kļūt par daļu no viņa auguma (vai arī otrādi), visas trīs bultas raidīja gandrīz vienā punktā, tās teju skāra cita citu. Mats viņu apsveica, uzsizdams uz pleca.
- Ja jums visiem būtu loki, Sargātājs skarbi ierunājās, jo puiši smaidīja, bet trolloki būtu vienojušies nenākt šāviena attālumā, ko tad? Smaidi acumirklī apdzisa. Paraudzīsim, ko varu jums iemācīt, gadījumā, ja viņi atradīsies tik tālu.
Lans mazliet paskoloja Perinu, kā izmantot puiša lielasmens cirvi; pacelt ieroci pret kādu vai kaut ko nebūt neesot nekāda malkas skaldīšana vai vēzēšana pa tukšo. Raženajam kalēja māceklim parādījis daudz vingrinājumu, kā nobloķēt, atvairīt un uzbrukt, Lans to pašu mācīja arī Randam, tikai ar zobenu. Ne jau mežonīgi lēkāt un cirst, kā jauneklis to sev priekšstatīja, kad vien iedomājās par zobena izmantošanu, bet gan plastiski kustēties, kustībām gandrīz pārejot citai citā kā dejā.
- Ar asmens vēzēšanu nepietiek, Lans skaidroja, lai gan daži tā nedomā. Prāts ir daļa no cīņas lielākā daļa. Iztukšo prātu, aitugan! Atbrīvo to no naida un bailēm, no visa. Sadedzini! Jūs, pārējie, arī klausieties! Tas attiecas gan uz zobenu, gan loku, gan šķēpu, gan kārti, gan pat uz kautiņu ar kailām rokām.
Rands skatījās uz viņu. Liesma un tukšums, viņš domīgi teica.
- Vai to jūs gribat teikt? To man iemācīja tēvs.
Sargātājs par atbildi paskatījās uz puisi ar neizdibināmu sejas izteiksmi. Turi zobenu, kā tev rādīju, aitugan! Es nevaru stundas laikā pārvērst lauķi ar dubļainām kājām zobenu kaujas meistarā, bet varbūt spēšu novērst to, ka tu nošķel sev pēdu!
Rands nopūtās un abām rokām pacēla zobenu stāvus gaisā. Moiraina viņu bezkaislīgi vēroja, bet nākamajā vakarā Lanam sacīja, ka mācības jāturpina.
Vakariņas allaž bija tādas pašas kā pusdienas un brokastis: plakanmaize, siers un kaltēta gaļa, vienīgi vakaros ūdens vietā bija karsta tēja, ar ko noskalot ēdienu lejā. Vakaros Toms visus izklaidēja. Arfu vai flautu Lans menestrelam neļāva spēlēt (nav nekādas vajadzības uzmodināt apkaimi tā viņš sacīja), un Toms demonstrēja trikus un stāstīja stāstus. “Par Maru un Trim Muļķa Karaļiem” vai kādu no simt stāstiem par Anlu,
Gudro Padomdevēju, vai arī vēstījumu par slavu un piedzīvojumiem, kaut vai “Lielās Raga medības” vienmēr stāstus ar laimīgām beigām un priecīgu atgriešanos mājās.
Un tomēr, kaut ari visapkārt valdīja miers, kaut arī starp kokiem nerādījās trolloki un mākoņos neredzēja drafkāru, Randam šķita, ka viņiem pašiem izdodas sevī raisīt spriedzi, kad tā grasījās izgaist.
Kādu rītu Egvēna pamodusies sāka atpīt matus. Rands ar acs kaktiņu vēroja, kā meitene sarullē segu. Katru vakaru, kad tika nodzēsta uguns, segās ietinās visi, izņemot Egvēnu un Aesu Sedaju. Abas sievietes allaž pagāja nostāk un stundu vai divas sarunājās. Viņas atgriezās tad, kad visi bija aizmiguši. Egvēna izlaida suku caur matiem simt reižu; jauneklis skaitīja, nostiprinādams seglu somas un segu aiz segliem. Tad viņa nolika suku, izlaida matus pār pleciem un pacēla apmetņa kapuci.
Rands pārsteigts jautāja: Ko tu dari? Egvēna no sāna viņu uzlūkoja, bet neatbildēja. Puisis attapās, ka uzrunā Egvēnu pirmo reizi pēdējo divu dienu laikā kopš nakts baļķu patvērumā Tarenas krastā -, bet tas viņu neapturēja. Visu dzīvi tu gaidīji, kad varēsi pīt matus bizē, un tagad no tā atsakies? Kāpēc? Tāpēc, ka viņa nepin savējos?
- Aesu Sedaja nepin matus, Egvēna vienkārši atbildēja. Vismaz, ja to nevēlas.
- Bet tu neesi Aesu Sedaja! Tu esi Egvēna Alvēra no Emondāres, un Sievu loku ķertu trieka, ja viņas tevi tagad redzētu.
- Tev nav nekādas daļas gar Sievu loka darīšanām, Rand Altor. Un es būšu Aesu Sedaja, tiklīdz sasniegšu Tarvalonu.
Viņš iesprauslājās. Tiklīdz sasniegsi Tarvalonu? Bet kāpēc? Augstā Gaisma! Pasaki man, kāpēc! Tu taču neesi Melndraugs.
- Un Moiraina Sedaja, tavuprāt, ir Melndraugs? Tu tā domā? Egvēna sažņaudza dūres, un viņš jau gandrīz gaidīja sitienu. Pēc tam kad viņa izglāba ciematu? Kad izglāba tavu tēvu?
- Es nezinu, kas Moiraina ir, bet, lai arī kas viņa būtu, pēc vienas nevar spriest par pārējām. Stāsta…
- Kļūsti vienreiz pieaudzis, Rand! Aizmirsti par stāstiem un atver acis!
- Manas acis redzēja, kā Moiraina nogremdēja prāmi! Pamēģini to noliegt! Ja kaut ko reiz ieņemsi galvā, tad neatkāpsies ne soli arī tad, ja
kāds tev sacīs, ka stāvi uz kraujas! Ja tu nebūtu tāda zibens apžilbināta muļķe, tad pati redzētu…!
- Es muļķe? Nu tad es tev šo to pateikšu, Rand Altor! Tu esi gatavais ēzelis, aunapiere…!
- Vai jūs abi gribat pamodināt visus desmit jūdžu attālumā? Sargātājs noprasīja.
Tā stāvēdams ar muti vaļā un meklēdams īstos vārdus, Rands pēkšņi attapās, ka viņi kliedz. Abi.
Egvēnas seja koši piesarka līdz pat uzacīm. Apmetusies riņķī, viņa nomurmināja: Vīrieši! Acīmredzot tas bija domāts gan Sargātājam, gan Randam.
Rands uzmanīgi pārlaida skatienu apmetnei. Uz viņu raudzījās visi, ne tikai Sargātājs. Mats un Perins bija palaga baltumā. Toms šķita sasprindzis, it kā grasītos bēgt vai cīnīties. Moiraina. Aesu Sedajas seja likās bezkaislīga, bet viņas skatiens urbās Randam galvā. Jauneklis izmisīgi pūlējās atcerēties, ko tieši viņš bija sacījis par Aesu Sedaju un Melndraugiem.