- Laiks doties ceļā, Moiraina sacīja un pagriezās pret Aldību. Rands trīcēja tā, it kā būtu izlaists no slazda. Vai tā patiešām bija?
Aiznākamajā vakarā pie maza ugunskura Mats nolaizīja no pirkstiem pēdējās siera drupatas un sacīja: Vai zināt? Manuprāt, mēs viņiem esam zuduši uz visiem laikiem. Lans bija projām, devies pēdējā izlūkgājienā. Toms snauduļoja ar pīpi mutē, bet jaunieši sēdēja pie ugunskura.
Perins, ar nūju laiski bikstīdams ogles, atbildēja: Bet kāpēc tad Lans turpina izlūkot, ja viņi mūs ir zaudējuši? Rands, pa pusei aizmidzis, apvēlās riņķī, uzgriezdams muguru ugunij.
- Viņi mūs zaudēja pie Tārenas pārceltuves. Saāķējis pirkstus aiz galvas, Mats raudzījās mēnesnīcā. Ja kāds patiešām mūs vajāja.
- Tu domā drafkārs mums sekoja tāpēc, ka mēs viņam patīkam? Perins jautāja.
- Es saku mums jābeidz uztraukties par trollokiem un tā tālāk, Mats turpināja, it kā neko nebūtu dzirdējis, un jāsāk domāt par pasaules iepazīšanu. Mēs atrodamies vietā, no kuras nāk nostāsti. Kā jums šķiet, kāda izskatās īsta lielpilsēta?
- Mēs dodamies uz Bērlonu, Rands samiegojies nomurmināja, bet Mats iespurdzās.
- Labi, labi, uz Bērlonu, bet es pie Alvēra kunga redzēju vecu karti. Ja mēs tagad pagrieztos uz dienvidiem, tad nonāktu Kēmlīnā. Ceļš ved līdz pat Iliānai un vēl tālāk.
- Kas tajā Iliānā tik īpašs? Perins žāvādamies jautāja.
- Visupirms, Mats atbildēja, Iliāna nav pilna ar Aesu Se…
Iestājās klusums, un Rands pēkšņi atjēdzās. Moiraina bija agri atgriezusies. Kopā ar Egvēnu, bet tieši Aesu Sedaja viņa stāvēja līdzās uguns gaismai piesaistīja jaunekļa uzmanību. Mats gulēja uz muguras, viņa mute vēl aizvien bija vaļā; puisis skatījās uz Moirainu. Aesu Sedajas acis uguns gaismā atgādināja tumšus, pulētus akmeņus. Rands pēkšņi iedomājās, cik ilgi jau viņa tur stāv.
- Puiši tikai… Toms sāka, taču Moiraina ierunājās daudz skaļāk.
- Pāris dienu atelpa, un jau gribat padoties. Viņas rāmā, plūstošā balss asi kontrastēja ar skatienu. Viena divas mierīgākas dienas, un jau aizmirsāt par Ziemvakaru.
- Mēs neesam aizmirsuši, Perins taisnojās. Tikai… Joprojām nepaceldama balsi, Aesu Sedaja pret viņu izturējās tāpat kā pret menestrelu.
- Vai tiešām jūs visi tā jūtaties? Dedzīgi gribat aizbēgt uz Iliānu un aizmirst par trollokiem, Puscilvēkiem un drafkāru? Moiraina pārlaida skatienu klātesošajiem. Viņas acu akmeņainais spīdums kontrastēja ar ierasto balss toni, un Rands sajutās neomulīgi. Bet Aesu Sedaja nelaida nevienu citu pie vārda. Melnais medī jūs trīs vai tas būtu viens vai visi -, un, ja es ļaušu jums skriet prom, lai arī kurp gribat doties, viņš jūs dabūs. Vienalga, ko Melnais vēlas, esmu pret viņu, tāpēc uzklausiet mani un ziniet, ka tā ir. Iekams atdot jūs Melnajam, es pati jūs iznīcināšu.
Randu pārliecināja Aesu Sedajas mierīgais tonis. Viņa, protams, ari darītu visu, ko apgalvoja, ja uzskatītu, ka tas ir nepieciešams. Tonakt Randam bija caurs miegs, un ne jau viņam vienīgajam. Pat menestrels iekrācās tikai labu laiku pēc tam, kad bija izplēnējušas pēdējās ogles. Šoreiz Moiraina nepiedāvāja savu palīdzību.
Egvēnas un Aesu Sedajas naksnīgās sarunas Randam bija sāpīgs jautājums. Pietika abām pazust tumsā, prom no pārējo sabiedrības, un Rands sāka prātot: ko viņas runā, ko dara? Ko Aesu Sedaja dara ar Egvēnu?
Kādu nakti Rands pagaidīja, līdz pārējie vīri apklust un sāk skanēt Toma krākšana it kā viņš zāģētu ozola māzeru*. Pēc tam, segā ietinies, jauneklis aizslīdēja projām. Likdams lietā it visas iemaņas, kuras bija apguvis, lavoties pie trušiem, Rands slīdēja līdz ar mēness ēnām un visbeidzot notupās zem augsta kasandras koka ar cietām, platām lapām pietiekami tuvu, lai varētu noklausīties Moirainas un Egvēnas sarunu. Viņas sēdēja uz nokrituša koka stumbra ar lukturīti gaismai.
- Jautā, Moiraina mudināja, un es kā varēdama tev atbildēšu. Saproti tu daudz kam vēl neesi gatava. Tam, ko nevari iemācīties, kamēr neesi apguvusi citas lietas, savukārt pirms tam ir jāiemācās vēl kaut kas. Tomēr prasi, ko vēlies zināt.
- Pieci Spēki, Egvēna lēni teica. Zeme, Vējš, Uguns, Ūdens un Gars. Manuprāt, nav godīgi, ka vīriešiem ir piešķirts galvenais spēks Zemes un Uguns pārvaldīšanā. Kāpēc viņiem pieder galvenie Spēki?
Moiraina smējās. Un tas tevi nomoka, bērns? Vai ir tik ciets akmens, lai ūdens to nesagrauztu, vai uguns, kuru nespētu nodzēst ūdens vai apslāpēt vējš?
Egvēna brīdi klusēja, ar purngalu urbinādama meža grīdu. Viņi… viņi taču… tieši viņi centās atbrīvot Melno un nolādētos, vai ne? Aesu Sedaji vīrieši? Dziļi ieelpojusi, Egvēna turpināja jau ātrāk: Sievietes tajā nepiedalījās. Tieši vīrieši kļuva traki un izārdīja pasauli.
- Tev bail, drūmi sacīja Moiraina. -* Emondārē tu ar laiku būtu kļuvusi par Viedo. Tāds bija Nīnēvas plāns, vai ne? Vai arī sēdētu Sievu lokā un vadītu Emondāres dzīvi, kamēr Ciema padome domātu, ka tur grožus savās rokās. Bet tu paveici neiespējamo. Atstāji Emondāri, atstāji Divupi, meklēdama piedzīvojumus. Tu vēlējies to darīt, tomēr vienlaikus baidies. Turklāt spītīgi mēģini bailes apspiest. Citādi tu nebūtu jautājusi, kā sieviete kļūst par Aesu Sedaju. Tu nebūtu kāpusi pāri ierastā robežām.
- Nē, Egvēna nepiekrita. Man nav bail. Es gribu kļūt par Aesu Sedaju!
- Būtu labāk, ja tu baidītos, tomēr ceru, ka paliksi pie šīs pārliecības. Mūsdienās reti kura sieviete spēj kļūt par mācekli un vēl mazāk ir to, kuras to vēlas. Moirainas balss izklausījās tā, it kā viņa skaļi domātu. Noteikti ne vairāk par divām vienā ciematā. Divupē vecās asinis patiešām vēl aizvien ir spēcigas.
* Māzers izaugums uz koka stumbra. (Red. piez.)
Rands ēnā sakustējās. Zem viņa kājām salūza zariņš. Jauneklis sastinga, nosvīdis un aizturējis elpu, taču nedz viena, nedz otra sieviete apkārt neskatījās.
- Divas? Egvēna iesaucās. Bet kura vēl? Kari? Kari Tāna? Lāra Ajelana?
Nepacietīgi noklakšķinājusi mēli, Moiraina nopietni sacīja: Tev jāaizmirst, ko tikko teicu. Baidos, ka viņu ceļš ved uz citu pusi. Domā pati par sevi un to, kas ir ap tevi. Tevis izvēlētais ceļš nav viegls.
- Atpakaļ es neatgriezīšos, Egvēna sacīja. Lai notiek kas notikdams. Taču tu vēl aizvien gribi, lai es to apliecinu, bet es to nespēju sniegt, vismaz ne tā, kā tu vēlies.
- Es nesaprotu. Tu gribi zināt, ka Aesu Sedajas ir labas un tīras, ka pasauli izārdīja tie ļaunie vīrieši no leģendām, nevis sievietes. Jā, tie patiešām bija vīrieši, tomēr viņi nebija ļaunāki par jebkuru citu vīrieti. Vājprātīgi, jā, bet ne ļauni. Tarvalonā tu sastapsi Aesu Sedajas cilvēkus; no citām sievietēm viņas atšķir vienīgi īpašās spējas. Aesu Sedajas ir drosmīgas un gļēvulīgas, laipnas un nežēlīgas, sirsnīgas un saltas. Kļūstot par Aesu Sedaju, tava būtība nemainīsies.
Egvēna dziļi ieelpoja. Jādomā, es baidījos, ka Spēks mani mainīs. No tā un trollokiem. Un no Izdzisušā. Un vēl… Moiraina Sedaja, Gaismas vārdā, kāpēc trolloki ieradās Emondārē?
Aesu Sedaja pagrieza galvu un paskatījās tieši uz Randa slēptuvi. Viņam aizžņaudzās rīkle; Moiraina raudzījās tikpat bargi kā tobrīd, kad visiem draudēja; šķita viņas acis var izkļūt cauri kasandras biezajām lapām. “Augstā Gaisma! Ko viņa darīs, ja pieķers mani noklausāmies?”
Rands centās saplūst ar tumšākām ēnām. Puisis nenolaida skatienu no abām sievietēm; kāja aizķērās aiz koka saknes, un daudz netrūka, ka Rands būtu ievēlies sausā krūmājā. Tas viņu nodotu, jo lūstoši zari sprakšķētu kā uguņošana. Elsdams Rands laidās projām četrrāpus, cik klusu vien varēja. Sirds dunēja tik smagi, ka, pēc viņa domām, ari tā varētu nodot. “Muļķis! Slepus noklausīties Aesu Sedaju!"