Apmetnē visi gulēja, un Randam izdevās klusi ieslīdēt starp pārējiem. Viņš atgūlās zemē un uzrāva sev virsū segu. Lans sakustējās, bet tad ar nopūtu atkal iekārtojās guļvietā; Sargātājs miegā tikai bija pagriezies uz otriem sāniem. Rands gari, klusi nopūtās.
Pēc mirkļa no nakts iznira Moiraina un apstājās vietā, no kuras varēja nopētīt guļošos siluetus. Mēnesnīca ap viņu veidoja nimbu. Rands aizvēra acis un mierīgi elpoja, nemitīgi ausīdamies, vai netuvojas soļi. Neviena. Jauneklis atvēra acis, bet Moiraina jau bija prom.
Kad miegs visbeidzot atnāca, tas bija caurs un piesātināts ar sviedrējošiem sapņiem. Tajos visi Emondāres vīri apgalvoja, ka esot Atdzimuši Pūķi, bet sievietēm matos bija zili akmeņi, tādi paši kā Moirainai. Moirainas un Egvēnas sarunas Rands vairs nekad nemēģināja noklausīties.
Sākās jau sestā lēnā ceļojuma diena. Saltā saule gausi slīdēja uz koku galotnēm, bet augstu debesīs plānu mākoņu riekša peldēja uz ziemeļiem. Brīdi vējš uzpūta straujāk, un Rands, murminādams pie sevis, atkal uzvilka uz pleciem apmetni. Interesanti, vai viņi kādreiz sasniegs Bērlonu? No upes jau pieveiktais attālums bija lielāks nekā ceļa posms no Tārenas pārceltuves līdz Baltavas upei, taču Sargātājs, kad vien viņam pajautāja, allaž noteica, ka šis esot tikai īss pārgājiens, to pat īsti nevarot saukt par ceļojumu. Rands jutās kā pazudis.
Viņu priekšā no meža iznira Lans; Sargātājs atgriezās no kārtējā sirojuma. Palēninājis zirga gaitu, viņš jāja blakus Moirainai, galvu pieliecis tuvu viņas galvai.
Rands saviebās, tomēr neko nejautāja. Lans gluži vienkārši izlikās, ka neko nedzird.
No pārējiem, šķiet, tikai Egvēna ievēroja Sargātāja atgriešanos tik ļoti visi jau bija pieraduši pie viņa izlūkgājieniem. Arī meitene atpalika. Aesu Sedaja varēja likt noprast, ka Egvēna ir atbildīga par Emondāres ceļiniekiem, bet, kad Sargātājs ziņoja, Moirainai vairs nebija nekādas teikšanas. Perins nesa Mata loku, klusi par kaut ko domādams, un šāds noskaņojums arvien tālāk no Divupes biežāk un biežāk pārņēma itin visus. Zirga lēnais solis Matam deva iespēju Toma Merilina modro acu vadībā vingrināties žonglēšanā ar trim akmentiņiem. Menestrels, tāpat kā Lans, ik vakaru vadīja mācību stundas.
Kad Lans Moirainai bija pateicis visu, viņa pagriezās seglos, lai uzmestu skatienu pārējiem. Aesu Sedajas acīm slīdot pār Randu, jauneklis centās izturēties atraisīti. Vai tās pie viņa nepakavējās mirkli ilgāk? Randam bija nelāgas aizdomas, ka Moiraina zina, kurš tonakt tumsā noklausījās viņas un Egvēnas sarunu.
- Ei, Rand! Mats iesaucās. Es jau varu žonglēt ar četriem! Rands par atbildi pamāja pat nepagriezies. Es taču teicu, ka iemācīšos ar četriem ātrāk nekā tu. Es… Skaties!
Viņi jau stāvēja neliela pakalna virsotnē, un lejā, labi ja jūdzi tālāk, caur stingajiem kokiem un vakara garajām ēnām pletās Bērlona. Randam aizrāvās elpa, vienlaikus smaidot un pavērtu muti raugoties.
Pilsētu apjoza gandrīz divdesmit pēdu augsta baļķu siena, un visā tās garumā bija izsēti koka sargtorņi. Rietošajā saulē aiz žoga mirdzēja šīfera un kārniņu jumtu augšmalas, no skursteņiem augšup cēlās dūmu grīstes. Simtiem skursteņu. Salmu jumtus neredzēja. No pilsētas uz austrumiem vijās plats ceļš, bet otrs veda uz rietumiem. Pa abiem ceļiem uz palisādi virzījās vismaz ducis ratu un divtik vēršu pajūgu. Pilsētā bija izkaisītas zemnieku saimniecības, blīvāk uz ziemeļiem, bet mežā uz rietumiem bija iespraukušās tikai dažas. Rands nodomāja, ka tikpat labi to tur varēja nebūt. “Lielāka par Emondāri, Sardzes kalnu un Devena ceļu kopā. Varbūt arī par Tarenas pārceltuvi.”
- Ak tad tāda ir pilsēta, Mats izdvesa, noliecies pār zirga kaklu, lai visu pārredzētu.
Perins spēja vien galvu nogrozīt. Kā vienuviet var dzīvot tik daudz ļaužu?
Egvēna tikai noskatījās. Toms Merilins palūkojās uz Matu, izbolīja acis un iepūta ūsās. Pilsēta! viņš nosprauslāja.
- Un ko teiksi tu, Rand? Moiraina painteresējās. Kāds ir tavs pirmais iespaids par Bērlonu?
- Es domāju, ka tā ir tālu no mājām, viņš lēni sacīja, un Mats spēji iesmējās.
- Tev būs jādodas vēl tālāk, Moiraina teica. Daudz tālāk. Bet jums nav citas izvēles kā tikai skriet un slēpties, un atkal skriet līdz mūža galam. Un dzīve būs īsa. Jums tas jāatceras, kad ceļojot kļūst grūti. Jums nav izvēles.
Rands saskatījās ar Matu un Perinu. Spriežot pēc biedru sejām, viņi domāja tieši to pašu. Kā Moiraina var tā runāt? It kā viņiem būtu izvēle pēc tā, ko viņa bija pateikusi! Aesu Sedaja izvēlas mūsu vietā.
Moiraina turpināja, it kā puišu domas nebūtu skaidri zināmas. Te mūs atkal gaida briesmas. Šajos mūros domājiet, ko sakāt! Vissvarīgāk par visu nepieminiet trollokus, Puscilvēkus un tā tālāk. Par Melno
nedrīkstat pat domāt. Viens otrs Bērlonā Aesu Sedajus mil vēl mazāk nekā Emondāres ļaudis, un pilsētā var būt pat Melnbrāļi. Egvēna smagi nopūtās, Perins kaut ko pie sevis nomurmināja, Mata seja nobālēja, bet Moiraina mierīgi turpināja: Mums jāpiesaista tik maz uzmanības, cik vien iespējams. Lans nomainīja pelēkzaļo, mainīgo apmetni pret parastu tumšbrūnu, tomēr ari tas bija smalka piegriezuma, smalka auduma. No krāsainā apmetņa krietni vien uztūka viena no Sargātāja seglu somām. Šeit mums būs citi vārdi, Moiraina turpināja, te mani pazīst kā Alisi, bet Lans ir Andra. Ielāgojiet! Labi. Tiksim viņpus mūriem, iekams mūs ir notvērusi nakts. No saulrieta līdz saullēktam Bērlonas vārti ir slēgti.
Lans veda viņus lejā pa kalnu un caur mežiem uz garo baļķu sienu. Ceļš vijās gar pusduci zemnieku sētu (neviena neatradās tam tuvu), un neviens cilvēks, kas beidza apdarīt mājas soli, šķiet, neievēroja ceļotājus, kas apstājās pie smagajiem, ar platām, melnām dzelzs stīpām apkaltajiem koka vārtiem. Tie jau bija cieši aizvērti, lai gan saule vēl nebija norietējusi.
Piejājis pie pilsētas mūra, Lans paraustīja apvazātu virvi, kas karājās gar vārtiem. Viņpus mūra nošķindēja zvans. Pēkšņi parādījās krunkaina seja zem nodriskātas auduma cepures; kāds augstu virs viņu galvām pa spraugu starp diviem baļķiem aizdomīgi lūrēja lejup.
- Kas te notiek, ko? Pārāk vēla stunda, lai virinātu vārtus. Pārāk vēls, kad es saku! Apejiet riņķi uz Baltā tilta vārtiem, ja gribat… Moirainas ķēve pagāja uz vīram skaidri saskatāmu vietu. Rievas ap viņa muti ar retajiem zobiem savilkās smaidā, kļūstot vēl dziļākas; viņš, šķiet, svārstījās starp vēlmi runāt un pienākumu. Es nezināju, ka tā esat jūs, kundze. Pagaidiet! Tūliņ nokāpšu lejā. Mirklīti pagaidiet. Es jau nāku, nāku…
Galva pazuda skatienam, taču Rands vēl dzirdēja apslāpētus saucienus, lai viņi paliekot uz vietas, viņš jau nākot. Baisi čikstēdama, vārtu labā puse atvērās tik vien, lai cauri tiktu viens zirgs, un vārtu sargs spraugā pabāza galvu, atkal zibinādams smaidu ar retajiem zobiem; tad viņš metās atpakaļ, nost no ceļa. Lans devās iekšā, Moiraina viņam pa pēdām, un uzreiz aiz viņas sekoja Egvēna.
Rands palaida Mākoni riksi aiz Belas un drīz vien atradās šaurā ielā, kas beidzās pie garu koku žogiem un augstām bezlogu noliktavām ar cieši aizvērtām platām durvīm. Moiraina un Lans jau stāvēja zemē un sarunājās ar krunkaino vārtu sargu, tāpēc arī Rands nokāpa no zirga. Vīrelis
bija ģērbies gaužām ielāpainā apmetni un mētelī; rokā viņš ņurcīja savu audekla cepuri un pie katra vārda nolieca galvu. Pametis skatienu uz tiem, kas kāpa nost no zirgiem pēc Lana un Moirainas, vīrelis nogrozīja galvu. Lauki no ziemeļiem. Viņš pasmaidīja. Kāpēc jūs, Alises kundze, savācāt lauciniekus ar siena gružiem matos? Pēc tam vīrelis pievērsās Tomam Merilinam. Tu gan neesi aitaudzētājs. Atceros, ka ielaidu tevi pa vārtiem pirms dažām dienām, jā gan. Vai tad laukiem ziemeļos tavi triki nepatīk, ko, menestrel?