- Ceru jūs aizmirsāt, ka esat mūs izlaidis, Avina kungs, Lans teica, spiezdams vīra tukšajā plaukstā monētu, un arī aizmirsīsiet, ka atkal ielaidāt.
- To nu gan nevajadzēja, Andras kungs! Nu nemaz nevajadzēja. Jūs dodat daudz, kad aizjājat. Daudz. Tomēr monēta Avina rokās pazuda ātri, it kā arī viņš būtu menestrels. Nevienam neteikšu, neko neteikšu! Sevišķi jau Baltajiem apmetņiem, viņš drūmi pabeidza sakāmo un savilka lūpas, lai nospļautos, bet tad, paskatījies uz Moirainu, norija siekalas.
Rands samirkšķināja acis, bet muti vaļā nevēra. Citi tāpat, lai gan šķita, ka Matam jāpieliek pūles. “Gaismas bērni,” Rands domās pārlika. Par tiem bija stāstījuši pauninieki un tirgotāji, tāpat arī tirgotāju sargi. Stāstos apbrīns mijās ar naidu, bet visi bija vienisprātis, ka Bērni ienīst Aesu Sedajas ne mazāk, kā Aesu Sedajas ienīst Melndraugus. Vai tāpēc viņu grupai draud lielākas briesmas?
- Vai Bērlonā ir Gaismas bērni? Lans jautāja.
- Noteikti ir, vārtu sargs pamāja ar galvu. Atceros, ka ieradās tajā pašā dienā, kad jūs devāties projām. Nevienam te viņi nepatīk. Protams, vairums neko neizrāda.
- Vai viņi ir teikuši, kāpēc šeit uzturas? Moiraina stingri noprasīja.
- Kāpēc šeit uzturas, kundze? Avins pārsteigumā aizmirsa noliekt galvu. Protams, teica, kāpēc… ak, es aizmirsu, ko tieši! Jūs no laukiem. Laikam neesat dzirdējuši neko vairāk par aitu blēšanu. Bērni sacīja, ka Gēldanas notikumu dēļ. Pūķis, vai zināt, nu, viņš pats sevi dēvē par Pūķi. Viņi teic, ka šamais izsauc ļaunumu manuprāt, tā patiešām ir -, bet viņi šeit ir tāpēc, lai to iznīdētu. Vienīgi skāde, ka Pūķis ir tur, Gēldanā, ne jau pie mums. Man domāt, tas ir tikai iegansts, lai varētu jaukties citu darīšanās. Dažiem ļautiņiem uz durvīm jau parādījies Pūķa Zobs. Šoreiz vīrelis nospļāvās.
- Tad jau Bērni rada daudz nepatikšanu, vai ne? Lans jautāja, bet Avins sparīgi purināja galvu.
- Nevar vis teikt, ka viņi to negrib, jādomā, bet Valdnieks jau tiem neuzticas vairāk kā es. Nelaiž iekšā pa vārtiem vairāk par desmit reizē, un vai tad šie neskaišas? Pārējiem drusku tālāk uz ziemeļiem ir apmetne, kā dzirdēju. Bet viņu dēļ zemnieki skatās pār plecu. Tos, kas ienāk apmetnē, viņi savos baltajos apmetņos vienkārši aplenc un ošņājas ap godīgiem ļaudīm. Ieved gaismā, tā viņi saka, un tāds ir rīkojums. Ne vienu reizi vien ir bijis tā, ka briest kautiņš ar ratu stūmējiem, ogļračiem, kausētājiem un citiem, un pat ar Sardzi, bet Valdnieks uzskata, ka viss ir mierīgi, un tā ir gājis līdz pat šai dienai. Ja jau šamie apkaro ļaunumu, es gribētu zināt, kāpēc viņi nedodas uz Saldēu? Tur nav īsti mierīgi, kā dzirdēju. Vai uz Gēldanu? Baumo tur bijusi liela kauja. Patiešām liela!
Moiraina klusi ievilka elpu. Esmu dzirdējusi, ka uz Gēldanu devās Aesu Sedajas.
- Tā bija, kundze. Avins jau atkal šūpoja galvu. Viņas devās uz Gēldanu, patiesi, un tāpēc jau sākās kauja, vismaz tā es dzirdēju. Ļaudis melš, ka dažas Aesu Sedajas ir mirušas. Varbūt pat visas. Zinu, ka tauta ar Aesu Sedajām nesolidarizējas, bet es prasu: kurš cits apturēs viltus Pūķi? Ko? Un tie sasodītie vīrišķi, kas domā, ka var kļūt par Aesu Sedajiem vai tamlīdzīgi! Ko lai saka par tiem? Protams, viens otrs teic: ne jau Baltie apmetņi vai es, bet daži citi: varbūt šamais patiešām ir Atdzimušais Pūķis. Dzirdēju, ka viņam ir spējas. Izmantot Vienspēku. Viņam ir tūkstošiem atbalstītāju.
- Neesiet nu muļķis, Lans nošņāca, un Avina seja saviebās aizvainojumā.
- Es jau tikai stāstu, ko dzirdēju, un viss! Tikai to, ko dzirdēju, Andras kungs. Ļaudis runā daži runā, ka šamais virza savu karaspēku uz austrumiem un dienvidiem, uz Tēras pusi. Avins sāka runāt daudznozīmīgi smagi. Runā, ka šamais viņus sauc par Pūķa tautu.
- Vārdiem nav lielas nozīmes, Moiraina mierīgi sacīja. Ja kaut kas no dzirdētā Aesu Sedaju uztrauca, šobrīd viņa to neizrādīja. Tikpat labi jūs par Pūķa tautu varat saukt savus mūļus.
- Diez vai, kundze, Avins noķiķināja. Noteikti ne tad, kad apkārt klimst Baltie apmetņi. Turklāt neviens cits, izņemot Pūķi, uz tādu vārdu vēlīgi neraudzītos, tā es domāju. Saprotu, ko gribat teikt, taču… nu nē, kundze. Manus mūļus nē!
- Bez šaubām, gudrs lēmums, Moiraina sacīja. Bet tagad mums jāiet.
- Un neuztraucieties, kundze, Avins sacīja, zemu noliekdams galvu, es nevienu neesmu redzējis. Viņš metās pie vārtiem un ar ašiem rāvieniem sāka tos vilkt. Nevienu neesmu redzējis, neko neesmu redzējis. Vārti būkšķēdami aizcirtās, un viņš ar virvi novilka lejā bultu.
- Patiesību sakot, kundze, kur tas laiks, kopš vārti bija vaļā.
- Lai pār jums līst Gaisma, Avin! Moiraina svētīja vīreli.
Un tad Aesu Sedaja veda visus projām no vārtiem. Rands vienreiz pameta skatienu atpakaļ: Avins vēl aizvien stāvēja vārtu priekšā. Šķita, ka tas ķiķinādams ar apmetņa malu spodrina monētu.
Ceļotāji devās uz priekšu pa dubļainām ielām tik tikko divu ratu platumā. Ļaužu te nebija, bet ielu malās bezgalīgi rindojās noliktavas un bridi pa brīdim pacēlās augsti koka žogi. Rands mirkli soļoja blakus menestrelam. Tom, kas tur īsti bija ar to Tēru un Pūķa tautu? Tēra ir pilsēta pa ceļam uz Vētru jūru, vai ne?
- Karaetona cikls, Toms strupi izmeta.
Rands samirkšķināja acis. “Pūķa pareģojumi”… Tādus nostāstus pie mums Divupē nedzird. Vismaz Emondārē ne. Viedā nomauktu ādu pār acīm tam, kurš stāstītu.
- Domāju gan, Toms sausi noteica. Paskatījies uz Moirainu un Lanu viņiem priekšā, vai Aesu Sedaja nedzirdēs, menestrels turpināja:
- Tēra ir vislielākā Vētru jūras osta, un Tēras Akmens ir cietoksnis, kas to sargā. Runā, ka Akmens ir pirmais cietoksnis, kas uzbūvēts pēc Pasaules Ardījuma un visos šajos laikos nekad nav padevies, kaut gan ne viens vien karaspēks centies to ieņemt. Vienā no Pareģojumiem teikts, ka Tēras Akmens nekad nekritīs, līdz beigās ieradīsies Pūķa tauta. Savukārt cits vēsta Akmens nekritīs, iekams Pūķa rokās nokļūs Neskaramais zobens. Toms novaikstījās. Cietokšņa krišana būs viens no galvenajiem pierādījumiem, ka Pūķis ir atdzimis. Kaut jel tas cietoksnis stāvētu, līdz es pārtopu pīšļos!
- Neskaramais zobens?
- Tā tur teikts. Nezinu, vai tas vispār ir zobens. Lai nu kā, tas atrodas Akmens sirdī, cietokšņa galvenajā citadelē. Neviens cits, vienīgi Tēras dižkungs tur drīkst ieiet, un viņi jau nestāsta, kas tur atrodas. Katrā ziņā ne menestreliem.
Rands sarauca pieri. Cietoksnis nevar krist, iekams zobens nonāk l’ūķa rokās, bet kā gan tas var notikt, kamēr cietoksnis nav kritis? Vai tiešām Pūķis būtu Tēras dižkungs?
- Maz ticams, menestrels sausi atteica. Tērai netīk ņemties ar Spēku pat vairāk nekā Amadorai, un Amadora ir Gaismas bērnu cietoksnis.
- Bet kā tad Pareģojums var piepildīties? Rands brīnījās. Man patiktu, ja Pūķis nekad neatdzimtu, taču pareģojumam, kas nevar piepildīties, nav lielas jēgas. Izklausās pēc stāsta, ko pasviež ļautiņiem, lai viņi domā, ka Pūķis nekad neatdzims. Vai tā ir?