- Tu uzdod ārkārtīgi daudz jautājumu, puis, Toms aizrādīja. Pareģojums, kas viegli piepildās, arī nebūtu necik vērts. Vai ne? Menestrela balss pēkšņi skanēja mundrāk. Nu, klāt esam! Lai arī kas šī būtu par vietu.
Lans bija apstājies pie koka žoga posma, kas bija viņa galvas augstumā un ne ar ko neatšķīrās no visiem iepriekš redzētajiem. Viņš ar dunča asmeni darbojās ap diviem dēļiem. Apmierināti ieņurdējies, Lans pavilka, un žoga posms kā vārti atvērās. Rands ievēroja, ka tie patiešām bija vārti, lai gan paredzēti atdarīšanai tikai no pilsētas puses. Par to liecināja metāla bulta, kuru Lans ar dunci pacēla.
Moiraina nekavējoties gāja vārtiem cauri, vedot ķēvi Aldību. Lans pamāja, lai pārējie seko, bet pats noslēdza gājienu, aizvērdams aiz sevis vārtus.
Žoga otrā pusē Rands ieraudzīja krogus staļļa pagalmu. No virtuves skanēja skaļa rosīšanās un šķindoņa, bet Randu galvenokārt pārsteidza ēkas plašumi tā bija divreiz lielāka nekā Vīnavota iebrauktuve, turklāt četros stāvos. Tumstošajā mijkrēslī vairumā logu dega ugunis. Rands pabrīnījās, ka pilsētā ir tik daudz svešinieku.
Tiklīdz viņi iegāja pagalmā, staļļa platajās velvju durvīs parādījās trīs vīrieši netīros audekla priekšautos. Viens no viņiem muskuļains puisis panāca priekšā, vicinot rokas.
- Pag, pag! Šeit jūs nevarat nākt! Jums jāiet riņķī gar krogus priekšu!
Sargātāja roka atkal aizslīdēja pie maka, bet no krogus ārā izsteidzās
vēl viens vīrs, tikpat liels un tukls kā Alvēra kungs. Viņam virs ausīm slējās pa izspūrušam matu kušķim, bet mirdzoši baltais priekšauts nepārprotami liecināja, ka viņš ir iebraucamās vietas saimnieks.
- Viss kārtībā, Mač, vīrs teica, viss kārtībā. Tie ir gaidīti viesi. Bet tagad parūpējieties par viņu zirgiem! Labi parūpējieties!
Mačs īgni piesita sev pie pieres un pamāja abiem biedriem, lai nāk talkā. Rands un pārējie steidzīgi nocēla no zirgiem seglu somas un sarullētās segas, bet krogus saimnieks vērsās pie Moirainas. Zemu palocījies, viņš sāka runāt, neviltoti smaidot.
- Laipni lūdzam, Alises kundze! Laipni lūdzam! Jauki jūs satikt, jūs un Andras kungu, abus. Lieliski! Mums pietrūka jūsu smalko sarunu. Jā, tik tiešām. Jāteic es uztraucos, padzirdējis, ka dodaties uz laukiem un tā tālāk. Nu, gribu sacīt, ka tādos laikos kā šie, tik negantos laikapstākļos un kad pie pašiem mūriem naktīs gaudo vilki. Viņš uzsita sev pa apaļo vēderu un pašūpoja galvu. Nūja, stāvu un kulstu mēli, lai gan vajadzētu aicināt iekšā. Nāciet! Nāciet! Lūdzu! Droši vien vēlaties karstu maltīti un siltas gultas? Un Bērlonā pie mums ir viss tas labākais. Pats labākais.
- Un karstu vannu, es tā vismaz ceru, Fiča kungs! Moiraina sacija, un Egvēna viņai dedzīgi piebalsoja. O jā!
- Vannu? krodzinieks pārjautāja. Kāda runa! Vislabākā un viskarstākā Bērlonā. Laipni lūgtum “Pie Brieža un Lauvas”! Laipni lūgtum Bērlonā!
Četrpadsmita nodaļa
"Pie Brieža un Lauvas”
Krogū valdīja liela rosība, spriežot gan pēc trokšņiem, gan pēc
visa cita. Emondares ceļinieki pa sētas durvīm sekoja Fiča kun
gam, aši lavierēdami ap un starp nepārtraukto vīriešu un sieviešu straumi garos priekšautos un augsti paceltiem ēdienu šķīvjiem un dzērienu paplātēm. Ja kāds gadījās ceļā, tad žigli nomurmināja atvainošanos, bet soli nepagausināja. Kāds kalpotājs, saņēmis rīkojumu no Fiča kunga, skriešus pazuda.
- Baidos, ka viesnīca ir pārpildīta, saimnieks bilda Moirainai.
- Pilns līdz jumtam! Visās pilsētas viesnīcās tāpat. Ziemā, kāda mums šogad, tā ir… Jā, tiklīdz varēja tikt lejā no kalniem, mūs pārplūdināja jā, tas ir īstais vārds -, pārplūdināja vīri no raktuvēm un lietuvēm, un no visiem mēs dzirdējām visbaisākos šausmu stāstus. Par vilkiem un vēl trakāk. Tādus parasti stāsta tie, kas visu ziemu sēdējuši sprostā. Nedomāju, ka tur vairs kāds palicis, visi jau ir pie mums. Taču nebīstieties! Varbūt ir mazliet lielāka drūzma, bet es darīšu visu, kas manos spēkos, lai jums un Andras kungam būtu labi. Arī jūsu draugiem, protams. Krodzinieks reizi vai divas uzmeta ziņkārīgu skatienu Randam un pārējiem. Izņemot Toma drēbes, visu citu ietērps nepārprotami bija lauciniecisks, turklāt Toms ar visu savu menestrela apmetni bija dīvains ceļabiedrs gan “Alises kundzei”, gan “Andras kungam”. Darīšu, ko varēšu, lai varat labi atpūsties.
Rands raudzījās uz rosību visapkārt, cenzdamies izvairīties no sadursmes, lai gan no apkalpotāju puses tā, šķiet, nedraudēja. Jauneklis atcerējās, kā Alvēra kungs un viņa sieva gādāja par Vīnavota krogu, un dažkārt viņiem piepalīdzēja meitas.
Mats un Perins staipīja kaklu uz viesistabas pusi no turienes vēlās smieklu vilnis, skanēja dziesmas un priecīgi saucieni ikreiz, kad vien atvērās platās durvis gaiteņa galā. Murminādams par pēdējām ziņām, Sargātājs cienīgā gaitā devās uz virpuļdurvīm, un viņu aprija līksmības vilnis.
Rands gribēja viņam sekot, bet vēl vairāk puisis vēlējās nomazgāties vannā. Varētu jau doties pie citiem ļaudīm un smiet, tomēr viesistabā viņa klātbūtne tiks novērtēta augstāk, ja viņš būs tīrs. Mats un Perins acīmredzot sprieda tāpat; Mats zagšus kasījās.
- Fiča kungs, Moiraina teica, cik noprotu, Bērlonā ir Gaismas bērni. Varbūt gaidāmas nepatikšanas?
- Ak, par viņiem neuztraucieties, Alises kundze! No Gaismas bērniem var gaidīt tikai visu to pašu. Apgalvojumu, ka pilsētā ir Aesu Sedajas. Moiraina vaicājoši pacēla uzaci, un krogus saimnieks noplātīja tuklās rokas. Neuztraucieties! Nav jau pirmā reize. Bērlonā Aesu Sedaju nav, un Valdnieks to zina. Baltie apmetņi iedomājas, ka pietiks tikai uzrādīt Aesu Sedaju, proti, kādu sievieti, kuru viņi uzskata par Aesu Sedaju, lai ļaudis ielaistu pa vārtiem visus Baltos apmetņus. Nu, manuprāt, viens otrs tā arī darītu. Daži darītu. Tomēr vairums zina, kas Baltajiem apmetņiem padomā, tāpēc atbalsta Valdnieku. Kurš tad grib nodarīt pāri nekaitīgai večiņai tikai tāpēc, lai Bērniem būtu iegansts uzjundīt neprātu?
- Man prieks to dzirdēt, Moiraina sausi sacīja. Viņa uzlika plaukstu uz krodzinieka rokas. Vai Mina te vēl ir? Ja ir, tad es gribētu ar viņu parunāt.
Fiča kunga atbilde Randa ausis neaizsniedza, jo ieradās apkalpotāji, lai vestu viņus uz vannu. Moiraina un Egvēna pazuda, sekojot tuklai sievietei ar jau sagatavotu smaidu sejā un dvieļiem pār roku. Menestrels, Rands un viņa draugi devās nopakaļ nevērīgam tumšmatim, vārdā Ara.
Rands lūkoja jautāt par Bērlonu, bet Ara atbildēja vien divos vārdos, piebilzdams, ka Randam esot jocīga izruna. Pēc tam, ieraugot vannas kambari, Randam runas vairs nebija ne prātā. Ducis augstu vara vannu bija izvietots uz flīžu grīdas, kas slīpi svērās uz novadcauruli lielās mūra telpas centrā. Uz katra sola blakus vannai bija nolikts glīti salocits, biezs dvielis un liels dzeltenu ziepju gabals; virs uguns pie sienas milzīgos, melnos dzelzs katlos karsējās ūdens. Pie pretējās sienas dziļā pavardā liesmoja pagales, tāpēc vannas kambarī bija patiešām silti.
- Gandrīz tikpat labi kā pie mums Vīnavota krogū, Perins lojāli jūsmoja, kaut gan tā gluži vis nebija.
Tomam izspruka smējiens, bet Mats noķiķināja: Izklausās, ka, pašiem to nezinot, esam paņēmuši līdzi Koplinu.
Rands nometa no pleciem apmetni, novilka drēbes, bet Ara tikmēr sagatavoja ūdeni četrām vara vannām. Pārējie vannas izvēlē daudz neatpalika no Randa. Līdzko ceļinieku apģērbi bija salikti kaudzēs uz soliem, Ara katram atnesa milzīgu spaini ar karstu ūdeni un smeļamo kausu. To izdarījis, vīrs apsēdās uz sola pie durvīm un, atspiedis muguru pret sienu, sakrustoja rokas, acīm redzami iegrimis domās. Sarunas pieklusa, kamēr visi ziepējās un laistījās, ar kūpoša ūdens kausiem skalojot nost nedēļu vecos netīrumus. Pēc tam viņi ilgi mērcējās vannā. Ara bija sarūpējis pietiekami karstu ūdeni, un iesēšanās vannā bija nesteidzīgs process, ko pavadīja izteiksmīgas nopūtas. Gaiss telpā vairs nebija silts, bet tvaiku pilns un karsts. Labu brīdi nebija dzirdams ne troksnītis, vien ik pa brīdim kāds gari, laiski nopūtās, atbrīvojot savilktos muskuļus un izlaižot no kauliem drebuļus, kas šķita tajos iesēdušies uz visiem laikiem.