- Neko vairs nevajag? Ara negaidot pajautāja. Šim vīram nu gan par citu izloksnēm runāt neklātos, jo viņš pats un arī Fiča kungs runāja it kā ar biezputru mutē. Varbūt dvieli? Vēl karstu ūdeni?
- Neko nevajag, Toms skanīgi atbildēja. Aizvēris acis, menestrels laiski pamāja ar roku. Ej un baudi vakaru! Pēc laiciņa es gādāšu, lai tu saņem lielāku atlīdzību par to, kāda tev pienākas. Tad viņš iegremdējās dziļāk, līdz virs ūdens palika vien acis un deguns.
Aras skatiens aizslīdēja līdz soliem, kas atradās aiz vannām; uz tiem kaudzē bija saliktas drēbes un citas mantas. Viņš nopētīja loku, pēc tam ilgāk Randa zobenu un Perina cirvi. Vai pie jums laukos arī ir nemierīgi? Ara strupi izmeta. Upēs vai kā jūs to saucat?
- Divupē, Mats atbildēja, skaidri izrunādams nosaukumu. Mēs esam no Divupes. Kas attiecas uz nemieriem, kāpēc…
- Kā to lai saprot? Rands iejaucās. Vai šeit ir nemieri?
Perins, baudīdams mērcēšanos vannā, murmināja: Labi… Labi… Toms ūdenī pacēlās mazliet augstāk un atvēra acis.
- Šeit? Ara iesprauslājās. Nemieri? Ogļraču ielu kautiņi rīta tumsiņā nav nekādi nemieri. Vai arī… Aprāvies viņš brīdi visus uzlūkoja.
- Es runāju par tādu stāvokli kā Gēldanā, vīrs visbeidzot sacīja. Nē,
jādomā, ka ne. Laukos jau ir tikai aitas, nekā cita, vai ne? Nekādu pārkāpumu. Es tikai gribēju teikt viss ir mierigi. Tomēr ziema bija dīvaina. Kalnos notika neparastas lietas. Dzirdēju, ka vienudien Saldēā bijuši trolloki. Bet tā taču ir pierobeža, vai ne? Ara bija visu pateicis, bet viņa mute palika vaļā. Attapies virs to aizvēra, pārsteigts, ka ir palaidis mēli.
Rands, izdzirdis pieminam trollokus, sastinga un mēģināja slēpt apjukumu, uzklājot uz galvas mazgāšanās drāniņu. Jauneklis atslāba, bet ne visi spēja novaldīties.
- Trolloki? Mats iespurdzās. Rands viņam uzšļakstija ūdeni, bet Mats tikai smaidīdams noslaucīja seju. Ja gribi, pastāstīšu tev par trollokiem.
Pirmo reizi kopš iekāpšanas vannā ierunājās Toms. Kāpēc gan ne? Esmu jau mazliet noguris, klausoties, kā jūs atstāstāt manus stāstus.
- Viņš ir menestrels, Perins paskaidroja, un Ara viņam uzmeta nicinošu skatienu.
- Es redzēju apmetni. Vai taisāties pie mums uzstāties?
- Pag, pag, Mats protestēja. Kurš te atstāsta Toma stāstus? Vai tad jūs visi… ?
- Tikai tu neesi tik labs stāstnieks kā Toms, Rands aši aizrādīja, un tad iejaucās Perins: Tu pieliec klāt, centies izpušķot, taču diez kā nesanāk…
- Un vēl tu jauc putru ar kāpostiem, Rands piebilda. Labāk jau atstāj stāstus Toma ziņā!
Viņi visi runāja tik ātri, ka Ara blenza pavērtu muti. Ari Mats skatījās tā, it kā visi pārējie pēkšņi būtu sajukuši prātā. Rands gudroja, kā lai aizver biedram muti, pārlikdams, vai tikai nebūs jālec tam virsū.
Noklaudzēja durvis, un parādījās Lans, pārmetis brūnu apmetni pār plecu; līdz ar viņu iebrāzmoja aukstāka gaisa vēsma, kas acumirklī paklīdināja dūmaku.
- Nu, Sargātājs sacīja, berzēdams rokas, tieši to es gaidīju. Ara pacēla spaini, bet Lans pamāja, ka nevajag. Nē, es pats. Nometis apmetni uz sola, viņš aizraidīja apkalpotāju, neklausīdamies viņa iebildumos, un cieši aizvēra durvis. Pēc tam Lans bridi pagaidīja, piešķiebis galvu un klausīdamies, bet, kad Sargātājs pagriezās pret pārējiem, viņa balss skanēja salti un skatiens durstīja Matu. Esmu sviedis vārdus vējā, lauku zēn. Vai neklausījies manī?
- Es neko neesmu izdarījis, Mats protestēja. Tikai gribēju viņam izstāstīt par trollokiem, ne jau… Viņš aprāvās un piespiedās pie vannas malas, vairīdamies no Sargātāja skatiena.
- Nerunā par trollokiem, Lans skarbi turpināja. Pat nedomā par tiem! Nikni nosprauslājies, viņš sāka gatavot sev vannu. Pelni un asinis! Tev nu gan būtu jāatceras, ka Melnajam ir ausis un acis tur, kur tu vismazāk gaidi. Ja Gaismas bērni uzzinās, ka tevi vajā trolloki, tad par katru cenu gribēs dabūt rokā. Viņi tevi pieskaitīs Melndraugiem. Varbūt neesi tā radis, bet, kamēr tiksim līdz vietai, uz kurieni dodamies, nevienam neuzticies, ja vien Alises kundze vai es nesaku rīkoties citādi. Lanam izrunājot vārdu, ko parasti piesauca Moiraina, Mats sarāvās.
- Kaut ko tas zellis mums noklusēja, Rands sacīja. Ieminējās par nemieriem, bet neko vairāk nepateica.
- Varbūt viņš domāja Bērnus, Lans bilda, lejot vannā karstu ūdeni. Vairums viņus uzskata par nemiera raisītājiem. Tomēr daži tā nedomā, un Ara tevi nepazīst tik labi, lai riskētu. Tu taču varētu aizskriet pie Baltajiem apmetņiem un izstāstit, ko dzirdēji!
Rands nogrozīja galvu; jau tagad šķita, ka te ir vēl ļaunāk nekā Tarenas pārceltuvē.
- Viņš teica, ka trolloki ir… Saldēā, vai ne? Perins jautāja.
Lans ar blīkšķi nometa tukšo spaini uz grīdas. Tu gribi par to runāt, ja? Pierobežā vienmēr ir trolloki, kalēj. Liec aiz auss mēs gribam pievērst sev mazāk uzmanības nekā pele uz lauka. Domā vienīgi par to! Moiraina grib jūs visus aizgādāt līdz Tarvalonai dzīvus, un es par to gādāšu, ja vien būs iespējams. Bet, ja jūs viņai nodarīsiet kaut mazāko ļaunumu…
Pēc tam vannošanās aizritēja klusumā, tāpat arī ģērbšanās pēc brītiņa.
Kad ceļinieki iznāca no vannas kambara, gaiteņa galā stāvēja Moiraina ar slaidu meiteni, augumā ne īpaši garāku par viņu pašu. Katrā ziņā Rands nosprieda, ka tā ir meitene, lai gan Aesu Sedajas pavadonei bija īsi apgriezti mati un vīriešu krekls un bikses. Moiraina kaut ko pateica, meitene uzmeta skarbu skatienu vīriešiem un tad, pamājusi Moirainai, aizsteidzās projām.
- Tatad, viņiem pienākot tuvāk, Aesu Sedaja iesāka, esmu pārliecināta, ka pēc vannas jums būs lieliska ēstgriba. Fiča kungs mums ir piešķīris atsevišķu ēdamistabu. Pagriezusies un vezdama viņus projām, Moiraina ne pārāk pārliecinoši stāstīja par viņu istabām, par drūzmu pilsētā,
par to, ka krogus saimnieks cer Toms aplaimos viesus ar mūziku un ar stāstu vai diviem. Meiteni viņa nepieminēja ja tā vispār bija meitene.
Privātajā ēdamistabā bija lakots ozolkoka galds un ap to ducis krēslu, bet grīdu sedza biezs paklājs. Kad viņi ienāca telpā, Egvēna ar nupat izsukātiem, mirdzošiem, pār pleciem krītošiem matiem novērsās no pavardā sprēgājošās uguns, pie kuras sildīja rokas. Randam bija bijis daudz laika domāšanai ilgajā klusumā vannas kambarī. Lana pastāvīgie brīdinājumi, ka nedrīkst nevienam uzticēties un jo īpaši Aras bailes uzticēties viņiem vedināja domāt, cik vientuļi viņi šeit patiesībā ir. Šķita nevar būt drošs ne par vienu, izņemot sevi, un Rands arī nebija pārliecināts, cik lielā mērā var uzticēties Moirainai vai Lanam. Paļauties varēja tikai uz sevi. Un Egvēna vēl aizvien bija Egvēna. Moiraina bija teikusi, ka tas ar meiteni notiks jebkurā gadījumā pieskaršanās Pirmavotam. Tas nebija atkarīgs no Egvēnas, tātad tā nebija viņas vaina. Bet viņa vēl aizvien bija Egvēna.