Rands atvēra muti, lai atvainotos, bet Egvēna sastinga un uzgrieza muguru, iekams viņš paguva bilst kaut vārdu. īgni skatīdamies meitenes mugurā, Rands norija to, ko bija grasījies teikt. “Nu labi! Ja jau viņa tā vēlas, es tur neko nevaru darīt.”
Pēc tam atsteidzās Fiča kungs; viņam sekoja četras sievietes ar tikpat gariem, baltiem priekšautiem kā krogus saimniekam; viena nesa šķīvi, kurā bija trīs cepti cāļi, bet pārējās sudraba galda piederumus un māla šķīvjus, kā ari bļodas ar vākiem. Sievietes tūlīt pat sāka klāt galdu, bet krogus saimnieks paklanījās Moirainai.
- Lūdzu, atvainojiet mani, Alises kundze, ka liku jums ilgi gaidīt, bet viesnīca pilna, un brīnums, ka vispār varam kādu apkalpot! Arī baidos, ka ēdiens nav tāds, kā vajadzētu. Tikai cāļi, mazliet rāceņu, zaļumi un druska siera uzēdām. Nē, tā tam nudien nav jābūt. No sirds atvainojos!
- īsts mielasts, Moiraina pasmaidīja. Tik nemierīgos laikos patiešām īsts mielasts, Fiča kungs.
Saimnieks atkal paklanījās. Vīrieša plānie mateļi spurojās uz visām pusēm, it kā viņš tos nemitīgi būtu braucījis, tāpēc paklanīšanās izskatījās komiska, bet krodzinieka smaids bija tik jauks, ka ikviens smietos kopā ar viņu, nevis par viņu. Nudien pateicos, Alīses kundze. Tiešām pateicos! Iztaisnojoties viņš saviebās un ar priekšautu notrauca kādu neredzamu puteklīti no galda. Protams, pērn es jums tādu galdu neklātu.
Ne tuvu! Ziema. Jā. Ziema. Mani pagrabi plok, bet tirgū valda tukšums. Tomēr kurš gan var vainot lauku ļaudis? Kurš? Neviens, protams, nezina, kad ievāks nākamo ražu. Neviens pats nezina. Jēra un liellopu gaļu dabū vilki, lai gan tai vajadzētu būt cilvēku galdā, un…
Viesnīcas saimnieks laikam piepeši atskārta, ka tāda saruna diez vai ir patīkamas maltītes ievads. Bet kā es tieku galā? Manī iekšā ir vecais spars. Jā, vecais spars. Marī, Sinda, ļaujiet krietnajiem ļaudīm mierīgi paēst! Fiča kungs brīdinoši pamāja sievietēm un, kad viņas aizsteidzās projām, apsviedās riņķī, lai atkal paklanītos Moirainai. Ceru, ka maltīte jums garšos, Alises kundze! Ja jums vajag vēl kaut ko, tikai pasakiet, un es atnesīšu. Tikai pasakiet! Ar prieku apkalpoju jūs un Andras kungu. Ar prieku. Vēlreiz zemu palocījies, krodzinieks devās projām, klusi aizvērdams aiz sevis durvis.
Lans sarunas laikā bija stāvējis, atbalstījies pret sienu, it kā pa pusei aizmidzis. Bet nu viņš spēji sakustējās un divos garos soļos mēroja attālumu līdz durvīm. Piespiedis ausi pie durvju dēļiem, viņš uzmanīgi klausījās, lēni skaitīdams līdz trīsdesmit, tad atrāva vaļā durvis un izbāza galvu gaitenī. Viņi ir projām, Sargātājs visbeidzot teica un aizvēra durvis.
- Varam droši runāt.
- Zinu, ka jūs piekodinājāt nevienam neuzticēties, Egvēna sacīja,
- bet, ja neuzticaties iebraucamās vietas saimniekam, kāpēc mēs šeit paliekam?
- Viņu es turu aizdomās ne vairāk kā jebkuru citu, Lans atbildēja.
- Kamēr nebūsim Tarvalonā, turēšu aizdomās visus. Bet Tarvalonā uzticēšos tikai pusei.
Rands sāka smaidīt, domādams, ka Sargātājs dzen jokus. Bet tad viņš attapās, ka Lana sejā nav ne ēnas no humora. Vai tiešām viņš neuzticēsies Tarvalonas ļaudīm? Vai vispār kaut kur ir droši?
- Lans pārspīlē, -Moiraina raudzīja viņus mierināt. Fiča kungs ir krietns cilvēks, godīgs un uzticams. Tikai pļāpīgs ar vislabāko gribu viņam varētu pasprukt vārds nevēlamai ausij. Un vēl nekad dzīvē es neesmu apmetusies vietā, kur puse kalpoņu nenoklausās aiz durvīm un vairāk laika velta tenkām, nevis gultu klāšanai. Bet nu visi pie galda, kamēr vēl ēdiens nav atdzisis!
Visi ieņēma vietas pie galda; Moiraina apsēdās tā vienā, bet Lans otrā galā. Brīdi, likdami ēdienu šķīvjos, viņi bija pārāk aizņemti, lai runātu.
Svētku maltīte tā varbūt nebija, taču pēc tam, kad gandrīz nedēļu ilgi bija ēsti plāceņi un kaltēta gaļa, garšoja kā mielastā.
Pēc brīža Moiraina jautāja: Ko uzzinājāt viesistabā? Naži un dakšiņas sastinga pusceļā, un visu skatieni pagriezās pret Sargātāju.
- Neko pārāk labu, Lans atbildēja. Avinam bija taisnība, tā vismaz runā. Gēldanā bija kauja, kurā uzvarēja Logēns. Klīst dažādas baumas, bet šajā ziņā valda vienprātība.
Logēns? Jādomā viltus Pūķis. Rands vēl nebija dzirdējis tādu vārdu. Gandrīz vai izklausījās, ka Lans viņu pazīst.
- Bet Aesu Sedajas? Moiraina klusi pajautāja, un Lans papurināja galvu.
- Nezinu. Daži runā, ka esot nogalinātas, citi -, ka visas izdzīvojušas. Sargātājs nospurcās. Vēl citi saka, ka pārgājušas Logēna pusē. Uz jaunumiem nevar paļauties, un es arī necentos izrādīt pārāk lielu interesi.
- Jā, Moiraina pamāja ar galvu. Nekā pārāk laba. Smagi nopūtusies, viņa atkal pievērsa uzmanību galdam. Un kas jauns par mūsu izredzēm?
- Nu šīs ziņas ir labākas. Dīvainu atgadījumu nav, svešinieki, kas varētu būt mīrddrāli, nav manīti, trolloki nepavisam. Bet Baltie apmetņi aizņemti, rūpējot nepatikšanas valdniekam Adanam, kurš nevēlas ar viņiem sadarboties. Neviens mūs neievēros, ja paši sevi nenodosim.
- Labi, Moiraina sacīja. Sakrīt ar to, ko teica vannu kambara apkalpotāja. Tenkās ir zināma jēga. Bet tagad, viņa vērsās pie visiem,
- mums priekšā garš ceļojums. Arī pēdējā nedēļa nebija no vieglajām, tāpēc iesaku palikt te šonakt un arī nākamo nakti un tad agri no rīta doties ceļā. Jaunākie ceļinieki pasmaidīja kā nekā tā bija pirmā reize lielpilsētā. Arī Moiraina smaidīja, tomēr jautāja: Ko par to saka Andras kungs?
Lans skeptiski uzlūkoja smaidošās sejas. Nu labi ja viņi pārmaiņas pēc atcerēsies, ko es teicu.
Toms iespurdzās ūsās. Laucinieki savā vaļā… lielpilsētā! Iespurdzies vēlreiz, viņš nogrozīja galvu.
Viesnīca bija pārpildīta, un viņiem piedāvāja tikai trīs istabas: viena bija Moirainai un Egvēnai, bet pārējās divas vīriešiem. Rands tika kopā ar Lanu un Tomu, ceturtajā stāvā, pagalma pusē, tieši zem jumta pārkares. Istabai bija lodziņš, no kura pavērās skats uz staļļa pagalmu. Jau bija dziļa
nakts, un gaisma no viesnīcas pagalmā veidoja gaismas ezeru. Istabiņa bija maza, un papildus ienestā gulta Tomam to vērta vēl mazāku, kaut arī visas trīs guļvietas bija šauras. Un cietas. To Rands atklāja, iekritis gultā. Katrā ziņā pati labākā istaba tā nebija.
Toms palika vien tik ilgi, lai izņemtu no futrāļa flautu un arfu, un tad devās projām, izmēģinādams cēlas pozas. Lans aizgāja kopā ar viņu.
“Dīvaini gan,” Rands prātoja, cenzdamies iekārtoties gultā ērtāk. Pirms nedēļas viņš būtu meties lejā pa kāpnēm kā krītošs akmens, lai redzētu menestrela uzstāšanos, un tāpēc vien, ka par to baumoja. Bet nu jauneklis bija klausījies Toma priekšnesumos katru vakaru visu pēdējo nedēļu, un menestrels jau nekur nepaliks arī rītvakar un aizparīt, turklāt karstā vanna un atslābušās muskuļu saites, tāpat arī pirmā karstā maltīte šonedēļ uzdzina nogurumu. Samiegojies viņš prātoja, vai Lans patiešām pazīst viltus Pūķi, Logēnu. No lejas atskanēja apslāpēta kliegšana skatītāji parasti šādi sveica Toma parādīšanos -, bet Rands jau bija aizmidzis.
Gaitenis ar mūra sienām bija blāvs un ēnains, un tukšs, ja neskaita Randu. Jauneklis netika gudrs, no kurienes ieplūst gaisma lai arī cik vāra -, jo pie pelēkajām sienām nebija nedz sveču, nedz lampu vispār nekā tāda, no kā varētu izstarot niecīgais mirdzums. Gaiss bija mierīgs un drēgns, kaut kur tālumā pilēja ūdens nepārtraukti, dobji pakšķēdams. Lai nu kur, bet viesnīcā tas nebija. Randam sāpēja galva, bija grūti turēties pie domas. Kaut kas par… viesnīcu? Lai nu kas šī bija par domu, tā bija prom.