Puisis aplaizīja lūpas; būtu labi kaut ko iedzert. Briesmīgi slāpa, mutē viss bija savilcies čokurā. Pieņemt lēmumu viņu mudināja ūdens pilēšana. Domādams tikai par slāpēm, Rands devās uz nepārtraukto pak-pakpak pusi.
Gaitenis stiepās uz priekšu; to nešķērsoja neviens cits gaitenis, un tā izskats nemainījās. Vienīgās īpatnības bija robustās durvis te vienā, te otrā pusē, ik pa brīdim pa divām blakus; durvju koks bija saplaisājis un sauss par spīti mitrajam gaisam. Ēnas Randa priekšā atkāpās, bet nemainījās, un pakšķēšana nebija tuvāka. Pēc laba laika Rands nolēma pamēģināt atvērt kādas durvis. Tas izdevās viegli, un viņš iegāja drūmā kambarī ar mūra sienām.
Vienā sienā atvērās velvju rinda, vedot uz pelēku mūra balkonu, un tur nu bija tādas debesis, kādas Rands vēl nebija redzējis. Spalvu
mākoņi melni, pelēki, sarkani un oranži; tos it kā dzenāja brāzmains vējš, un mākoņi bezgalīgi savijās un atvijās. Neviens nekad nebija redzējis tādas debesis, jo tādu nav.
Rands novērsa skatienu no balkona, bet arī ar istabu nebija nekas labāks. Dīvainas līknes un īpatni stūri, it kā šis kambaris būtu teju vai nejauši izkausēts laukā no akmens, bet kolonnas šķita augam no pelēkās grīdas. Pavardā rēca liesmas kā smēdes ēzē, kur uguni uzpūš plēšas, tomēr siltumu nejuta. Pavardu veidoja dīvaini, ovāli akmeņi. Randam raugoties tieši uz tiem, akmeņi izskatījās mikli, gludi, bet, ja viņš tos vēroja ar acs kaktiņu, tad akmeņu vietā ieraudzīja sejas vīriešu un sieviešu sejas, saviebtas sāpēs un mēmā kliedzienā. Istabas vidū stāvēja gluži parasti krēsli ar augstām atzveltnēm un lakots galds, bet tas vēl tikai pastiprināja dīvaino gaisotni. Pie sienas karājās viens pats spogulis, tomēr tas nebūt nebija parasts. Ieskatījies tajā, Rands atspulga vietā redzēja vien izplūdušas kontūras. Spogulī varēja skaidri saskatīt visu, kas bija istabā, bet tikai ne viņu pašu.
Pie uguns stāvēja vīrs. Ienākdams Rands viņu nebija manījis. Ja puisis nezinātu, ka tas nav iespējams, tad apgalvotu, ka pirmīt istaba bija tukša. Svešais bija ģērbies tumšā smalka piegriezuma apģērbā, izskatījās, ka viņš ir kungs labākajos gados. Rands sprieda, ka sievietes tādu vīrieti uzskatītu par glītu.
- Jau atkal tiekamies aci pret aci, svešais ierunājās, un viņa mute un acis uzreiz pārvērtās ieejās uz bezgalīgām liesmu alām.
Rands kliegdams metās ārā no istabas tik strauji, ka gaitenī paklupa un uzgrūdās kādām durvīm, atraudams tās vaļā. Viņš grieza rokturi un tvērās pie tā, lai nenokristu uz grīdas, līdz visbeidzot lielām acīm raudzījās istabā ar mūra sienām, ar neiespējamām debesīm, kas bija redzamas velvēs, uz balkonu un pavardu.
- No manis tik viegli neaizbēgsi, svešais sacīja. Rands apsviedās apkārt un skrēja atpakaļ uz durvīm, mēģinādams atgūt kāju veiklību un nesamazināt ātrumu. Bet gaiteņa vairs nebija. Saliecies viņš sastinga netālu no lakotā galda un skatījās uz vīru pie pavarda. Labāk tā, nevis raudzīties uz pavarda akmeņiem vai debesīs.
- Tas ir sapnis, Rands iztaisnodamies teica. Aiz muguras aizvērdamās noklikšķēja durvis. Tāds kā murgs. Jauneklis aizvēra acis, domādams, ka laiks pamosties. Reiz bērnībā Viedā viņam bija sacījusi: “Ko
spēsi pieveikt murgos, tas izgaisīs.” “…Viedā? Ko?” Ak, ja domas neslīdētu projām! Ja beidzot pārstātu sāpēt galva, viņš varētu skaidri domāt.
Rands atkal atvēra acis. Istaba bija tāda pati kā pirmīt: balkons, debesis. Vīrs pie pavarda.
- Vai tas ir sapnis? svešais jautāja. Vai nav vienalga? Jau atkal viņa acis uz brīdi pārvērtās kurtuves caurumos, kas šķita bezgalīgi dziļi. Balss nemainījās. Šķita, ka vīrs notiekošo nemaz neapjauš.
Šoreiz Rands viegli satrūkās, tomēr viņam izdevās apspiest kliedzienu. “Tas ir sapnis. Tam jābūt sapnim.” Lai nu kā, viņš soli pa solim kāpās atpakaļ līdz durvīm, ne mirkli nenovērsdams skatienu no svešinieka pie uguns, un satvēra rokturi. Tas nekustējās; durvis bija aizslēgtas.
- Tev laikam slāpst, vīrs pie uguns teica. Dzer!
Uz galda stāvēja mirdzošs zelta kauss, izrotāts ar rubīniem un ametistiem. Pirmīt tā tur nebija. “Kaut varētu saņemt sevi rokās! Tas ir tikai sapnis.” Mute bija izkaltusi.
- Jā, mazliet slāpst, Rands sacīja un pacēla no galda kausu. Vīrs uzmanīgi paliecās uz priekšu, ar roku atspiedies pret krēsla atzveltni, un vēroja. Vircotā vīna smarža Randam atgādināja, ka viņam slāpst tik ļoti, it kā nebūtu dzerts nez cik dienu. “Vai tiešām?”
Pacēlis kausu pusceļā līdz mutei, Rands sastinga. No krēsla atzveltnes starp svešinieka pirkstiem augšup cēlās dūmu grīstes. Vīra acis viņu asi vēroja, un no tām šaudījās liesmas.
Rands aplaizīja lūpas un, nenobaudījis vīnu, nolika kausu atpakaļ uz galda. Neesmu tik izslāpis, kā man šķita. Svešinieks ar bezkaislīgu izteiksmi sejā spēji atliecās. Lādēšanās viņa vilšanos nebūtu darījusi vēl skaidrāku. Rands prātoja, kas varētu būt piejaukts vīnam. Bet tas, protams, bija stulbi. Šis taču ir tikai sapnis. Bet kāpēc tas nebeidzās? Ko jūs vēlaties? Rands noprasīja. Kas jūs esat?
No svešinieka acīm un mutes izvirda liesmas. Randam šķita, ka viņš dzird uguns rēkoņu. Daži mani sauc par Bālzamonu.
Jauneklis jau bija pie durvīm un drudžaini raustīja rokturi. Viņš vairs nešaubījās, ka nesapņo. Melnais! Rokturis nekustējās, bet viņš turpināja to grozīt.
- Tas esi tu? Bālzamons piepeši sacīja. Mūžīgi tu no manis to noslēpt nevarēsi. No manis tu neglābsies ne visaugstākajā kalnā, ne visdziļākajā alā. Es tevi pazīstu līdz matu saknēm!
Rands pagriezās, lai ieskatītos svešinieka sejā Bālzamona sejā un skaļi norija siekalas. Nakts murgs. Viņš pasniedzās atpakaļ, lai pēdējo reizi pavilktu rokturi, un nostājās staltāk.
- Tu gribi slavu? Bālzamons turpināja. Varu? Vai viņi teica, ka Pasaules acs kalpos tev? Kāda gan slava un vara ir marionetei? Auklām, aiz kurām tevi rausta, ir gadsimtu vijums. Tavu tēvu izvēlējās Baltais tornis un kā sasietu ērzeli iejūdza darbā. Tavai mātei viņu plānos bija paredzēta vien ķēves loma pēcnācēja radīšanai. Un šie plāni ved tevi pretim nāvei.
Rands savilka plaukstas dūrēs. Mans tēvs ir krietns vīrietis, un mana māte bija krietna sieviete! Neuzdrošinieties par viņiem runāt!
Liesmas smējās. Skatos, ka tevī tomēr ir gars. Varbūt tomēr esi īstais. Bet tev no tā būs maz labuma. Amīrlinas tronis tevi izmantos, līdz beigās tiksi aprīts tāpat kā Daviāns, tāpat kā Guērs Amalasāns, tāpat kā Raulins Dārksbeins. Mats matā kā Logēns. Izmantos, līdz no tevis vairs nebūs nekā.
- Nezinu… Rands pašūpoja galvu uz vienu, tad uz otru pusi. Dusmās dzimušais skaidrās domas mirklis jau bija garām. Pat jau atkal taustoties pēc pavediena, Rands tomēr nespēja atcerēties, kā viņš bija to satvēris. Domas griezās un virpuļoja. Vienai no tām jauneklis pieķērās kā plostam atvarā. Rands sāka spiest laukā vārdus, un viņa balss skanēja arvien spēcīgāk. Jūs… ieslodzīja… Šajolgulā. Jūs un visus nolādētos… ieslodzīja Radītājs līdz laika beigām.
- Laika beigām? Bālzamons viņu izsmēja. Tu dzīvo kā vabole zem akmens un iedomājies, ka tavas gļotas ir Visums. Laika nāve man piešķirs tādu spēku, par kādu tu, tārps, pat nevari sapņot!
- Jūs esat ieslodzīts!
- Es nekad neesmu bijis ieslodzīts, muļķi! Rēcošā uguns no svešinieka sejas izvirda tādu versmi, ka Rands atkāpās un aizsargājoties pacēla rokas. Sviedri uz plaukstām no svelmes izžuva. Es stāvēju pie Levsa Terīna Dzimtkāvja pleca, kad viņš darīja to, kas deva viņam vārdu. Tieši es teicu, lai viņš nogalina sievu un bērnus, savu miesu un asinis, ik dzīvu cilvēku, kurš viņu mīlēja vai kuru mīlēja viņš. Tieši es piešķiru apskaidrības mirkli, lai viņš redz, ko ir izdarījis. Vai esi dzirdējis, kā cilvēks izbrēc laukā savu dvēseli, tu, tārps? Tobrīd viņš būtu varējis man iesist. Viņš neuzvarētu, tomēr būtu varējis mēģināt. Tomēr nē Levss Terins tikai