piesauca savu dārgo Vienspēku, lai pašķiras zeme, lai Pūķa kalns izceļas augšup, iezīmējot viņa kapu.
Pēc tūkstoš gadiem sūtīju trollokus sirot uz dienvidiem, un trīs gadsimtus viņi postīja pasauli. Aklie stulbeņi Tarvalonā teica, ka beigās esmu sakauts, bet Otrā Derība, Desmit Nāciju Derība, tika neglābjami satricināta; un kas pēc tam varēja stāties man pretī? Iečukstēju Artūram Vanagspārnam ausī, un Aesu Sedaji visā zemē krustu šķērsu mira. Pačukstēju vēlreiz, un Augstais Karalis sūtīja karaspēku pār Aritas okeānu, pār Pasaules jūru, uzlikdams zīmogu diviem spriedumiem. Viņš apzīmogoja savu sapni par vienu zemi un vienotu tautu, un to, kas vēl tikai nāks. Es stāvēju pie Augstā Karaļa nāves gultas, kad viņa padomdevēji bilda: tikai Aesu Sedaji var glābt viņa dzīvību. Es teicu savu vārdu, un viņš pavēlēja šos padomdevējus uzdurt uz mieta. Teicu vārdu, un Augstā Karaļa pēdējie vārdi bija kliedziens, ka jāiznīcina Tarvalona.
Ja man pretī nestājas tādi vīri, kādas gan izredzes ir tev, krupim, kas mežā tup, pieplacis pie peļķes? Tu kalposi man vai arī dejosi Aesu Sedaju auklās, līdz nomirsi. Un tad tu būsi mans. Mirušie pieder man!
- Nē, Rands murmināja, tas ir sapnis. Tas ir sapnis!
- Vai tiešām tu domā, ka sapņos spēsi no manis paglābties? Skaties! Bālzamons valdonīgi pamāja, un Randa galva pati pagriezās, lai gan viņš to nevēlējās, negribēja ne kustināt.
Kausa uz galda vairs nebija. Tā vietā rēgojās sarāvusies žurka. Grauzējs mirkšķināja acis gaismā un piesardzīgi ošņāja gaisu. Bālzamons salieca pirkstu, un žurka pīkstēdama izlieca muguru, paceldama gaisā priekškājas, bet uz pakaļējām neveikli cenzdamās noturēt līdzsvaru. Pirksts saliecās vēl vairāk, un žurka nokrita augšpēdus, drudžaini skrāpēdamās gaisā, baismīgi spiegdama. Grauzēja mugura izliecās, izliecās, izliecās. Atskanēja spalgs sprakšķis, it kā lūztu zars. Žurka drudžaini noraustījās un sastinga, pārliekusies gandrīz uz pusēm.
Rands norija siekalas. Sapnī ir iespējams viss, jauneklis bubināja. Neskatīdamies viņš atkal trieca pret durvīm dūri. Roka sāpēja, bet arī tagad viņš nepamodās.
- Bet nu ej pie Aesu Sedajas! Ej uz Balto torni un pasaki viņiem! Izstāsti Amirlīnas tronim… savu sapni. Svešais smējās, un Randa seju dedzināja liesmas. Tā tu vari no viņiem aizbēgt. Tad viņi tevi neizmantos. Neizmantos, zinādami to, kas zināms man. Bet vai viņi ļaus tev
dzīvot, lai tu izstāsti pasaulei par viņu darbiem? Vai tiešām esi tāds muļķis, lai domātu, ka tevi pažēlos? Daudzu tādu jaunekļu pelni ir izkaisīti Pūķa kalna nogāzēs.
- Tas ir sapnis, Rands izdvesa. Tas ir sapnis, es tūlīt pamodīšos.
- Tu saki? Ar acs kaktiņu puisis redzēja, ka Bālzamons ar pirkstu rāda uz viņu. Tu saki? Pirksts savilkās āķī, un Rands, atliecies atpakaļ, spalgi iekliedzās, un ik muskulis lieca viņa augumu lejup. Vai tu maz pamodīsies?
Rands tumsā krampjaini raustījās, ar pirkstiem ieķēries audumā. Segā. Pa logu iespīdēja bāla mēness gaisma. Pārējo divu gultu kontūras ēnās. No vienas guļvietas atskanēja krācieni, it kā stirkšķēdams plīstu audums: Toms Merilins. Pavarda pelnos gailēja dažas ogles.
Tātad tas patiešām bija sapnis, tikpat kā nakts murgi Vīnavota iebrauktuvē Beltaina svētkos. Viss, kas bija dzirdēts, viss, ko viņš bija darījis, nu sajuka kopā ar seniem nostāstiem un bezjēdzībām no nekurienes. Rands uzvilka segu pār pleciem, bet ne jau aukstums lika viņam drebēt. Arī galva sāpēja. Varbūt Moiraina varētu kaut ko darīt, lai viņš tiktu vaļā no šiem sapņiem. “Viņa taču teica, ka var palīdzēt atbrīvoties no nakts murgiem.”
Iesprauslājies Rands atgūlās. Vai tiešām sapņi var tik ļoti kaitēt, ka jālūdz Aesu Sedajas palīdzība? Tomēr vai viss, ko viņš tagad darīs, nevedīs vēl dziļāk? Viņš bija atstājis Divupi, devies projām ar Aesu Sedaju. Tomēr citas izejas, protams, nebija. Tatad atliek vienīgi uzticēties Moirainai? Aesu Sedajai? Domāt par to bija tikpat ļauni kā redzēt sapņus. Rands palīda zem segas, mēģinādams nomierināties un iztukšot prātu, kā bija mācījis Tams, bet miegs nenāca ne lūdzams.
Piecpadsmita nodaļa
Svešinieki un draugi
no dziļa, bet nemierīga miega Randu visbeidzot pamodināja saules gaisma, kas krita pār šauro gultu. Jauneklis uzvilka uz galvas spilvenu, tomēr tas gaismu īsti neaizsedza, un pa īstam atkal aizmigt viņš nemaz nevēlējās. Pēc pirmā sapņa bija ari vēl citi. Rands atcerējās vienīgi pirmo, tomēr zināja, ka vairāk sapņot negrib.
Nopūties viņš pagrūda spilvenu malā, uzslējās sēdus un, mirkšķinādams acis, sāka staipīties. Visas sāpes, kuras, kā bija šķitis, vannā pagaisa, bija atgriezušās. Arī galva joprojām sāpēja. Tas viņu nepārsteidza. Tāds sapnis radītu galvassāpes jebkuram. Visi citi sapņi bija izgaisuši, tikai šis ne.
Pārējās gultas bija tukšas. Gaisma krita pa logu slīpā leņķī; saule bija labu gabalu virs apvāršņa. Lauku saimniecībā šajā stundā Rands jau būtu kaut ko iekodis un pilnā sparā strādātu. Jauneklis iztrausās no gultas, dusmīgi purpinādams. Jāapskata pilsēta, bet šie viņu pat nepamodināja! Lai nu kā, krūkā bija ūdens, turklāt vēl aizvien silts.
Nomazgājies Rands aši apģērbās, brīdi domādams, ko darīt ar Tama zobenu. Lans un Toms savas seglu somas un sarullētās segas, protams, bija atstājuši istabā, bet Sargātāja zobens gan nebija redzams. Lans nēsāja zobenu jau Emondārē, kad vēl nebija ne miņas no nemieriem. Laikam jāseko viņa paraugam. Iegalvojis sev, ka to dara ne jau tāpēc, ka bieži ir sapņojis pastaigāties īstā pilsētā ar zobenu pie sāna, Rands piesprādzēja to pie jostas, bet apmetni pārmeta pār plecu kā kuli.
Lēkdams pār katru otro pakāpienu, puisis steidzās lejup uz virtuvi. Tur, protams, visātrāk varēs kaut ko ieēst, un vienīgajā dienā Bērlonā
negribējās zaudēt ne mirkli vairāk. “Pelni un asinis, viņi taču varēja mani pamodināt!”
Virtuvē bija Fiča kungs, viņš tur stāvēja un izteica pārmetumus tuklai sievietei, kuras rokas līdz elkoņiem bija novārtītas miltos. Viņa laikam bija pavāre. Bet, pareizāk, pārmeta viņa, kratot saimniekam zem deguna pirkstu. Kalpones un virtuves zēni, krodzinieka palīgi un palīdzes smalki izlikās nemanām, kas notiek viņu acu priekšā.
- … Mans Siriss ir labs kaķis, virēja asi teica, un es vairs neko negribu dzirdēt, vai sapratāt? Teikšu jums, kā ir. Jūs sūdzaties par kaķi, kas savu darbu veic pat pārlieku labi!
- Man ienākušas sūdzības, Fiča kungam izdevās viņu pārtraukt,
- sūdzības, kundze. Puse no viesiem…
- Nevēlos neko dzirdēt. Negribu, un viss! Ja viņi grib žēloties par manu kaķi, lai paši vāra sev ēdienu. Mans nabaga vecais kaķis tikai dara savu darbu, un es mēs abi atradīsim citu vietu, kur mūs novērtēs. Redzēsiet, tā būs! Atraisījusi priekšautu, viņa jau vilka to pār galvu.
- Nē! Fiča kungs iebrēcās un metās pie sievietes, lai viņu apturētu. Abi sāka riņķa danci pavāre grasījās novilkt priekšautu, bet krogus saimnieks centās viņu aizkavēt. Nē, Sāra, viņš izdvesa, tas nav jādara. Nav jādara, es tev saku! Ko es bez tevis iesākšu? Siriss ir jauks kaķis. Vienreizīgs kaķis! Vislabākais visā Bērlonā. Ja kāds vēl sūdzēsies, atbildēšu, ka viņiem jābūt pateicīgiem, ka Siriss dara savu darbu. Jā, pateicīgiem. Tu nedrīksti doties projām. Sāra? Sāra!