Beigusi riņķot, pavāre beidzot veiksmīgi izrāva priekšautu no saimnieka rokām. Tad jau viss kārtībā. Viss kārtībā. Satvērusi priekšautu, viņa tomēr to neapsēja. Bet, ja vēlaties, lai pagatavoju pusdienas laikā, lasieties prom un ļaujiet man ķerties pie darba. Iebraucamā vieta varbūt pieder jums, bet virtuve man. Varbūt pats gribat cept un vārīt? Pavāre it kā grasījās atdot krogus saimniekam savu priekšautu.
Fiča kungs, iepletis rokas, atkāpās. Viņš pavēra muti, bet tad aprāvās, pirmo reizi paskatīdamies visapkārt. Virtuves strādnieki vēl aizvien cītīgi izlikās neredzam pavāri un krogus saimnieku, un Rands jau sāka izmisīgi pārmeklēt mēteļa kabatas, bet, izņemot Moirainas doto monētu, tur bija tikai daži vara peniji un riekšava visādu sīkumu. Kabatas nazis un strīķakmens. Divas rezerves stopa stiegras un auklas gals, kas, pēc viņa domām, varētu kaut kur noderēt.
- Sāra, es nešaubos, Fiča kungs piesardzīgi teica, ka viss būs jums pa prātam kā allaž. Uzmetis virtuves strādniekiem pēdējo aizdomīgo skatienu, viņš, cik cienīgi spēdams, devās projām.
Pagaidījusi, kamēr saimnieks aiziet, Sāra mundri apsēja priekšautu, un tad viņas skatiens apstājās pie Randa. Jādomā, tu gribi kaut ko ieēst, jā? Labi, nāc tālāk! Viņa aši uzsmaidīja puisim. Es jau nekožu, nudien ne, kaut arī esi redzējis to, ko tev nevajadzēja redzēt. Sila, sadabū zēnam maizi, sieru un pienu! Nekā vairāk šobrīd mums nav. Apsēdies, zēn! Tavi draugi jau ir prom, palika tikai viens. Cik sapratu, viņš nejūtas labi. Domāju, ari tu gribēsi doties.
Viena no kalponēm atnesa paplāti, un Rands apsēdās uz ķebļa pie galda. Pavāre atkal devās mīcīt miklu, bet jauneklis sāka ēst. Runāt gan viņa nebeidza.
- Tikai aizmirsti, ko nupat redzēji. Fiča kungs visā visumā ir labs cilvēks, tomēr te jau pat vislabākais var zaudēt drosmi. Viesi sūdzas, tāpēc viņš nervozē, bet kas gan tur būtu ko sūdzēties? Vai tad dzīvas žurkas ir labākas nekā beigtas? Un Siriss savu medījumu nekad neatstāj. Vairāk par duci? Siriss tādu varzu viesnīcā neielaistu, nemūžam! Mums te valda tīrība, par to jau nu nevajadzētu uztraukties. Un visas ar pārlauztu mugurkaulu. Pavāre nogrozīja galvu par tik savādu atgadījumu.
Maize un sviests Randa mutē pārvērtās pīšļos. Ar pārlauztu mugurkaulu?
Pavāre pamāja ar miltaino roku. Domā kādas labākas domas, tā es teikšu. Vai zini te ir menestrels! Viesistabā un tieši pašlaik. Bet tu jau ieradies kopā ar viņu, vai ne? Tu esi no tiem, kas vakar vakarā atnāca kopā ar Alises kundzi, vai ne? Man domāt, tā bija. Man pašai nebūs izdevības to kungu redzēt, tā vien šķiet, viesnīca tak pilna līdz malām, un vairums atkūlušies no raktuvēm. Pavāre jo pamatīgi iegrūda roku mīklā. Tādus parastos laikos mēs neņemtu, bet tagad šie mudžēt mudž visā pilsētā. Jādomā, nav jau tie sliktākie ļaudis. Jā, neesmu redzējusi menestrelu kopš pēdējās ziemas un…
Rands vienkārši ēda, nejuzdams garšu, neklausīdamies, ko runā pavāre. Beigtas žurkas ar pārlauztu mugurkaulu. Steigšus pieveicis brokastis, puisis stomīgi pateicās un aši metās prom. Ar kādu jāparunā!
Viesistabai “Pie Brieža un Lauvas” bija maz kopīga ar Vinavota krogus telpu. Ta bija divreiz platāka, trīskārt garāka; sienas visā to augstumā
greznoja krāsaini zīmējumi izsmalcinātas ēkas, bet ap tām dārzi ar augstiem kokiem un spilgtām puķēm. Viena milzīga pavarda vietā šeit dega uguns pie katras sienas, istabā bija nez cik galdu, un gandrīz visi krēsli, soli un ķebļi bija aizņemti.
Pūlī ikkatrs no pastāvīgajiem viesiem ar pīpi zobos un krūku rokās bija saliecies uz priekšu, visi pievērsuši uzmanību vienam Tomam, kurš stāvēja uz galda istabas vidū, daudzkrāsaino apmetni nosviedis uz tuvākā krēsla. Pat Fiča kungs bija sastindzis ar sudraba kausu un spodrināmo lupatu rokās.
- … slienas pakaļkājās, ar sudraba pakaviem un lepni izliektiem kakliem, Toms skandēja, it kā ne tikai jātu, bet arī būtu viens no garās jātnieku procesijas dalībniekiem. Zirgi mētā galvas, zīdainās krēpes mirdz. Tūkstoš plīvojošu karogu bezgalīgajās debesīs met varavīksnes. Gaisu tricina simtiem misiņa tauru skaņu, bungas dārd kā pērkons. No skatītāju puses ovāciju viļņi veļas uz tūkstoš jātniekiem, veļas pār lliānas jumtu galiem un torņiem, tūkstoš jātnieku ausīm nedzirdami plīkšķi un brīkšķi, viņu acis un sirdis staro svētā meklējuma apziņā. Lielās Raga medības trauc uz priekšu, trauc meklēt Valēra ragu, kas atsauks Gadsimtu varoņus no kapa uz Gaismas kauju…
Menestrels to sauca par vienkāršo skandēšanu vakarus pie uguns ceļā uz ziemeļiem. Stāstus, Toms skaidroja, vēsta trijās balsīs: augstā skandēšana, vienkāršā skandēšana un kopējā skandēšana, proti ikdienišķs vēstījums, it kā tu stāstītu kaimiņam par ražu. Toms vēstīja kopējās skandēšanas paveidā, nevīžodams balsī slēpt nicinājumu.
Rands neiegājis aizvēra durvis un atslīga pret sienu. No Toma padomu nav ko gaidīt. Moiraina ko darītu viņa, ja uzzinātu?
Rands manīja, ka garāmejošie ļaudis uz viņu noskatās, un aptvēra, ka pie sevis murmina. Nogludinājis mēteli, jauneklis stalti izslējās. Viņam ar kādu jāparunā. Pavāre bija teikusi, ka viens ir palicis. Nemesties skriešus tam bija vajadzīgas pūles.
Kad Rands pieklauvēja pie istabas durvīm, kurā bija nakšņojuši pārējie puiši, un pabāza tajā galvu, tur vēl neapģērbies gulēja tikai Perins. Viņš pagrieza galvu, lai paskatītos uz Randu, un atkal aizvēra acis. Istabas stūrī bija atsliets Mata loks un bultu maks.
- Dzirdēju, ka nejūties labi, Rands iesāka. Ienācis viņš apsēdās blakusgultā. Es tikai gribēju parunāt. Es… Jauneklis netika gudrs, ar ko
lai sāk. Ja tu esi slims, viņš jau gribēja celties kājās, varbūt tev jāguļ. Es varu iet.
- Nezinu, vai jebkad atkal spēšu gulēt, Perins nopūtās. Redzēju nelāgu sapni, ja gribi zināt, un vairs nekādi nevarēju iemigt. Mats tev labprāt izstāstīs. Šorīt, kad pateicu, kāpēc esmu tik noguris un nevaru iet kopā ar viņu, Mats sāka smieties, lai gan arī pats sapņoja. Teju visu nakti klausījos, kā viņš svaidās un murmina. Neviens man neiegalvos, ka Mats kārtīgi izgulējās. Perins ar vareno plaukstu aizklāja acis. Augstā Gaisma vien zina, cik esmu noguris. Varbūt, ja paliktu te stundu vai divas, es varētu celties. Mats taču man neko nepastāstīs, ja sapņa dēļ Bērlona man ies secen…
Rands lēnām atsēdās atpakaļ gultā. Aplaizījis lūpas, viņš aši nobēra:
- Vai viņš piebeidza žurku?
Perins noņēma roku un skatījās uz biedru. Tu arī? viņš visbeidzot izdabūja. Rands pamāja ar galvu, un Perins turpināja: Es labprāt tagad būtu mājās. Viņš man teica… viņš teica… Ko mēs tagad darīsim? Vai Moirainai pastāstīji?
- Nē. Vēl jau ne. Varbūt nemaz nestāstīšu. Nezinu. Un tu?
- Viņš teica… Pelni un asinis! Rand, nudien nezinu. Perins spēji pieslējās un atbalstījās uz elkoņa. Kā tev šķiet, vai Mats sapņoja to pašu? Viņš smējās, bet smiekli šķita neīsti. Un, kad es atzinos, ka nevarēju gulēt sapņa dēļ, izskatījās pavisam dīvains.
- Varbūt to pašu, Rands atbildēja, juzdamies vainīgs, jo bija atviegloti uzelpojis, uzzinot, ka nav vienīgais, kas redzējis šo sapni. Gribēju lūgt padomu Tomam. Viņš taču pasaulē daudz ko ir redzējis. Tu… tu taču nedomā, ka jāstāsta Moirainai, vai ne?