Perins atkrita spilvenā. Vai tad neesi dzirdējis, ko cilvēki runā par Aesu Sedajām? Kā tev šķiet, vai Tomam var uzticēties? Ja vispār kādam varam uzticēties. Rand, ja tiksim no šejienes projām dzīvi un kādreiz atgriezīsimies mājās, un tu dzirdēsi, ka es domāju iet projām no Emondāres, kaut vai tikai līdz kalnam, iesper man! Labi?
- Nedomā un nerunā tā, Rands pūlējās smaidīt pēc iespējas priecīgāk. Protams, mēs atgriezīsimies mājās. Bet nu celies! Mēs esam lielpilsētā, un mums ir vesela diena, lai to apskati tu. Kur ir tavas drēbes?
- Tu ej! Bet es gribu mazliet atgulties, Perins atkal pielika roku pie acīm. Ej vien! Pēc pāris stundām tevi panākšu.
- Tu daudz zaudēsi, Rands piecēlies teica. Padomā, kas tev ies secen. Pie durvīm jauneklis apstājās. Bērlona. Cik reižu netikām ar tevi runājuši, ka reiz redzēsim Bērlonu? Perins gulēja, aizklājis acis un nebilzdams ne vārda. Mirkli vēlāk Rands devās prom, aizvērdams aiz sevis durvis.
Gaitenī Rands atspiedās pret sienu, un smaids viņa sejā dzisa. Galva vēl sāpēja, vēl briesmīgāk nekā pirmīt. īpašā sajūsmā Rands nebija arī par Bērlonu, ne šobrīd. Viņš nespēja priecāties it ne par ko.
Garām gāja istabene ar palagu kaudzi rokās; meitene viņam uzmeta raižpilnu skatienu. Rands, nodrebējis zem apmetņa, devās tālāk, iekams viņa paguva bilst kaut vārdu. Toma priekšnesumam viesistabā vēl neredzēja gala. Viņam pašam jāizdomā, kā rīkoties. Varbūt jāsameklē Mats un jāuzzina, vai arī viņš redzēja sapnī Bālzamonu. Šoreiz Rands gāja pa kāpnēm lejup lēnāk, berzēdams deniņus.
Kāpnes beidzās blakus virtuvei, tāpēc Rands devās laukā caur to, pamājis Sārai, tomēr pielikdams soli, kad viņa, šķiet, gribēja atsākt sarunu no tās vietas, kur viņi bija beiguši. Staļļa pagalms bija tukšs, vienīgi Mačs stāvēja durvīs un kāds puisis uz pleca nesa iekšā maisu. Rands pamāja arī Mačam, bet tas, uzmetis viņam niknu skatienu, iegāja stallī. Rands cerēja, ka pārējie ļaudis pilsētā vairāk līdzināsies Sārai nekā Mačam. Gatavs apskatīt Bērlonu, viņš pielika soli.
Rands apstājās atvērtajos staļļa vārtos un skatījās. Ļaudis ielā drūzmējās kā aitas aplokā, līdz acīm ietinušies apmetņos un mēteļos, aukstumā vilkdami zemāk cepures, mezdami līkumus turp un atpakaļ, lauzdami ar elkoņiem sev ceļu, tikpat kā nerunādami un neskatīdamies viens uz otru. “Svešinieki,” Rands nosprieda. “Viņi nepazīst cits citu.”
Arī smaržas bija dīvainas sīvas, skābas un saldas, visas sajaukušās kopā; tās kairināja viņa degunu. Pat svētku laikā Rands nebija redzējis tādu drūzmu. Ne uz pusi tik lielu. Un tā bija tikai viena iela. Fiča kungs un pavāre teica, ka pilsēta ir pārpildīta. Vai visa pilsēta… ir tāda?
Lēnām Rands atkāpās no vārtiem, tālāk no ļaužu pārpilnās ielas. Patiešām nebija labi aiziet un atstāt slimo Perinu vienu guļam. Ko tad, ja Toms beigs priekšnesumu, bet Rands vēl būs pilsētā? Menestrels varētu arī doties pastaigā, bet Randam ar kādu ir jāparunā. Daudz labāk mazliet pagaidīt. Atviegloti nopūties, jauneklis uzgrieza muguru ielas burzmai.
Tomēr atgriezties viesnīcā arī negribējās, turklāt sāpēja galva. Rands apsēdās uz mucas, kas bija apgāzta uz sāniem, un atspiedās pret sienu, cerēdams, ka aukstajā gaisā galvassāpes mitēsies.
Ik pa brīdim staļļa durvīs parādījās Mačs un noskatījās uz viņu; pat pāri pagalmam Rands redzēja vīra nosodošo, drūmo ģīmi. Vai viņam nepatika laucinieki? Vai arī vīrs jutās aizvainots, ka Fiča kungs viņus sveicināja, lai gan Mačs iepriekš bija dzinis projām, neļaujot ienākt pa sētas durvīm. “Varbūt viņš ir Melndraugs,” Rands nodomāja, gaidīdams, ka tūlīt iespurgsies, tomēr tas nebūt nebija jautri. Viņš paberzēja roku pret Tama zobena spalu. Pasaulē bija palicis pavisam maz jautrības.
- Aituganam zobens ar gārņa zīmi, sacīja klusa sievietes balss.
- Šāda aina gandrīz vai liek man noticēt visam. Kas par bēdu, lauku zēn?
Rands satrūcies pielēca kājās. Jaunā sieviete ar īso matu griezumu, kura bija kopā ar Moirainu, viņiem iznākot no vannu kambara, arī tagad bija ģērbusies vīrieša mētelī un galifē biksēs. “Viņa ir mazliet vecāka par mani,” Rands nodomāja. Tumšām acīm, pat lielākām nekā Egvēnai, un savādi apņēmīga.
- Tu esi Rands, vai ne? meitene turpināja. Bet es esmu Mina.
- Ar mani viss kārtībā, Rands atbildēja. Ej nu sazini, ko Moiraina viņai sastāstījusi, bet, cik puisis atminējās, Lans bija piekodinājis nepievērst sev ne vismazāko uzmanību. Kas liek tev domāt, ka esmu nelaimē? Divupe ir klusa vieta, un mēs esam mierīgi ļaudis. Nelaimju mums nav, ja nu vienīgi neraža vai likstas ar aitām.
- Klusa vieta? Mina tik tikko manāmi pasmaidīja. Ir dzirdēts, ko vīri runā par jums, divupiešiem. Ir dzirdēti joki par kokpaurainajiem aituganiem, un daži patiešām ir bijuši pie jums laukos.
- Kokpaurainajiem? Rands saviebās. Kas tie par jokiem?
- Zinātāji, meitene turpināja, it kā neko nebūtu dzirdējusi, teic, ka esat smaida un pieklājības iemiesojums, rāmi un mīksti kā sviests. Bet tikai no ārpuses. Dziļāk, viņi saka, jūs esat cieti kā veca ozola saknes. Tik cieti, ka neiedurt, iekšā kā akmens. Bet tevī akmens nav pārāk dziļi, tāpat arī tavos draugos. It kā vētra būtu noskalojusi gandrīz visu pārklājumu. Visu Moiraina nepateica, bet arī man pašai ir acis.
Veca ozola saknes? Akmens? Tirgotāji un viņu ļaudis parasti tā nerunāja. Lai nu kā, tikko dzirdētais lika Randam satrūkties.
Viņš aši pārlaida skatienu visapkārt: staļļa pagalms bija tukšs, tuvākie logi aizvērti. Nepazīstu nevienu, kuru sauc… kā tu teici?
- Ja tā tev patīk labāk, lai būtu Alīses kundze, Mina sacīja tik uzjautrināti, ka jauneklis pat piesarka. Neviens šeit neatrodas tik tuvu, lai mūs dzirdētu.
- Kāpēc tu domā, ka Alīses kundzei ir cits vārds?
- Viņa pati man to pateica, Mina atbildēja ar tādu pacietību, ka viņš atkal piesarka. Jādomā, viņai nebija citas izejas. Es redzēju, ka viņa… atšķiras… jau uzreiz. Jau tad, kad viņa te apmetās pa ceļam uz laukiem. Viņa par mani visu zināja. Jau agrāk biju runājusi ar… tādām kā viņa.
- Redzēji? Rands jautāja.
- Nu, domājams, pie Bērniem tu neskriesi. Neapsvēris, kas ir tavi ceļabiedri. Baltajiem apmetņiem mana darbošanās nepatīk tikpat ļoti kā tas, ko dara viņa.
- Es neko nesaprotu.
- Viņa saka es redzu Raksta fragmentus. Mina īsi iesmējās un papurināja galvu. Man tas šķiet pārlieku diženi. Es tikai šo un to redzu, kad raugos uz cilvēkiem, dažkārt pat zinu, ko viņi domā. Paskatos uz vīrieti un sievieti, kuri nav pat sarunājušies, un zinu, ka viņi apprecēsies. Tā arī notiek. Daudz kas tāds. Viņa gribēja, lai paskatos uz tevi. Uz jums visiem kopā.
Rands notrīsēja. Un ko tu ieraudzīji?
- Kad bijāt visi kopā? Ap jums šķīda dzirksteles, tūkstošiem dzirksteļu, un bija kāda liela ēna, tumšāka par pusnakti. Tik spēcīga, ka es nobrīnījos, kāpēc citi to neredz. Dzirksteles cenšas piepildīt ēnu, bet ēna grib norīt dzirksteles. Meitene paraustīja plecus. Jūs visi esat iesaistījušies bīstamā spēlē. Tas arī ir viss, ko es redzēju.
- Mēs visi? Rands murmināja. Arī Egvēna? Bet viņi taču nevajāja… es gribu teikt…
Mina, šķiet, neievēroja, ka Randam paspruka kas lieks. Meitene? Arī viņa ir iesaistīta. Un menestrels tāpat. Jūs visi. Tu esi iemīlējies meitenē. Rands uzmeta viņai skatienu. To es redzu arī bez īpašas skatīšanās. Arī viņa tevi mīl, bet nav paredzēta tev, un arī tu viņai neesi paredzēts. Ne jau tā, kā jūs abi vēlaties.