- Kā lai to saprot?
- Kad uz viņu paskatos, redzu to pašu, ko, raugoties uz… Alises kundzi. Ari kaut ko citu, kaut ko nesaprotamu, bet zinu, ko tas nozīmē. Viņa neatteiksies.
- Pilnīgas muļķības, Rands samulsis atteica. Galvassāpes pārgāja sastingumā: šķita, ka galva ir piedzīta ar vati. Viņš gribēja tikt projām no šīs meitenes un viņas vīzijām. Tomēr… Bet ko tu redzi, skatoties uz… pārējiem?
- Daudz ko, Mina atbildēja, smaidot tā, it kā zinātu, ko Rands patiesībā grib jautāt. Karš… jā… Andras kungam ap galvu ir septiņi sagruvuši torņi, un zīdainis šūpulī tur zobenu un… Mina pašūpoja galvu. Cilvēkiem viņš patīk, vai saproti? Mūždien ir tik daudz ainu, ka tās pārklājas. Visskaidrāk ap menestrelu redzu vīru ne jau viņu pašu -, kurš žonglē ar uguni, un Balto torni. Saistībā ar viņu tas šķiet pavisam bezjēdzīgi. Ap liela auguma sproggalvi vīru visskaidrāk redzu vilku un salauztu kroni, un saplaukušus kokus visapkārt. Un vēl sarkanu ērgli, aci uz svariem, dunci ar rubīnu, ragu un smejošu seju. Ir jau arī šis tas cits, bet tu jau saprati, ko es domāju. Šoreiz nekādi netieku skaidrībā. Vēl aizvien smaidīdama, Mina aprāvās. Rands visbeizot nokremšļojās un uzdeva jautājumu:
- Bet ko tu teiksi par mani? Mina jau vairs nesmaidīja, bet skaļi smējās. To pašu, ko par citiem. Zobens, kas nav zobens, zelta lauru vainags, ubaga spieķis, tu lej ūdeni smiltīs, asiņaina roka un līdz baltkvēlei nokaitēta dzelzs, trīs sievietes pie bēru ratiem, bet tajā esi tu, melns akmens, mitrs, asiņains…
- Labi, Rands samulsis viņu pārtrauca. Viss tev nav jāuzskaita.
- Visvairāk ap tevi redzu zibeni. Tas tevī iesper, bet cits zibens nāk laukā no tevis. Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē, bet vienu gan zinu: mēs ar tevi vēl kādreiz tiksimies. Meitene uzmeta viņam savādu skatienu, it kā ari pati neko nesaprastu.
- Bet kāpēc gan ne? Rands atbildēja. Mājās es atgriezīšos pa šo pašu ceļu.
- Jādomā, tā būs. Minas sejā piepeši atgriezās smaids, greizs un noslēpumains, un viņa papliķēja Randam pa vaigu. Ja es tev pateiktu pilnīgi visu, ko redzēju, tu kļūtu tikpat sprogains, cik tavs draugs ir plecīgs.
Rands parāvās nost, it kā viņas roka būtu kaistoša ogle. Ko tu gribi teikt? Vai redzi kaut ko par žurkām? Vai arī redzi sapņus?
- Žurkas! Nē, ne jau žurkas. Ja runājam par sapņiem varbūt tu pats tos izdomā. Man savu mūžu nekas tāds nav nācis prātā.
Rands domāja, vai tikai meitene nav traka tā smaidīdama. Man jāiet, viņš teica, mezdams līkumu Miņai. Man… man jāsatiek draugi.
- Nu tad ej! Bet nekur tu neaizmuksi.
Rands īsti nemetās skriešus, bet spēra soļus arvien ātrāk un ātrāk.
- Skrien, ja gribi, Mina sauca viņam nopakaļ. No manis tāpat neaizbēgsi!
Meitenes smiekli Randu dzina pāri staļļa pagalmam uz ielu, ļaužu burzmā. Viņas pēdējie vārdi pārāk atgādināja Bālzamona sacīto. Skriedams caur pūli, Rands uzgrūdās cilvēkiem, izpelnīdamies bargus skatienus un asus vārdus, bet nesamazināja ātrumu, kamēr nebija no krogus pāris šķērsielu attālumā.
Pēc mirkļa Rands sāka aplūkot vietu, kurā atradās. Galva šķita kā balons, tomēr viņš vienalga skatījās un priecājās. Pēc viņa domām, Bērlona bija lieliska pilsēta, lai gan ne pārāk līdzīga pilsētām Toma nostāstos. Rands soļoja pa platām gatvēm, no kurām vairums bija bruģētas, un pa šaurām, līkumotām ieliņām, kurās nogriezās nejauši vai pūļa nests. Naktī bija lijis, un nebruģētās ielas zem daudzo cilvēku kājām pārvērtās dubļos, bet dubļainas ielas Randam nebija nekas jauns. Emondārē vispār nebija bruģētu ielu.
Pilis jauneklis pavisam noteikti neredzēja, vien dažas mājas bija ievērojami lielākas nekā Emondārē, tomēr tām visām bija šīfera vai dakstiņu jumts, tikpat smalks kā Vīnavota iebrauktuvei. Jādomā Kēmlīnā būs pils vai divas pilis. Iebraucamās vietas gan viņš saskaitīja deviņas, un neviena no tām nebija mazāka par Vīnavotu; vairums no tām bija tikpat plašas kā “Pie Brieža un Lauvas”, un daudzas ielas viņš vēl nemaz nebija redzējis.
Katru ielu izraibināja veikali ar audekla nojumēm; zem tām atradās galdi ar apsegtām precēm tur bija gan audumi un grāmatas, gan podi un apavi. Šķita, ka simtiem ceļojošu tirgotāju te izmetuši ratu saturu. Rands visu pētīja tik vērīgi, ka ne vienu reizi vien bija jāsteidzas projām, manot veikalnieka aizdomīgumu. Pirmā pārdevēja skatienu Rands nesaprata, bet sapratis sāka dusmoties, līdz visbeidzot attapās, ka viņš taču ir svešinieks. Arī nopirkt viņš neko daudz nevarētu. Randam atlika vien nopūsties, redzot, cik daudz vara monētu tiek apmainīts pret duci bezkrāsainu
ābolu vai dažiem savītušiem rāceņiem, kādus Divupē izbarotu zirgiem, bet šeit cilvēki labprāt maksāja.
Protams, jauneklis zināja, ka šajā pilsētā ļaužu ir vairāk nekā saprašanas. Vienubrīd viņš drūzmā teju vai noslīka. Daži bija tērpušies smalkāka piegriezuma apģērbā nekā jebkurš cilvēks Divupē gandrīz tikpat greznā kā Moirainai -, savukārt citiem ap potītēm plandījās gari mēteļi ar kažokādas oderi. Ogļrači, kas krogū bija visiem uz mēles, bija sakumpuši, kā jau vīri, kas rokas pazemē. Visā visumā šejienieši gan viņu apģērbs, gan sejas lielākoties neatšķīrās no ļaudīm, kuru vidū Rands bija uzaudzis. Viņš bija gaidījis manāmu atšķirību. Nudien dažas sejas tik ļoti atgādināja divupiešus, ka Rands viegli varēja iedomāties tie ir kādas viņam Emondārē pazīstamas ģimenes radinieki. Uz sola krogus priekšā sēdēja bezzobains, sirms vīrs ar ausīm kā spārniem un sērīgi skatījās tukšajā kausā: viņu varētu noturēt par Bila Kongāra tuvu brālēnu. Drēbnieks ar izvirzītu apakšžokli viņš šuva darbnīcas priekšā varētu būt Jona Tana brālis; pat viņa pakauša vidus bija pliks. Kad Rands nogriezās gar stūri, viņam garām aizspiedās gandrīz vai Samela Krāva spoguļattēls, un…
Neticēdams savām acīm, Rands skatījās uz kaulaino vīreli ar garajām rokām un lielo degunu, kurš steigšus airējās cauri drūzmai; viņa drēbes atgādināja skrandu saini. Vīra acis bija iekritušas, netīrā seja izdēdējusi, it kā viņš nebūtu ne ēdis, ne gulējis nez cik dienu, bet Rands varētu likt galvu ķīlā… Piepeši pamanījis jaunekli, skrandainais vīrs pussolī sastinga, nelikdamies ne zinis par cilvēkiem, kuri grūstīdamies spiedās viņam garām. Randa prātā izgaisa pēdējās šaubas.
- Faina kungs! viņš iesaucās. Mēs visi jau domājām, ka jūs…
Ceļojošais tirgotājs zibenīgi metās projām, un Rands joza viņam pakaļ, pār plecu izkliegdams atvainošanās vārdus cilvēkiem, kuriem uzskrēja virsū. Caur drūzmu ievērojis tik vien, ka Fains ieskrien šaurā ieliņā, puisis metās viņam pa pēdām.
Pēc dažiem soļiem ieliņā tirgotājs nonāca strupceļā. Augsts žogs aizšķērsoja ceļu viņa priekšā. Rands spēji apstājās, un Fains, apsviedies ar seju pret viņu, piesardzīgi sakumpa un sāka kāpties atpakaļ. Ar netīrajām rokām viņš māja, lai Rands paliek uz vietas. Tirgotāja mētelis bija pilnīgi saplēsts, apmetnis nonēsāts un izdilis, acīm redzami pieredzējis smagāku likteni nekā to, kam bija paredzēts.
- Faina kungs? Rands vilcinoties iesāka. Kas noticis? Tas taču esmu es, Rands Altors no Emondāres! Mēs visi domājām, ka jūs nolaupīja trolloki.
Fains asi pamāja un, vēl aizvien sarāvies, noskrēja dažus grīļīgus soļus līdz ielas galam. Viņš meta līkumu gar Randu, nemaz nemēģinot tuvoties. Nevajag! vīrs iebrēcās, bez mitas grozīdams galvu, lai redzētu ielu aiz Randa. Nepiemini… Faina balss aizkrita čerkstošā čukstā. Aizgriezies viņš aši uzmeta sānu skatienu Randam, …viņus. Pilsētā ir Baltie apmetņi.