- Viņiem nav iemesla mūs aiztikt, Rands atbildēja. Nāciet ar mani kopā uz krogu “Pie Brieža un Lauvas”! Esmu tur apmeties kopā ar draugiem. Gandrīz visus no tiem jūs pazīstat. Viņi priecāsies, jūs ieraugot. Mēs taču domājām, ka esat miris!
- Miris? tirgotājs sašutis nošņāca. Ne jau Padans Fains! Padans Fains jau nu gan zina, kur lēkt un kur piezemēties. Viņš nogludināja skrandas, it kā tās būtu svētku uzvalks. Tā vienmēr ir bijis un būs. Es ilgi dzīvošu. Pārdzīvošu pat… Tirgotāja seja piepeši saspringa, bet rokas sagrāba mēteļa priekšpusi. Viņi sadedzināja manus ratus, visas manas preces. Viņiem nebija nekāda iemesla, vai tad bija? Nelaida mani pie zirgiem. Pie maniem zirgiem, un vecais, resnais krodzinieks tos ieslēdza savā stallī. Man pa galvu pa kaklu bija jābēg, lai šie nepārgriež man rīkli; un kas ar mani ir noticis? Viss, kas man pieder, ir man mugurā. Nu, vai tas ir godīgi? Es jautāju: vai tas ir godīgi?
- Jūsu zirgi drošībā stāv Alvēra kunga stallī. Jebkurā laikā varat tos paņemt. Ja nāksiet ar mani kopā uz iebrauktuvi, esmu pārliecināts, ka Moiraina palīdzēs jums atgriezties Divupē.
- Ā-ā-ā! Viņa ir… viņa taču ir Aesu Sedaja, vai ne? Faina seja pieņēma piesardzīgu izteiksmi. Varbūt, lai gan… Viņš aprāvās un nervozi aplaizīja lūpas. Cik ilgi jūs vēl tur būsiet kā to vietu sauc? Kā tu teici? “Briedis un Lauva”?
- Rīt dosimies projām, Rands atbildēja. Bet kāds tam sakars ar… ?
- Tu jau neko nezini, Fains gaudās, kas tev nekaiš vēders pilns, naktī izgulējies mīkstā gultā. Es kopš tās nakts tikpat kā neesmu ne acu aizvēris! Zābaki nostaigāti cauri, un, ja runājam par ēšanu… viņš saviebās. Es no Aesu Sedajas gribu turēties pa gabalu, pēdējos vārdus Fains
izspļāva, pa gabalu, pa lielu gabalu, bet vai man izdosies? Vai tad es varu izvēlēties, ko? Kad iedomājos viņa skatās uz mani, pat zina, kur tagad atrodos… Tirgotājs pastiepās uz Randa pusi, it kā gribētu viņu sagrābt aiz mēteļa, taču trīcošās rokas palika pusceļā, un viņš soli atkāpās. Apsoli, ka neko viņai neteiksi! Man bail no viņas. Nav nekādas vajadzības viņai stāstīt, nav neviena iemesla, lai Aesu Sedaja zinātu, ka esmu dzīvs. Tev jāapsola! Jāapsola!
- Es apsolu, Rands nomierinoši sacīja. Bet jums nav ne vismazākā iemesla no viņas baidīties. Nāciet kopā ar mani! Pie karstas maltītes tiksiet pavisam noteikti.
- Var jau būt. Var jau būt. Fains domīgi berzēja zodu. Tu saki, rīt? Tātad rīt… Tu neaizmirsīsi, ko solīji? Tu neļausi viņai… ?
- Es nepieļaušu, ka viņa dara jums pāri, Rands sacīja, domādams, kā būtu iespējams atturēt Aesu Sedaju no jebkādas rīcības.
- Viņa mani neaizskars, Fains sacīja, nē, to viņa nedarīs. Es nepieļaušu! Vīrs zibenīgi šāvās garām Randam pūlī.
- Faina kungs! Rands iekliedzās. Pagaidiet!
Rands metās projām no ieliņas, pagūdams ar skatienu notvert skrandainu mēteli, kas pazuda aiz nākamā stūra. Vēl aizvien saukdams, jauneklis skrēja Fainam pakaļ, aši nogriežoties ap stūri. Paguvis tik vien kā ievērot kādu muguru, Rands tajā ietriecās, un viņi abi iegāzās dubļos.
- Vai tiešām tu neskaties, kur ej? zem viņa atskanēja murmināšana, un Rands pārsteigts uztrausās kājās.
- Mat?
Drūmi glūnēdams, Mats pieslējās sēdus un sāka berzt no apmetņa dubļus. Tu patiešām kļūsti par pilsētnieku. Visu rītu noguli un tad skrien virsū cilvēkiem. Piecēlies kājās, Mats paskatījās uz savām dubļainajām plaukstām, kaut ko noburkšķēja un noslaucīja tās pret apmetni.
- Bet paklau tu pat iedomāties nevari, ko es nupat redzēju!
- Padanu Fainu, Rands atbildēja.
- Padanu Fa… kā tu zini?
- Gribēju parunāties, bet viņš aizbēga.
- Tātad tro… Mats aprāvās un piesardzīgi palūkojās visapkārt, bet cilvēku straume plūda garām, neviens viņiem neuzmeta ne skatiena. Rands nopriecājās, ka draugs ir kļuvis mazliet piesardzīgāks. Tātad
Fains netika trolloku rokās. Bet kāpēc viņš atstāja Emondāri, nebildis ne vārda? Varbūt bija tā ieskrējies, ka apstājās tikai šeit. Taču kāpēc viņš tagad bēguļo?
Rands pašūpoja galvu un uzreiz to nožēloja. Šķita galva nokritīs.
- Neko nezinu, izņemot to, ka viņš baidās no M… Alises kundzes. Uzmanīšanās nebija nekāds joks.
- Tirgotājs negrib, lai Alises kundze zina, ka viņš te uzturas. Lika man apsolīt, ka neko neteikšu.
- Labi, es būšu mēms kā kaps, Mats solījās. Arī man pašam gribētos, lai viņa nezina, kur esmu.
- Mat? Ļaužu straume joprojām plūda viņiem garām, nepievēršot ne vismazāko uzmanību, tomēr Rands pieklusināja balsi un pieliecās tuvāk draugam. Mat, vai tu pagājušo nakti murgoji? Par vīru, kas nogalina žurku?
Mats uzmeta viņam stingu skatienu. Arī tu? viņš visbeidzot izdvesa. Jādomā, arī Perins. Šorīt viņam gandrīz pajautāju, bet… Nu noteikti! Pelni un asinis! Kāds mūs pārvērš sapņu vergos. Rand, es gribētu, lai neviens nezina, kur esmu.
- Šorīt iebraucamajā vietā visās malās mētājās beigtas žurkas. Tagad, par to runājot, Randam vairs nebija tik bail kā pirmīt. Jauneklis vispār neko daudz nejuta. Ar pārlauztu mugurkaulu. Paša balss džinkstēja puisim ausīs. Ja kļūs slikti, varbūt būs jāiet pie Moirainas. Brīnums, ka pat doma par Vienspēka izmantošanu viņu nesatrauca.
Mats dziļi ieelpoja un, aizāķējis apmetņa aizdari, pameta skatienu visapkārt, it kā pētīdams, kurp lai iet. Kas ar mums notiek, Rand? Kas?
- Nezinu. Grasos lūgt Tomam padomu. Vai ir vērts stāstīt… kādam citam.
- Nē! Tikai ne viņai. Viņam varbūt, bet viņai gan ne.
Mata noteiktība Randu pārsteidza. Un viņam tu tici? Nemaz nevajadzēja teikt, kas viņš ir Mata seja nepārprotami pauda, ka viņš ir sapratis.
- Nē, Mats lēni atbildēja. Tā ir tikai viena no iespējām, un viss. Ja viņai pateiksim, bet virs no sapņa būs melojis, tad varbūt nekas nenotiks. Varbūt. Bet varbūt pietiek ar to, ka viņš rādās mums sapnī, lai… es nezinu. Mats aprāvās un norija siekalas. Ja viņai neteiksim, varbūt
redzēsim vēl kādu sapni. Žurkas vai ne, bet sapņot ir labāk nekā…. Vai atceries prāmi? Es saku mums jāklusē.
- Labi. Rands atcerējās prāmi un ari Moirainas draudus, bet nezin kāpēc tie šķita pavisam seni notikumi. Labi.
- Perins jau neko neteiks, vai ne? Mats turpināja, šūpojoties pirkstgalos. Mums jāiet atpakaļ pie viņa. Ja Perins pateiks, viņa sapratīs, ka mēs visi sapņojām. Varu likt galvu ķīlā. Ejam! Mats mundri ienira drūzmā.
Rands noskatījās viņam pakaļ, līdz Mats atgriezās un sagrāba viņu aiz rokas. Sajuzdams pieskārienu, Rands samirkšķināja acis un sekoja draugam.
- Kas tev kaiš? Mats pajautāja. Vai grasies atkal aizmigt?
- Laikam esmu saaukstējies, Rands atbildēja. Galva šķita nospriegota kā bungu āda un arīdzan tikpat tukša kā bungas.
- Kad atgriezīsimies krogū, varēsi ieēst cāļa zupu, Mats sacīja. Viņiem laužoties cauri ielas drūzmai, draugs nepārtraukti čaloja. Rands centās klausīties un šad tad arī atbildēja, bet tam bija vajadzīga piepūle. Noguris viņš nebija un arī gulēt negribēja. Vienkārši šķita, ka viņš peld. Pēc mirkļa Rands attapās, ka stāsta Matam par Minu.
- Duncis ar rubīnu, tu saki? Mats vaicāja. Tas man patīk! Par aci gan neko neesmu dzirdējis. Vai esi pārliecināts, ka meitene nefleitēja? Manuprāt ja viņa tiešām būtu pareģotāja, tad spētu visu izskaidrot.