- Mina jau neteica, ka ir pareģotāja, Rands sacīja. Es ticu, ka viņa redz parādības. Atceries viņa taču runāja ar Moirainu, kad iznācām no vannu kambara. Turklāt Mina zina, kas ir Moiraina.
Mats viņu drūmi uzlūkoja. Es domāju, ka mēs nedrīkstam izrunāt šo vārdu.
- Nedrīkstam, Rands nomurmināja un ar abām plaukstām paberzēja galvu. Bija grūti koncentrēties.
- Vai tikai tu patiešām neesi slims, Mats teica, vēl aizvien saraucis pieri. Tad viņš apturēja Randu, saķerdams viņu aiz mēteļa piedurknes.
- Paskaties uz tiem tur!
Pa ielu caur drūzmu uz Randa un Mata pusi lauzās trīs vīri krūšu bruņās un ar smailām tērauda cepurēm galvās; tās bija nospodrinātas līdz sudraba mirdzumam. Pat viņu roku bruņas laistījās. Garie apmetņi, balti kā sniegs, ar krūšu kreisajā pusē izšūtiem žilbinošiem saules stariem, labi
uzsūca ielas dubļus un peļķūdeni. Uzlikuši rokas uz zobenu spaliem, vīri skatījās visapkārt tā, it kā redzētu tārpus lokāmies zem satrunējuša baļķa. Tomēr neviens uz vīriem neatskatījās. Pat šķita, ka neviens viņus neievēro. Lai nu kā, trijotnei nevajadzēja lauzt sev ceļu: pūlis pašķīrās abās Balto apmetņu pusēs, it kā tas būtu norunāts, atstājot tukšu vietu, kas pārvietojās līdz ar šiem vīriem.
- Kā tu domā vai tie ir Gaismas bērni? Mats skaļi pajautāja. Kāds garāmgājējs, uzmetis viņam skarbu skatienu, paātrināja soli.
Rands pamāja ar galvu. Gaismas bērni. Baltie apmetņi. Ļaudis, kas ienīst Aesu Sedajas. Ļaudis, kas māca citus, kā dzīvot, sagādājot nepatikšanas visiem nepaklausīgajiem ja nodedzinātas saimniecības un vēl lielāku postu var saukt tikai par nepatikšanām. “Man būtu jābaidās,” Rands domāja. “Vai jāizjūt ziņkāre. Katrā ziņā kaut kas jāizjūt.” Bet jauneklis tikai bezkaislīgi noskatījās.
- Manuprāt, diez kādi šie nav, Mats noteica. Nez ko iedomājušies no sevis, vai ne?
- Nav svarīgi, Rands atbildēja. Uz iebraucamo vietu! Mums jāparunā ar Perinu.
- Tādi paši kā Ēvards Kongārs. Tam arī vienmēr deguns gaisā. Mats piepeši pasmaidīja, un viņa acis nozibsnīja. Vai atceries, kā viņš nokrita no Ratu tilta un bija spiests vilkties mājās, slapjš kā žurka? Pēc tam veselu mēnesi staigāja pazemīgs.
- Un kāds tam sakars ar Perinu?
- Vai redzi? Mats pamāja uz sagāztiem ratiem ar nomukušiem riteņiem; tie stāvēja šaurā ieliņā tieši Balto apmetņu priekšā. Duci mucu vietā noturēja viens vienīgs miets. Skaties! Smiedamies Mats ieskrēja nažu veikalā, kas atradās kreisajā pusē.
Rands pavadīja draugu ar skatienu, zinādams, ka jārīkojas. Tāda Mata acu izteiksme vienmēr nozīmēja, ka viņš tūlīt gāzīs podus. Dīvaini, bet Rands tikai skatījās, it kā viņam būtu vienalga, ko Mats nodomājis darīt. Prātā skanēja balss, ka sajūtas viļ un draud briesmas, tomēr Rands tikai smaidot gaidīja.
Pēc mirkļa virs viņa galvas uz veikala dakstiņu jumta iznira Mats, līdz vidum izkāries pa bēniņu logu. Rokās viņš turēja lingu, ko jau sāka griezt riņķī. Randa skatiens atkal aizslīdēja pie ratiem. Gandrīz tūlīt pat atskanēja spalgs krakšķis, mietam, kas noturēja mucas, salūstot tieši tobrīd,
kad tuvojās Baltie apmetņi. Ļaudis lēca sāņus, vairoties no mucām, kas vēlās pār ratu malām un, dobji dunēdamas, krita uz ielas; uz visām pusēm šļakstījās dubļi un duļķains ūdens. Trīs Bērni pašāvās malā tikpat ātri kā pārējie, un augstprātību viņu sejās nomainīja pārsteigums. Viens otrs garāmgājējs novēlās zemē, un atkal šķīda dubļi un ūdens, bet trijotne stingi virzījās uz priekšu, rāmi izvairīdamās no mucām. No dubļu šļakatām, kas notašķīja vīru baltos apmetņus, gan nevarēja izbēgt.
No blakusielas izsteidzās bārdains vīrs ar garu priekšautu, vicinādams rokas un dusmīgi kliegdams, bet, ieraudzījis trijotni, kas velti centās notīrīt dubļus no apmetņiem, viņš acumirklī pazuda vēl ātrāk, nekā bija parādījies. Rands pameta skatienu augšup uz veikala jumtu, bet Mata tur vairs nebija. Jebkuram Divupes zēnam rati būtu bijis viegls mērķis, tomēr radītais efekts, protams, bija vienreizīgs. Rands nespēja valdīt smieklus; jautrais noskaņojums šķita kā vilnā ievīstīts, tomēr aina vienalga bija jocīga. Kad Rands pagrieza galvu uz ielas pusi, visi trīs Baltie apmetņi raudzījās tieši uz viņu.
- Tev kaut kas šķiet smieklīgi, ja? ierunājās viens no vīriem, kas stāvēja mazliet priekšā abiem. Viņa sejā bija augstprātīga, stinga izteiksme, acīs gaisma, it kā viņš zinātu kaut ko svarīgu, kaut ko tādu, ko nezina neviens cits.
Randa smiekli pēkšņi aprāvās. Viņš bija viens ar Bērniem dubļu un mucu jūklī. Ļaudis, kas pirmīt bija sastājušies visapkārt, piepeši atcerējās par neatliekamiem darbiem un straumē plūda pa ielu prom.
- Vai bailes no Gaismas sastindzinājušas tavu mēli? Dusmās Baltā apmetņa šaurā seja izskatījās vēl saltāka. Viņš bezkaislīgi raudzījās uz zobena spalu, kas līda laukā no Randa apmetņa. Varbūt tu par to esi atbildīgs, ja? Viņa apmetni rotāja ne tikai saules stari, bet arī zelta mezgls zem tiem.
Rands sakustējās, gribēdams paslēpt zobenu, bet nezin kāpēc tikai pārmeta apmetni pār plecu. Pakausī virmoja izmisīgs jautājums, kāpēc viņš tā rīkojas, taču tā bija tāla doma. Negadījumi notiek, viņš teica, pat ar Gaismas bērniem.
Šaursejainais vīrs pacēla uzaci. Ak, tu esi tik bīstams, jaunekli? Viņš nebija daudz vecāks par Randu.
- Gārņa zīme, pavēlniek Bornhald, viens no abiem pārējiem brīdinoši teica.
Šaursejis atkal uzmeta skatienu Randa zobena spalam ar skaidri redzamo gārni, un viņa acis tūlīt iepletās. Tad, paraudzījies uz Randa seju, viņš nicīgi pavīpsnāja. Viņš ir pārāk jauns. Tu neesi vietējais, vai ne? vīrs salti jautāja. No kurienes tu nāc?
- Tikko kā ierados Bērlonā. Pār Randa rokām un kājām pārskrēja karsti šermuli. Pietvīcis viņš juta, ka nu jau ir gandrīz vai silti. Varbūt jūs man ieteiktu labu viesnīcu?
- Tu izvairies no maniem jautājumiem! Bornhalds atcirta. Kāds gan ļaunums tevī sēž, ka man neatbildi? Abi pārējie katrs savā pusē nostājās viņam pie sāniem; vīru sejas bija bargas un neizteiksmīgas. Kaut arī Bērnu apmetņi bija notašķīti, skats uz viņiem vairs nebūt nebija uzjautrinošs.
Randu pārņēma drebuļi, karstums pārauga drudzī. Tomēr viņš jutās tik labi, ka gribējās smieties. Sīka balstiņa galvā kliedza, ka kaut kas nav kārtībā, bet Rands spēja domāt vienīgi par to, ka jūt neparastu enerģiju, kas viņā kūsāt kūsā. Smaidot jauneklis šūpojās papēžos un gaidīja, kas notiks. Neskaidri, attālināti viņš prātoja, kāds gan varētu būt turpinājums.
Vadoņa seja satumsa. Viens no viņa biedriem izvilka zobenu tik vien, ka bija redzama colla tērauda, un dusmās trīcošā balsī teica: Ja Gaismas bērni uzdod jautājumus, tad gaida, lai tu, pelēkacainais ķirbi, atbildi, vai arī… Vīrs aprāvās, jo šaursejis pēkšņi svieda roku viņam pār krūtīm. Bornhalds, strauji pacēlis galvu, skatījās uz ielu.
Bija ieradusies pilsētas Sardze, ducis vīru ar apaļām tērauda ķiverēm, tēraudkniežu vestēm, ar garām kārtīm rokās, it kā zinātu, kur tās izmantos. Apstājušies desmit soļu attālumā, viņi klusēdami vēroja.
- Šī pilsēta ir zaudējusi Gaismu, norūca vīrs, kurš bija daļēji izvilcis zobenu. Viņš pacēla balsi, līdz jau kliedza uz sargiem: Bērlona atrodas Melnā ēnas varā! Bornhalds pamāja, un padotais iegrūda zobenu atpakaļ makstī.
Pēc tam šaursejis atkal pievērsās Randam. Viņa acīs dega apskaidrības gaisma. Klau, jaunekli! Melndraugi no mums nevar aizbēgt pat pilsētā, kas atrodas Ēnā. Mēs vēl tiksimies. Par to tu vari būt drošs!