Apsviedies uz papēža, viņš lieliem soļiem devās prom; abi viņa biedri sekoja, it kā Randa vairs nebūtu. Katrā ziņā uz brīdi. Kad Baltie apmetņi tuvojās drūzmai, viņu priekšā jau atkal it kā nejauši radās brīva vieta. Sardzes vīrs mirkli vilcinājās, uzlūkodams Randu, tad pamāja
apbruņotajiem biedriem, un visi sekoja trim Baltajiem apmetņiem. Sargiem gan bija jālaužas cauri drūzmai, kliedzot: Dodiet ceļu Sardzei! Reti kurš paklausīja un arī tad negribīgi.
Rands vēl gaidīja, šūpodamies papēžos. Drudzis bija tik spēcīgs, ka jauneklis teju vai trīsēja šķita, viņš tūlīt aizdegsies.
No veikala iznāca Mats, glūnēdams uz Randu. Tu tak neesi slims, viņš iesaucās, tu esi traks!
Rands dziļi ieelpoja, un pēkšņi viss izgaisa kā plīsis burbulis. Zūdot šīm izjūtām, viņš sagrīļojās, atskārtis nupat notikušo. Aplaizījis lūpas, Rands uztvēra Mata skatienu. Manuprāt, tagad jādodas atpakaļ uz iebraucamo vietu, viņš nedroši sacīja.
- Jā, Mats pamāja ar galvu, jā. Es arī tā domāju.
Ielā jau atkal bija drūzma, un ne viens vien garāmgājējs, noskatījies uz abiem puišiem, kaut ko nomurmināja biedram sev līdzās. Rands nešaubījās, ka ziņa par notikušo aizies tautā. Traks puisis gribēja spēkoties ar trim Gaismas bērniem. Par to nu gan varēs parunāt! “Varbūt sapņi man laupījuši prātu.”
Viņi vairākkārt apmaldījās ielas drūzmā, līdz visbeidzot saskrējās ar Tomu Merilinu un tad trijatā kā lielkungi soļoja cauri ļaužu jūrai. Menestrels bilda, ka izgājis ielocīt kājas un ieelpot svaigu gaisu, bet pietika tikai kāda garāmgājēja skatienam mirkli pakavēties pie krāsainā apmetņa, un Toms skanīgi paziņoja: Esmu apmeties “Pie Brieža un Lauvas,” un tikai šovakar!
Par sapni un bažām, par to, teikt vai neteikt Moirainai, vispirms sāka runāt Mats, un Rands iejaucās, jo sapni viņi tomēr atcerējās atšķirīgi. “Varbūt mūsu sapņi nebija gluži vienādi,” jauneklis iedomājās. Tomēr galvenais sakrita.
Abi runāja labi ilgi, līdz bija pilnībā piesaistījuši Toma uzmanību. Līdzko Rands pieminēja Bālzamonu, menestrels sagrāba abus puišus aiz pleciem līdz ar pavēli turēt mēli aiz zobiem un, nostājies uz pirkstgaliem, paraudzījās pāri pūlim. Visbeidzot Toms vilka viņus prom no burzmas uz ielu, kas beidzās ar strupceļu un bija tukša, izņemot dažas redeļu kastes un dzeltenu, izkāmējušu suni, kas no aukstuma bija sarāvies čokurā.
Nopētījis pūli un ar skatienu vēl meklēdams tos, kas varētu apstāties un ieklausīties, menestrels beidzot pievērsās Randam un Matam. Ar savām zilajām acīm viņš ieurbās viņējās, ik pa brīdim aši uzmezdams
mirkli ielas galam. Nekad nepieminiet šo vārdu, ja to var izdzirdēt svešas ausis, Toma balss skanēja klusi, tomēr uzstājīgi. Lai jūs nekādā gadījumā nedzird sveši ļaudis! Tas ir ļoti bīstams vārds arī tad, ja ielās neklīst Gaismas bērni.
Mats iespurdzās. Es gan varētu pastāstīt par Gaismas bērniem,
- viņš teica, greizi palūrēdams uz Randu.
Toms nelikās dzirdam. Ja kaut viens no jums ir redzējis savādu sapni, viņš nikni paplūkāja ūsas, tad lai stāsta visu, ko atceras. Katru sīkumu. Klausīdamies viņš turpināja visu uzmanīgi vērot.
- … viņš nosauca vārdā vīrieti, kurš, kā viņš teica, esot izmantots, Rands visbeidzot sacīja. Pēc viņa domām, viss cits jau bija pateikts. Guērs Amalasāns, Raulins Dārksbeins…
- Dāvians, Mats viņu apsteidza, un Juriāns Stounbovs.
- Un Logēns, Rands piebilda.
- Bīstami vārdi, Toms murmināja. Nu menestrela acis, šķiet, urbās viņos vēl uzstājīgāk nekā pirmīt. Vienā otrā ziņā gandrīz tikpat bīstami kā dzīvā vārds. Visi miruši, izņemot Logēnu. Daži jau sen. Tomēr bīstami. Vislabāk būs, ja skaļi šos vārdus neizrunāsiet, pat vienatnē ne. Vairums ļaužu viņus nepazīst, bet, ja dzirdēs tie, kam nav jādzird…
- Bet kas viņi tādi bija? Rands painteresējās.
- Vīri, Toms murmināja, vīri, kas satricināja debesu pīlārus un sašūpoja pasaules pamatus. Menestrels papurināja galvu. Bet tas jau nav tik svarīgi. Aizmirstiet viņus! Tagad viņi ir pīšļi.
- Vai šie vīri… tika izmantoti, kā viņš sacīja? Mats jautāja. Un tika nogalināti?
- Varētu sacīt, ka viņus nogalināja Baltais tornis. Tā varētu sacīt. Toma mute acumirklī saspringa, un viņš atkal pašūpoja galvu. Bet izmantoti… ? Nē. Diez vai. Gaisma zina, ka Amirlīnas troni apvij tenkas, tomēr diez vai.
Mats nodrebinājās. Viņš tik daudz ko teica. Trakas lietas! Par Levsu Terīņu Dzimtkāvi un Artūru Vanagspārnu. Par Pasaules aci. Ak Gaisma! Ko tas varētu nozīmēt?
- Leģenda, menestrels lēni atbildēja. Varbūt. Tikpat dižena leģenda kā Valēra rags, vismaz Pierobežā. Tur jaunieši dodas Pasaules acs medībās, tāpat kā Iliānas vīri medī Ragu. Iespējams, leģenda.
- Ko lai tagad darām, Tom? Rands jautāja. Vai jāizstāsta viņai? Es vairs nevēlos redzēt tādus sapņus. Varbūt viņa var kaut kā palīdzēt!
- Varbūt mums nepatīk tas, ko viņa dara, Mats norūca. Toms pētīja abus puišus, domādams un ar pirksta kauliņu glaudīdams ūsas. Iesaku saglabāt vēsu prātu, viņš visbeidzot pateica. Nevienam nestāstiet, vismaz pagaidām ne. Kurā katrā mirklī, ja vēlaties, varat mainīt domas, bet izteiktu vārdu neatsaukt, un diemžēl tagad vairāk nekā jelkad jūs esat saistīti… ar viņu. Toms pēkšņi stalti izslējās, un viņa kūkums tikpat kā pazuda. Bet tas trešais puisis? Vai arī viņam bija tāds pats sapnis? Vai viņam pietiks prāta turēt mēli aiz zobiem?
- Manuprāt, jā, Rands atbildēja, un Mats vienlaikus ar viņu teica:
- Mēs grasījāmies iet uz iebraucamo vietu un viņu brīdināt.
- Gaisma, palīdzi mums pagūt laikā! Apmetnim plandot ap potītēm, ielāpiem vējā plivinoties, Toms lieliem soļiem devās projām no ielas, nepārtraukti skatīdamies pār plecu. Nu? Vai tiešām jums kājas zemē ieaugušas?
Rands un Mats steidzās menestrelam nopakaļ, bet vīrs negaidīja, kad jaunie viņu panāks. Nu Toms vairs nepagausināja soli, kad cilvēki skatījās uz viņa apmetni vai sajūsmināti sveica menestrelu. Viņš triecās cauri drūzmai, it kā iela būtu tukša, un Rands ar Matu pusriksī centās neatpalikt. Daudz ātrāk, nekā domājuši, viņi tuvojās iebraucamajai vietai “Pie Brieža un Lauvas”.
Kad trijotne pienāca pie viesnīcas durvīm, laukā skriešus izsteidzās Perins, cenzdamies uzmest plecos apmetni. Lai izvairītos no sadursmes, viņš gandrīz vai nokrita. Es jau gāju jūs meklēt, atguvis līdzsvaru, Perins izdvesa.
Rands sagrāba viņu aiz rokas. Vai par sapni kādam stāstīji?
- Saki, ka nē, Mats paģērēja.
- Tas ir ļoti svarīgi, Toms piebilda.
Perins apjucis skatījās uz viņiem. Nē, nestāstīju. Labi ja stunda, kopš izkāpu no gultas. Viņa pleci nolaidās. Man jau sāka sāpēt galva, mēģinot par sapni nedomāt, kur nu lai es runātu par to! Bet kāpēc jūs viņam pateicāt? Perins pamāja uz menestrelu.
- Lai nesajuktu prātā, mums ar kādu bija jāparunā, Rands atbildēja.
- Vēlāk paskaidrošu, Toms piebilda, zīmīgi skatīdamies uz cilvēkiem, kas gāja iekšā iebrauktuvē un nāca no tās laukā.
- Nu labi, Perins lēni novilka, vēl aizvien apjucis. Un tad viņš pēkšņi iebelza sev pa galvu. Gandrīz jau aizmirsu, kāpēc devos jūs meklēt, lai arī kā man negribējās. Tur iekšā ir Nīnēva.
- Pelni un asinis! Mats novaidējās. Kā viņa te uzradās? Moiraina… Prāmis…
Perins iesprauslājās. Vai tu domā, ka tāds nieks kā nogrimis prāmis viņu apturēs? Dabūjusi rokā Augsttorni. Nezinu, kā viņš tika atpakaļ pāri upei, bet Nīnēva teica šis slēpies guļamistabā un negribējis iet upei ne tuvumā, tomēr viņa kaut kā piespiedusi šo sameklēt gana lielu laivu viņai un zirgam un pārcelt pāri upei. Pašam! Laiku devusi tik vien, lai Augsttornis sameklē palīgu otrajam airu pārim.