- Gaisma! Mats izdvesa.
- Ko viņa te dara? Rands jautāja. Mats un Perins uzmeta viņam dusmīgu skatienu.
- Nīnēva ieradās pēc mums, Perins atbildēja. Šobrīd viņa ir… ar Alīses kundzi. Un tur iekšā ir tik auksts, ka var sākt snigt.
- Vai mēs uz brīdi nevarētu doties kaut kur citur? Mats jautāja.
- Mans tētis saka, ka tikai muļķis bāž roku lapseņu pūznī bez dižas vajadzības.
Rands asi ierunājās: Viņa nevar piespiest mūs doties atpakaļ. Ar Ziemvakaru vajadzētu pietikt, lai viņa saprastu. Citādi liksim to saprast.
Ar katru dzirdēto vārdu Mata uzacis pacēlās arvien augstāk, un, kad Rands bija visu pateicis, viņš klusi nosvilpās. Vai esi mēģinājis likt Nīnēvai ieraudzīt to, ko viņa nevēlas redzēt? Es esmu. Es saku, ka līdz tumsai mums jāturas pa gabalu no turienes un tad jāielavās iekšā.
- Cik esmu novērojis, Toms sacīja, diez vai jaunā sieviete apstāsies, kamēr vien viņai būs teikšana. Ja Viedā nepanāks savu uzreiz, tad turpinās uzstāt tik ilgi, līdz citi mums pievērsīs uzmanību un to nu mēs negribam.
Dzirdētais visiem lika uzreiz apklust. Pārmijuši skatienus un ievilkuši elpu, viņi devās iekšā, it kā tur gaidītu trolloki.
Sešpadsmitā nodaļa
Viedā
P
erins veda visus dziļāk iekšā. Rands bija tik cieši apņēmies pateikt
Nīnēvai savas domas, ka nemaz neievēroja Minu līdz brīdim, kad
meitene satvēra viņa roku un pavilka malā. Pārējie gāja tālāk un
tikai pēc dažiem soļiem ievēroja, ka Rands ir apstājies, un arī paši apstā-
jās, gan it kā gribēdami, gan nevēlēdamies doties uz priekšu.
- Puis, mums nav laika tādām lietām, Toms norūca.
Mina uzmeta sirmajam kungam asu skatienu. Labāk ejiet pažonglēt, viņa nošņāca, vilkdama Randu arvien tālāk no pārējiem.
- Man patiešām nav laika, jauneklis viņai sacīja. Katrā ziņā muļķīgām sarunām par bēgšanu un tamlīdzīgi. Viņš centās atbrīvoties, bet, līdzko izrāva roku, Mina to atkal sagrāba.
- Man arī nav laika tavām muļķībām. Vai paliksi mierīgs? Uzmetusi ašu skatienu pārējiem, Mina pieliecās tuvāk Randam un pieklusināja balsi. Pirms kāda brīža ieradās sieviete, mazāka par mani augumā, jauna, ar tumšām acīm un tumšiem, bizē līdz viduklim sapītiem matiem. Arī viņa ir iesaistīta tāpat kā jūs visi.
Rands brīdi tikai skatījās uz Minu. “Nīnēva? Kā gan viņa var būt iesaistīta? Ak Gaisma! Kā viņa var būt iesaistīta?” Tas… nav iespējams.
- Tu viņu pazīsti? Mina čukstēja.
- Jā, un viņa… tu…
- Dzirksteles, Rand. Ieradusies viņa tikās ar Alises kundzi, un pašķīda dzirksteles ap viņām divām vien. Vakar neredzēju dzirksteles, iekams jūs trijatā vai četratā sanācāt kopā, bet šodien tās ir kvēlākas un negantākas. Mina nepacietībā paskatījās uz Randa draugiem un notrīsējusi
atkal pievērsās viņam. Gandrīz vai jābrīnās, ka viesnīca neaizdegas. Jums visiem draud lielākas briesmas nekā vakar. Kopš viņas ierašanās.
Rands pārlaida skatienu draugiem. Toms, savilcis kušķainās uzacis lejup, stāvēja, saliecies uz priekšu, kā būdams gatavs kaut ko uzsākt.
- Viņa nedarīs mums neko ļaunu, Rands teica Miņai. Bet nu man jāiet. Šoreiz puisim izdevās atbrīvot roku.
Mina izsaucās, bet, nelikdamies par to ne zinis, Rands pievienojās draugiem, un visi devās tālāk pa gaiteni. Vienubrīd viņš atskatījās. Mina parādīja viņam dūri un piecirta kāju pie zemes.
- Kas viņai bija sakāms? Mats jautāja.
- Nīnēva ir daļa no visa, Rands nedomādams atbildēja, tad aši uzmeta stingru skatienu Matam, pieķerdams draugu ar muti vaļā. Mata sejā pamazām atausa apskaidrība.
- Daļa no kā? Toms klusi jautāja. Vai tā meitene kaut ko zina?
Kamēr Rands joprojām meklēja īstos vārdus, ierunājās Mats: Protams, viņa ir daļa no visa, viņš nīgri novilka. Daļa no tās pašas neražas, kas mūs vajā kopš Ziemvakara. Varbūt Viedās parādīšanās tev nav nekas liels, bet man gan, ja viņas dēļ te uzradīsies Baltie apmetņi.
- Mina redzēja, kā Nīnēva ieradās, Rands atbildēja. Redzēja Viedo sarunājamies ar Alises kundzi un iedomājās, ka viņai varētu būt kāds sakars ar mums. Toms viņam uzmeta iesāņus skatienu un smīnēdams nobraucīja ūsas, bet visus pārējos Randa paskaidrojums, šķiet, apmierināja. Jauneklim nepatika kaut ko slēpt no draugiem, taču Minas noslēpums varētu būt vienlīdz bīstams gan viņai pašai, gan jebkuram citam.
Perins pēkšņi apstājās durvju priekšā un, par spīti raženajam augumam, nezin kāpēc vilcinājās. Dziļi ievilcis elpu, viņš paskatījās uz biedriem, lēni atvēra durvis un iegāja. Pārējie cits pēc cita viņam sekoja. Rands gāja pēdējais, gaužām negribīgi aizvērdams aiz sevis durvis.
Tā bija tā pati istaba, kurā viņi vakar vakarā bija ēduši. Pavardā sprakšķēja uguns, bet galda vidū stāvēja sudraba paplāte ar mirdzošu sudraba krūku un tasēm. Moiraina sēdēja pie galda iepretim Nīnēvai, un abas nenovērsa skatienu viena no otras. Visi pārējie krēsli bija tukši. Moirainas rokas uz galda bija tikpat mierīgas kā viņas seja. Nīnēva bija pārmetusi pār plecu bizi; sagrābusi pīnes galu dūrē, viņa to viegli raustīja kā allaž, kad izrādīja Ciema padomei vairāk stūrgalvības nekā parasti. Perinām
bija taisnība. Neraugoties uz uguni, istabā bija jūtams stindzinošs aukstums, kas nāca no abām sievietēm pie galda.
Lans, atspiedies pret pavarda augšmalu, skatījās liesmās un sildoties berzēja rokas. Egvēna, pieplakusi ar muguru pie sienas, bija tērpusies apmetnī ar nolaistu kapuci. Toms, Mats un Perins nedroši apstājās pie durvīm.
Neomulīgi nodrebinājies, Rands devās pie galda. “Savu reizi vilks ir jāsagrābj aiz ausīm,” viņš sev atgādināja. Tomēr prātā ienāca arī cits sens teiciens. “Ja esi sagrābis vilku aiz ausīm, atlaist to ir tikpat grūti kā noturēt.” Jūtot Moirainas skatienu, tāpat arī Nīnēvas, Randa seja pietvīka, tomēr viņš vienalga apsēdās pa vidu starp abām.
Kādu brīdi istabā bija klusi kā kapsētā, un tad Egvēna un Perins, un visbeidzot Mats negribīgi tuvojās galdam un apsēdās sola vidū līdzās Randam. Egvēna savilka kapuci pār galvu, daļēji paslēpdama seju. Viņi vairījās paskatīties viens uz otru.
- Labi, Toms iesprauslājās no savas vietas pie durvīm. Vismaz tas padarīts.
- Ta kā visi ir ieradušies, Lans iesāka, atstādams pavardu un ieliedams sudraba tasē vīnu, varbūt jūs beidzot to paņemsiet. Sargātājs piedāvāja tasi Nīnēvai, kas to aizdomīgi uzlūkoja. Nav iemesla baidīties, Lans pacietīgi turpināja, jūs taču redzējāt, ka vīnu ienesa krodzinieks, un nevienam no mums nebija izdevības tam kaut ko pievienot. Jums nedraud briesmas.
Viedā, izdzirdējusi vārdu “baidīties”, dusmīgi savilka lūpas, tomēr paņēma tasi un nomurmināja: Paldies!
- Mani interesē, Lans turpināja, kā jūs mūs atradāt.
- Mani arī, Moiraina uzmanīgi pieliecās uz priekšu. Varbūt tagad, kad pie jums atvesta Egvēna un puiši, vēlaties runāt?
Nīnēva vispirms iemalkoja vīnu. Jūs varējāt doties tikai uz Bērlonu, nekur citur. Tomēr drošības apsvērumu dēļ sekoju jums pa pēdām. Protams, jūs metāt līkumus. Turklāt, jādomā, neriskējāt satikt piedienīgus ļaudis.