- Jūs… mums sekojāt? Lans jautāja, neviltoti pārsteigts. Rands kaut ko tādu nespēja atcerēties. Laikam kļūstu paviršs.
- Jūsu atstātās pēdas bija pavisam niecīgas, bet es spēju tās izsekot kā jau ikviens divupietis, varbūt izņemot Tamu Altoru. Brīdi
vilcinājusies, Viedā piebilda: Līdz pat savai nāvei tēvs ņēma mani līdzi medībās un iemācīja to, ko būtu mācījis dēliem. Viņa izaicinoši paskatījās uz Lanu, bet viņš tikai atzinīgi pamāja ar galvu.
- Ja spējat izsekot pēdas, kuras cenšos jaukt, tēvs jums bijis labs skolotājs. Reti kuram tas izdodas, pat Pierobežā.
Nīnēva spēji paslēpa seju tasē. Rands iepleta acis. Viņa nosarka! Nīnēva taču nekad neizrādīja ne vismazāko mulsumu. Dusmas jā, dažkārt cietsirdību, bet savaldību gan viņa nekad nezaudēja. Tomēr Viedās vaigi bija nepārprotami pietvīkuši, un satraukumu viņa centās noslēpt vīna tasē.
- Bet tagad, Moiraina klusi iesāka, varbūt atbildēsiet uz dažiem maniem jautājumiem. Es uz jūsējiem atbildēju pietiekami vaļsirdīgi.
- Tos krietni papildinot ar menestrela stāstiem, Nīnēva atcirta.
- Vienīgie man redzamie fakti ir tas, ka Aesu Sedaja aizveda projām četrus jauniešus Gaisma vien zina, kādu iemeslu dēļ.
- Jums atklāja to, ko šeit neviens nezina, Lans skarbi sacīja. Jums jāmācās valdīt mēli.
- Kāpēc gan? Nīnēva prasīja. Kāpēc man jāpalīdz slēpt jūs vai patiesība par jums? Esmu te, lai vestu atpakaļ uz Emondāri Egvēnu un puišus, nevis lai palīdzētu jums viņus aizburt projām.
Toms dusmīgi iejaucās: Ja gribat, lai viņi atkal redz savu ciematu, tāpat arī jūs pati, iesaku būt uzmanīgākai! Bērlonā ir ļaudis, kas gatavi viņu nogalināt… viņš ar galvu pamāja uz Moirainas pusi, par to, kas viņa ir. Un arī viņu. Menestrels pamāja uz Lanu un tad spēji saliecās uz priekšu, atspiedis dūres pret galdu. Toms pacēlās virs Nīnēvas, un viņa garās ūsas un biezās uzacis pēkšņi izskatījās draudīgas.
Iepletusi acis, Viedā liecās atpakaļ, tālāk no menestrela, bet tad viņas mugura izaicinoši sastinga. Toms nelikās to redzam un turpināja draudīgi klusā balsī: Padzirdējuši kādas baumas vai sačukstēšanos, viņi spietos šajā iebraucamajā vietā kā slepkavnieciskas skudras. Viņu naids ir bezgalīgi liels tāpat kā vēlme nogalināt vai sagūstīt tādus kā viņi abi. Un meitene? Puiši? Jūs? Jūs visi esat ar viņiem saistīti, katrā ziņā Baltajiem apmetņiem ar to būs gana. Jums nepatiktu viņu izjautāšanas metodes, sevišķi tās, kas ir saistītas ar Balto torni. Balto apmetņu pratinātāji uzskata apsūdzēto par vainīgu jau pirms iztaujāšanas. Patiesības meklēšana tādiem nerūp; viņi uzskata, ka to jau zina. Vienīgais, ko viņi ar nokaitētu dzelzi un knaiblēm
grib panākt, ir atzīšanās. Iesaku jums likt aiz auss, ka daži noslēpumi ir pārāk bīstami, lai par tiem runātu skaļi, pat ja klausītāji ir jums pazīstami. Toms izslējās taisni, beigās nomurminādams: Pēdējā laikā to saku bieži.
- Labi teikts, menestrel, Lans sacīja. Sargātāja acīs atkal bija vērtējošais skatiens. Mani pārsteidz, ka esat tik norūpējies.
Toms paraustīja plecus. Nav nekāds noslēpums, ka kopā ar jums ierados arī es. Man viens pīpis, ko domā pratinātājs ar nokaitētu dzelzi, likdams man nožēlot grēkus un iznākt Gaismā.
- Tas, Nlnēva skarbi izmeta, ir tikai vēl viens iemesls, kāpēc viņiem rīt no rīta jādodas atpakaļ uz mājām. Starp citu, varētu jau ari šopēcpusdien. Jo ātrāk mēs aizejam no jums un sākam atceļu uz Emondāri, jo labāk.
- Mēs nevaram, Rands teica, priecīgs, ka ari draugi ir ierunājušies. Tagad Nīnēvai bija nikni jāskatās uz visiem; viņa nesaudzēja nevienu. Tomēr Rands sāka runāt pirmais, un visi apklusuši uz viņu skatījās. Pat Moiraina atzvēlās krēslā, vērodama klātesošos caur trijstūri saliktām plaukstām. Tikai ar grūtībām viņam izdevās paskatīties Viedajai acīs. Ja dosimies atpakaļ uz Emondāri, ari trolloki atgriezīsies. Viņi… mūs medī. Nezinu, kāpēc, bet tā ir. Varbūt to uzzināsim Tarvalonā. Varbūt varam noskaidrot, kā to apturēt. Cita ceļa nav.
Nlnēva pameta gaisā rokas. Tu runā tieši tāpat kā Tams! Viņš pats sasauca ciema sapulci un centās visus pārliecināt. Ciema padomē viņš jau bija to mēģinājis. Gaisma vien zina, kā jūsu… Alises kundze… Nlnēva ieguldīja šajā vārdā nicinājuma kalnu, … piespieda Tamu noticēt. Viņam taču parasti ir kāds mazumiņš prāta, vairāk nekā lielajai tiesai ļaužu. Jebkurā gadījumā padome gandrīz vienmēr ir muļķu bars, bet viņi taču nav tik traki muļķi un citi arī nav. Visi nolēma, ka jūs jāatrod. Tams pats gribēja piedalīties meklējumos, lai gan nespēj par sevi gādāt. Muļķība jūsu ģimenē noteikti ir asinis!
Mats nokremšļojies ievaicājās: Bet mans tētis? Ko teica viņš?
- Viņš baidās, ka tu mēģināsi dzīt jokus ar svešzemniekiem un dabūsi pa galvu. Tas viņu, šķiet, biedēja vairāk nekā… Alises kundze. Bet viņš jau nav daudz gudrāks par tevi.
Mats laikam nezināja, kā uztvert Nlnēvas sacīto, kā atbildēt un vai labāk paklusēt.
- Manuprāt, Perins vilcinoties iesāka, nu, es domāju, ka ari Luhana kungs nebija pārāk apmierināts, ka devos projām.
- Bet ko tad citu tu gaidīji? Nīnēva nicīgi nošūpoja galvu un paskatījās uz Egvēnu. Varbūt šī jūsu triju nepārspējamā muļķība mani nepārsteigtu, bet biju domājusi, ka citiem ir vairāk saprāta.
Egvēna atliecās atpakaļ, paslēpjoties aiz Perina. Es atstāju zīmīti, meitene izdvesa un pavilka augstāk kapuci, it kā baidītos rādīt izlaistos matus. Es visu paskaidroju. Nīnēvas seja satumsa.
Rands nopūtās. Viedā bija izgājusi uz bāršanos, turklāt laikam visšerpāko. Ja Nīnēva dusmu karstumā sacīja, ka ir nodomājusi divupiešus nogādāt atpakaļ Emondārē, tad viņu pārliecināt par pretējo diez vai būs iespējams. Rands atvēra muti.
- Zīmīti! Nīnēva izsaucās, un vienlaikus ar viņu ierunājās Moiraina: Viedā, mums abām vēl jāapspriežas.
Ja Rands varētu apstāties, tad to darītu, bet vārdi paši izlauzās kā palu ūdeņi, it kā mutē būtu atvērušās slūžas. Tas viss ir ļoti labi, tomēr neko nemainīs. Mēs nevaram atgriezties. Mums jāturpina ceļš. Pēdējos vārdus Rands izrunāja daudz lēnāk, jaunekļa balss gaisa, tāpēc savu sakāmo viņš pabeidza čukstus, jūtot gan Viedās, gan Aesu Sedajas skatienus. Ta uz viņu parasti raudzījās Sievu lokā, kad gadījās piedalīties sanākšanā, liekot saprast, ka viņš šeit ir nepiederošs. Rands apsēdās, gribēdams atrasties kaut kur citur.
- Viedā, Moiraina sacīja, jums jātic, ka kopā ar mani viņi ir lielākā drošībā, nekā būtu Divupē.
- Lielākā drošībā! Nīnēva noraidoši purināja galvu. Uz šejieni pie Baltajiem apmetņiem viņus taču atvedāt tieši jūs! Pie tiem pašiem Baltajiem apmetņiem, kuri, ja var ticēt menestrelam, jūsu dēļ viņus apdraud. Pasakiet man, Aesu Sedaja, kā viņi var būt lielākā drošībā?
- Ir ne mazums briesmu, no kurām nespēju viņus pasargāt, Moiraina piekrita, ne vairāk, kā jūs varat novērst zibens trāpīšanu jūsu mājupceļā. Tomēr ne jau no zibens viņiem jābaidās un pat no Baltajiem apmetņiem ne. Visbīstamākais ir Melnais un Melnā pakalpiņi. Pret viņiem es spēju aizsargāt. Pieskaršanās Pirmavotam, pieskaršanās saidaram man piešķir šādu aizsardzību tāpat kā ikvienai Aesu Sedajai. Nīnēvas mute skeptiski savilkās. Arī Moiraina dusmās saspringa, tomēr turpināja runāt, balsij uz pacietības robežas skanot skarbi. Pat tie nabaga ļaudis, kas vien