mirkli patur rokās Spēku, saņem tik daudz, lai gan dažkārt pieskaršanās saidinam aizsargā, bet citreiz diemžēl viņus dara vēl vārīgākus. Taču es vai jebkura cita Aesu Sedaja spēj paplašināt aizsardzību tiem, kas atrodas mūsu tuvumā. Pašreizējā situācijā viņiem nodarīt ļaunu nespēj neviens Izdzisušais. Ja kāds trolloks pietuvotos ceturtdaļjūdzes attālumā, tad Lans to zinātu un justu viņa ļaunumu. Vai jūs varat piedāvāt kaut pusi no tā, ja viņi kopā ar jums atgrieztos Emondārē?
- Pupu mizas! Nīnēva atcirta. Mums Divupē ir šāda paruna: “Vienalga, vai lācis uzvar vilku vai vilks lāci, zaudētājs vienmēr būs trusis”. Cīnieties kaut kur citur un neiesaistiet Emondāres ļaudis!
- Egvēna, Moiraina pēc mirkļa ieteicās, ved visus prom, atstāj uz brīdi mūs ar Viedo divatā! Viņas seja bija bezkaislīga, bet Nīnēva pie galda izslējās, it kā gatavotos nopietnai laušanās sacīkstei.
Egvēna pielēca kājās. Vēlme saglabāt cieņu meitenē cīnījās ar vēlmi izvairīties no konfrontācijas ar Viedo par nesapītajiem matiem. Tomēr viņai viegli izdevās visus sapulcināt tikai ar skatienu. Mats un Perins, kaut ko pieklājīgi murminot, steigšus nolika atpakaļ krēslus, ka nočīkstēja vien, lai gan īstenībā gribēja skriešus mesties projām. Pat Lans, saņēmis Moirainas signālu, devās uz durvīm, vilkdams līdzi Tomu.
Rands sekoja, un Sargātājs aiz viņiem aizvēra durvis, bet pēc tam uzmanīgi nopētīja gaiteni. Lana uzraudzībā visi mēroja nelielu attālumu; viņiem tika liegta pat vismazākā iespēja noklausīties. Kad visi, pēc Sargātāja domām, jau bija pietiekami tālu, viņš atbalstījās pret sienu. Pat bez sava mainīgā apmetņa Lans bija tik nemanāms, ka būtu jāuzskrien virsū, lai viņu pamanītu.
Menestrels murmināja, ka savu laiku viņš varētu izmantot labāk, un, pār plecu uzmetis puišiem skatienu, kas vēstīja: “Atcerieties, ko es teicu,” devās prom. Neviens cits, šķiet, negrasījās nekur iet.
- Ko viņš ar to domāja? Egvēna izklaidīgi jautāja, nenolaizdama skatienu no durvīm, kas slēpa Moirainu un Nīnēvu. Meitene vēl aizvien knibinājās ap matiem, it kā mokoties ar apziņu, ka vaļējās cirtas jāslēpj zem kapuces, lai neviens tās neredz. Viņš deva mums padomu, Mats atbildēja.
Perins viņam uzmeta skarbu skatienu. Menestrels teica, lai neveram vaļā mutes, kamēr skaidri nezinām, ko teikt.
- Tas šķiet labs padoms, Egvēna sacīja, lai gan bija skaidrs, ka tas viņu īpaši neinteresē. Rands bija iegrimis savās domās. Vai patiešām ari Ninēva ir iesaistīta? Kāds viņiem visiem sakars ar trollokiem un Izdzisušajiem, kāpēc sapņos rādās Bālzamons? Trakums! Interesanti, vai Mina izstāstīja Moirainai par Nlnēvu? Par ko viņas abas tagad runā?
Randam nebija ne jausmas, cik ilgi viņš bija tā nostāvējis, kad beidzot atvērās durvis. Ninēva spēra soli laukā un, ieraudzījusi Lanu, satrūkās. Sargātājs kaut ko nomurmināja, un Nīnēva dusmīgi pameta ar galvu, bet pēc tam viņš paslīdēja Viedajai garām uz durvīm.
Ninēva pagriezās pret Randu, un viņš pēkšņi attapās, ka visi pārējie klusītēm pazuduši. Jauneklim negribējās vienatnē atrasties aci pret aci ar Viedo, bet, sastapis Nīnēvas skatienu, Rands vairs nevarēja doties prom. Dziļi pētoša acs, viņš samulsis domāja. Par ko viņas runāja? Ninēva nāca arvien tuvāk, un Rands stalti izslējās.
Viedā pamāja uz Tama zobenu. Šobrīd, šķiet, tas tev piedien, lai gan man vairāk patiktu, ja nepiedienētu. Tu esi izaudzis, Rand!
- Nedēļas laikā? Rands iesmējās, bet smiekli izklausījās māksloti; Ninēva nogrozīja galvu, it kā viņš nesaprastu. Vai viņa jūs pārliecināja? Rands jautāja. Cita ceļa patiešām nav. Puisis aprāvās, atcerējies, ko Mina teica par dzirkstelēm. Vai dosieties kopā ar mums?
Nīnēva iepleta acis. Kopā ar jums! Kāpēc lai es to darītu? Mavra Mallēna ieradās no Devenas ceļa, lai manas prombūtnes laikā par visu gādātu, un tagad droši vien nevar sagaidīt, kad atgriezīšos. Es vēl neesmu zaudējusi cerību, ka nāksiet pie prāta un kopā ar mani atgriezīsieties mājās.
- To mēs nevaram. Jauneklim šķita, ka atvērtajās durvīs ir jaušama kāda kustība, tomēr gaitenī viņi bija divi vien.
- To tu man jau teici un viņa arī. Nīnēva sarauca pieri. Ja viņa nebūtu iejaukta… Aesu Sedajai nevar uzticēties, Rand.
- Izklausās, ka jūs patiešām mums ticat, puisis lēni sacīja. Kas notika ciemata sapulcē?
Ninēva pameta skatienu atpakaļ uz durvīm, pirms atbildēja; tagad tur neviens vairs nekustējās. Juceklis, bet Aesu Sedajai nav jāzina, ka mēs nespējam nokārtot savas lietas labāk. Taču par šo gan es nešaubos: kamēr būsiet kopā ar viņu, jums visiem draudēs briesmas.
- Kaut kas ir atgadījies, Rands neatlaidās. Kāpēc jūs gribat, lai atgriežamies, ja domājat, ka varbūt rīkojamies pareizi? Un galu galā kāpēc ieradāties tieši jūs? Ja nu vienīgi mērs pats jūs sūtīja kā Viedo.
- Tu patiešām esi izaudzis, Nīnēva pasmaidīja, un, viņas balsī dzirdot uzjautrinājumu, Rands saminstinājās. Atminos to laiku, kad tu pat nejautātu, kurp dodos vai ko vēlos darīt, lai arī par ko būtu runa. Proti, vēl tikai pirms nedēļas.
Rands nokremšļojās un spītīgi turpināja: Es neko nesaprotu. Kāpēc jūs patiesībā te esat?
Pašķielējusi uz durvīm, kurās vēl nevienu nemanīja, Nīnēva saņēma Randu aiz rokas. Runājot paiesimies gabaliņu uz priekšu. Rands ļāva viņai sevi vest, un, kad abi bija pietiekami tālu no durvīm un neviens nevarēja noklausīties, Nīnēva atkal sāka runāt. Kā jau teicu, sanāksme bija juceklīga. Visi bija vienisprātis, ka pēc jums kāds ir jāsūta, bet ciemats sašķēlās divās grupās. Vieni gribēja jūs glābt, lai gan bija nopietni jādomā, kā to izdarīt, jo esat kopā ar tādiem… kā viņa.
Rands priecājās, ka Viedā izsakās uzmanīgi. Bet otri ticēja Tamam? viņš pajautāja.
- Ne gluži, tomēr uzskatīja, ka tev nav jābūt kopā ar svešiniekiem, sevišķi jau ar tādiem kā viņa. Lai nu kā, piedalīties gribēja gandrīz visi vīri. Tams un Brans Alvērs ar saviem svariņiem ap kaklu, tāpat arī Harals Luhans, līdz Alsbeta lika viņam sēsties. Pat Senns Buije. Lai Gaisma pasargā mani no vīriem, kas domā ar savu krūšu apmatojumu! Lai gan nezinu, vai ir arī citādi. Izteiksmīgi pavīpsnājusi, Nīnēva jau atkal apsūdzoši skatījās augšup uz viņu. Katrā ziņā man bija skaidrs, ka lēmumu viņi pieņems nākamajā dienā, varbūt pēc vairākām dienām, un nezin kāpēc… nezin kāpēc biju droša, ka tik ilgi gaidīt nedrīkstam. Tāpēc sasaucu Sievu loku un pateicu, kas ir jādara. Nevaru apgalvot, ka visām tas patika, bet viņas saprata, ka man ir taisnība. Tieši tāpēc tagad esmu šeit tāpēc, ka vīrieši Emondāres apkaimē ir stūrgalvīgi kā auni. Varbūt viņi vēl aizvien strīdas, kurš jāsūta ceļā, lai gan atstāju vēsti, ka gādāšu par to.
Nīnēvas stāstījums izskaidroja viņas klātbūtni, tomēr nespēja pārliecināt Randu. Viedā vēl aizvien apņēmīgi vēlējās vest viņus mājās.
- Bet ko viņa jums teica? Rands jautāja. Moiraina, protams, noteikti bija atspēkojusi visus Viedās argumentus, tomēr, ja kādu ne, Rands pats grasījās to darīt.
- Visu to pašu, Nīnēva atbildēja. Un vēl viņa gribēja zināt par jums, puišiem. Lai saprastu, kāpēc jūs… esat izpelnījušies tādu uzmanību… tā viņa teica. Pieklususi Nīnēva ar acs kaktiņu vēroja Randu.
- Viņa gan centās to slēpt, tomēr visvairāk gribēja zināt, vai kāds no jums ir dzimis ārpus Divupes.
Randa seja pēkšņi saspringa kā bungu āda. Viņam izdevās neskanīgi iesmieties. Viņai nu gan prātā dīvainības! Ceru, jūs viņu pārliecinājāt, ka visi esam dzimuši Emondārē.