- Protams, Nīnēva atbildēja, bet, pirms turpināja, mirkli vilcinājās tik īsu mirkli, ka Rands šo kavēšanos pat neievērotu, ja tā nebūtu gaidīta.
Viņš meklēja īstos vārdus, bet šķita, ka mēle ir pārvērtusies ādas sloksnē. Viņa zina. Viņa taču ir Viedā, un Viedajām jāzina viss par visiem. Ja jau viņa zina, tad tas nebija vienkārši sapnis. "Gaisma, palīdzi man… tēvs!”
- Vai ar tevi viss kārtībā? Nīnēva pajautāja.
- Viņš teica… teica, ka… es neesmu viņa dēls. Murgodams… drudzī. Teica, ka esot mani atradis. Man šķita, ka tas ir tikai… Randam sāka svilt rīkle, un viņš bija spiests apklust.
- Ak, Rand, Nīnēva pieklusa un saņēma jaunekļa seju plaukstās. Lai to izdarītu, viņai bija jāpastiepjas uz augšu. Drudzī cilvēki sarunā nezin ko. Sagroza īstenību. Saka to, kas nemaz nav bijis, nav īsts. Bet tagad klausies! Tams Altors zēna gados ne vecāks par tevi tagad bija piedzīvojumu meklētājs. Es tikai atceros, ka viņš atgriezās Emondārē jau kā pieaudzis vīrs kopā ar rudmati sievu, svešzemnieci, un zīdaini autiņos. Gara acīm redzu Kari Altoru viņa šūpo mazuli rokās ar vēl neredzētu mīlestību un prieku. Savu mazuli, Rand. Tevi. Bet tagad izslejies taisns un izmet no galvas visas muļķības!
- Protams, viņš teica. Es neesmu dzimis Divupē. Protams. Varbūt Tams murgoja drudzī, bet varbūt atrada mazuli pēc kaujas. Kāpēc jūs viņai to nepateicāt?
- Tāpēc, ka uz svešzemniekiem tas neattiecas.
- Vai ir vēl kāds, kas nav dzimis Divupē? Līdzko jautājums bija izskanējis, Rands papurināja galvu. Nē, neatbildiet. Arī uz mani tas neattiecas. Tomēr gribētos zināt, vai Moirainu viņš interesē īpaši vairāk un dziļāk nekā visi pārējie. Vai ne?
- Jā, uz tevi tas neattiecas, Nīnēva piekrita. Varbūt tas neko nenozīmē. Varbūt viņa akli meklēja iemeslu jebkuru iemeslu, kāpēc tevi vajā tie radījumi. Vajā jūs visus.
Randam izdevās pasmaidīt. Tatad jūs uzskatāt, ka viņi mūs vajā.
Nīnēva greizi nošūpoja galvu. Kopš viņu pazīsti, tu pavisam noteikti esi iemācījies sagrozīt vārdus.
- Ko jūs tagad darīsiet? Rands jautāja.
Nīnēva pētīja Randu, bet viņš nenovērsās. Šodien es nomazgāšos vannā. Bet, kas attiecas uz pārējo, tad jau redzēsim, vai ne?
Septiņpadsmitā nodaļa
Novērotāji un mednieki
P
ēc tam kad Viedā aizgāja, Rands devās uz viesistabu. Viņam bija
jādzird cilvēku smiekli, jāaizmirst Nīnēvas sacītais, kā arī nepatik-
šanas, kuras viņa varētu radīt.
Telpa nudien bija pārpildīta, bet smiekli šeit neskanēja, kaut arī visi krēsli un soli bija aizņemti un gar sienām stāvēja cilvēku rindas. Toms atkal uzstājās; menestrels stāvēja uz galda pie tālākās sienas, ar plašajiem žestiem aizņemdams vai visu telpu. Viņš jau atkal skandēja “Lielās Raga medības”, bet neviens, protams, nežēlojās. Par katru mednieku bija tik daudz nostāstu un mednieku bija tik daudz, ka vēstījums nekad neatkārtojās. Ja gribētu visu izstāstīt bez pārtraukšanas, būtu vajadzīga nedēļa vai pat vairāk. Vienīgā skaņa, kas sacentās ar menestrela balsi un arfu, bija uguns sprakšķēšana pavardos.
… Mednieki jāja uz pasaules astoņiem stūriem, uz astoņiem debesu pīlāriem, kur pūš laika vēji un liktenis gan varenos, gan mazos ir sagrābis kā aiz cekuliem. Bet dižākais no medniekiem ir Rogošs no Talmūras, Rogošs Ērgļa Acs, guvis slavu pie Augstā Karaļa. Šajolgulas nogāžu bieds! Mednieki vienmēr bija diži varoņi visi bez izņēmuma.
Pamanījis abus draugus, Rands iespraucās vietiņā, kuru Perins viņam izbrīvēja sola galā. Gaisā virmoja virtuves smaržas, atgādinot, ka viņš ir izsalcis, tomēr arī tie viesi, kuru priekšā bija nolikts ēdiens, nepievērsa tam lielu uzmanību. Kalpones, kurām būtu jāpasniedz maltīte, stāvēja kā apburtas, priekšautus sagrābušas, un skatījās uz menestrelu, bet šķita, ka neviens pret to neiebilst. Labāk bija klausīties nekā ēst, lai arī cik gards būtu ēdiens.
- … kopš viņas dzimšanas Melnais uzskatīja Blēšu par savu, bet viņa tā nedomā vis nekādu Melndraugu, tā Matučīnas Blēsa teic! Spēcīga kā osis viņa stāv, lokana kā vītola zars, daiļa kā roze. Zeltmate Blēsa. Drīzāk mirs nekā padosies. Bet paklau! No pilsētas torņiem atbalsojas pārdrošas misiņa tauru skaņas. Blēsas vēstneši ziņo par varoņa ierašanos viņas galmā. Dārd bungas, dzied vijoles! Rogošs Ērgļa Acs nāk apliecināt cieņu…
“Rogoša Ērgļa Acs darījums” jau gāja uz beigām, bet Toms pieklusa tikvien, lai no alus krūkas apslacītu rīkli un sāktu “Liānas pretošanos”. Tai sekoja “Aletas-Lorielas krišana” un “Gaidala Kaina zobens”, un “Albēnas Buāda pēdējais izbrauciens”. Vakara gaitā starpbrīži kļuva arvien garāki, un, kad Toms arfu nomainīja pret flautu, visi zināja, ka stāstu laiks šovakar beidzies. Menestrelam piebiedrojās divi vīri ar bungām un ksilofonu, tie apsēdās pie galda, kamēr viņš vēl uz tā stāvēja.
Izdzirduši dziesmas “Vējš, kas šūpo vītolu” pirmās taktis, trīs Emondāres jaunekļi sāka aplaudēt, un ne jau tikai viņi vien. Ta bija visiemīļotākā dziesma Divupē un, šķiet, arī Bērlonā. Šur un tur kāds pat piedziedāja, bet ne tik greizi, lai citi viņu kušinātu.
Mana mīla gaist, to aiznes Vējš, kas šūpo vītolu,
Un arī zemi smagi dauza Vējš, kas šūpo vītolu.
Bet es turu mīlu cieši Sirdī, mīļā atmiņā,
Un tās spēks rūda manu dvēs'li,
Viņas mīla silda manas sirds stīgas,
Nostāšos, kur reiz abi dziedājām,
Lai cik auksts vējš šūpos vītolu.
Otrā dziesma nebija tik sērīga. “Tikai ūdens spainis viens” skanēja pat jautrāk nekā parasti, bet varbūt tāds arī bija menestrela nodoms. Ļaudis sarosījās, lai nostumtu malā galdus un izbrīvētu vietu dejošanai, un sāka sist papēžus, līdz dancotāju soļi un virpuļošana sadrebināja sienas. Pirmā deja beidzās, un līksmotāji smiedamies gāja malā, pieturēdami sānus, bet viņu vietā uz deju grīdas iznāca citi.
Nospēlējis dziesmas “Meža zosu spārnos” pirmās taktis, Toms apstājās, lai ļaudis varētu sagatavoties dejai.
- Laikam izmēģināšu pāris soļu, Rands teica, celdamies kājās. Perins pielēca uzreiz pēc viņa. Pēdējais sakustējās Mats un attapās, ka jāpaliek uz vietas un jāsargā apmetņi, tāpat arī Randa zobens un Perina cirvis.
- Neaizmirstiet mani nomainīt! Mats sauca draugiem nopakaļ. Dejotāji sastājās divās garās rindās, seja pret seju; vienā bija vīrieši, bet otrā sievietes. Pirmās iedārdējās bungas, pēc tam ksilofons uzņēma ritmu, un visi dejotāji vienlaikus ieliecās ceļgalos. Meitene pretī Randam ar tumšām bizēm, un tas atsauca atmiņā mājas viņam kautri uzsmaidīja un tad pamirkšķināja nebūt ne kautri. Toma flauta ielēca melodijā, un Rands spēra soli uz priekšu, lai satiktu tumšmataino meiteni. Viņa atmeta galvu un smējās, kad Rands to sagrieza virpulī un nodeva nākamajam vīrietim rindā.
“Visi istabā smejas,” Rands domāja, dejodams ap nākamo partneri, kalponi ar neganti plandošu priekšautu. Vienīgā seja bez smaida, kuru Rands ievēroja, bija vīrietim, kas spiedās pie pavarda. Viņa seju šķērsoja rēta no deniņiem līdz žoklim pretējā pusē, tāpēc deguns bija šķībs, bet mutes kaktiņš nolaists. Sastapis Randa skatienu, vīrs saviebās, un jauneklis samulsis novērsās. Varbūt ar tādu rētu cilvēks nemaz nevar pasmaidīt.
Notvēris nākamo partneri apgrieziena vidū, Rands ar viņu slaidi aizvirpuļoja un tad nodeva nākamajam vīrietim. Mūzikai uzņemot ātrumu, vēl trīs meitenes dejoja ar Randu, un tad viņš atkal bija pārī ar tumšmataino meiteni ātrajā promenādē, pēc kuras rindas pilnībā mainījās. Viņa vēl aizvien smējās un atkal piemiedza aci.