Vīrietis ar rētaino seju glūnēja uz Randu. Solis sajuka, vaigos sakāpa karstums. Viņš taču nebija gribējis vīru samulsināt, bija skatījies vienkārši tāpat. Rands pagriezās pret nākamo partneri un aizmirsa par svešinieku ar rētu. Nākamā sieviete, kura viņam savās rokās jādancina, bija Nīnēva.
Randam nojuka solis, viņš gandrīz sapinās savās kājās; daudz netrūka, ka būtu uzminis Nīnēvai uz kājas. Viedā dejoja pietiekami graciozi, lai izlabotu Randa neveiklību; viņa nemitējās smaidīt.
- Es domāju, ka esi labāks dejotājs, kad abi mainīja partnerus, Nīnēva iesmējās.
Randam bija tikai mirklis laika, lai atgūtos, un tad jau atkal bija jāmainās; nu viņš jau dejoja ar Moirainu. Ar Viedo jauneklis jutās kā pēdējais
lempis, bet ar Aesu Sedaju gāja pavisam traki. Moiraina gludi slīdēja pār grīdu, tērpam ap viņu virpuļojot, un Rands divreiz gandrīz nokrita. Moiraina viņam līdzjūtīgi uzsmaidīja, un tas bija ļaunāk nekā nokrist. Doties pie nākamās partneres bija īsts atvieglojums pat ja tā bija Egvēna.
Rands atguva daļu pārliecības. Galu galā ar Egvēnu viņš bija dejojis jau daudzus gadus. Meitenes mati, joprojām nesapīti, bija saņemti ar sarkanu lenti un atglausti atpakaļ. “Varbūt nevarēja izšķirties, kam izdabāt Moirainai vai Nīnēvai,” Rands rūgti nodomāja. Egvēnas lūpas bija pavērtas, it kā viņa gribētu kaut ko sacīt, tomēr meitene nerunāja, un arī Rands negrasījās uzsākt sarunu. Pirmīt ēdamistabā Egvēna taču bija noraidījusi viņa mēģinājumu tuvoties. Abi atturīgi raudzījās viens uz otru, līdz beidzot aizdejoja projām, ne vārda nebilduši.
Izgriezies dejā, Rands gana labprāt atkal apsēdās uz sola. Tikmēr sāka skanēt citas dejas džiga mūzika. Mats steidzās pievienoties dejotājiem, un Perins ieslīdēja uz sola viņa vietā.
- Vai redzēji viņu? vēl neapsēdies, draugs jautāja. Redzēji?
- Kuru tu domā? Rands vaicāja. Viedo vai Alises kundzi? Es dejoju ar abām.
- Ari ar Ae… ar Alises kundzi? Perins izsaucās. Es dejoju ar Nīnēvu. Pat nezināju, ka viņa dejo! Mājās viņa nekad nedejoja.
- Interesanti, Rands domīgi sacīja, ko Sievu loks teiktu par to, ka Viedā dejo? Varbūt tikai tāpēc viņa mājās to nedarīja. Jau pēc mirkļa mūzika, aplausi un dziedāšana bija par skaļu, lai sarunu būtu iespējams turpināt. Rands un Perins piebiedrojās tiem, kas sita plaukstas, bet uz grīdas griezās dejotāji. Rands vairākkārt juta, ka rētainais virs uz viņu skatās. Šādu cilvēku noteikti bija viegli aizvainot, bet Rands nezināja, ko darīt, lai situāciju vēl nepasliktinātu. Pilnībā pievērsies mūzikai, viņš centās neskatīties uz vīra pusi.
Dejošana un dziedāšana ieilga līdz naktij. Kalpones visbeidzot atcerējās par saviem pienākumiem, Rands ar prieku aprija karstu sautējumu un maizi. Ēda visi gan sēdus, gan stāvus. Rands iesaistījās vēl trīs dejās, un, kad jauneklis atkal tika pārī ar Nīnēvu un ari ar Moirainu, viņš atskārta, ka nu jau solis ir daudz raitāks. Šoreiz abas sievietes viņam izteica komplimentu par dejotprasmi, puisi pavisam samulsinot. Pēc tam Rands atkal dejoja ar Egvēnu; meitene raudzījās viņā ar tumšajām acīm, un visu laiku šķita, ka tūlīt kaut ko sacīs, tomēr nebilda ne vārda. Arī Rands tāpat
klusēja, tomēr jauneklis bija drošs, ka neīgņojas uz Egvēnu, lai arī ko teica Mats, viņam atgriežoties uz sola.
Ap pusnakti Moiraina devās projām. Pēc aša skatiena, ko Aesu Sedaja veltīja Nīnēvai, arī Egvēna steidzās viņai nopakaļ. Noraudzījusies viņās abās ar neizdibināmu sejas izteiksmi, Viedā nesteidzīgi pievienojās pārējiem vēl vienā dejā. Pēc tam arī viņa aizgāja, atstājot iespaidu, ka ir guvusi virsroku pār Aesu Sedaju.
Necik ilgi, un Toms ielika flautu futrālī, sirsnīgi ķīvēdamies ar viesiem, kuri vēlējās, lai viņš paliek ilgāk. Pienāca Lans, lai sapulcētu Randu un pārējos.
- Mums agri jādodas ceļā, Sargātājs teica, pieliecies tuvāk, lai troksnī viņu dzirdētu, tāpēc tagad jāatpūšas, cik ilgi vien iespējams.
- Tur viens uz mani blenž, Mats sacīja, vīrs ar rētu pār seju. Kā jūs domājat, vai viņš nevarētu būt… viens no draugiem, par kuriem jūs mūs brīdinājāt?
- Ar tādu rētu? Rands vilka pirkstu pār degunu līdz mutes kaktiņam. Viņš glūnēja arī uz mani. Rands aplūkoja istabu. Cilvēki plūda laukā, tomēr vairums vēl aizvien pulcējās ap Tomu. Tagad viņa te vairs nav.
- Es redzēju to viru, Lans sacīja. Ja var ticēt Fiča kungam, Balto apmetņu spiegs. Mums par viņu nav jāraizējas. Iespējams, tā arī bija, tomēr Rands labi redzēja, ka Sargātāju kaut kas satrauc.
Rands paskatījās uz Matu; drauga sejā bija stinga izteiksme kā vienmēr, kad viņš kaut ko slēpa. Balto apmetņu spiegs. “Vai tiešām Bornhalds tik ļoti grib mūs atpakaļ?” Dosimies ceļā agri? Rands pajautāja. Tiešām agri? Varbūt viņi būs jau gabalā, pirms kaut kas notiks.
- Mazā gaismiņā, Sargātājs atbildēja.
Kad viņi devās laukā no viesistabas, Mats dungodams dziesmas fragmentus, bet Perins ik pa brīdi apstādamies, lai atkārtotu nupat apgūto deju soli, visiem piebiedrojās Toms; menestrels bija lieliskā noskaņojumā. Viņiem pagriežoties uz kāpņu pusi, Lana seja bija bezkaislīga.
- Bet kur nakšņo Nīnēva? Mats ievaicājās. Fiča kungs teica, ka mums tika pēdējās istabas.
- Viņai ir gulta, Toms sausi atteica, Alīses kundzes un meitenes istabā.
Perins iesvilpās caur zobiem, bet Mats noburkšķēja: Pelni un asinis! Es negribētu būt Egvēnas vietā, kaut man piesolītu visu Kēmlīnas zeltu!
Ne jau pirmo reizi Rands vēlējās, lai Mats kaut divas minūtes padomātu nopietni. Viņiem pašiem šobrīd nebūt nevedās gludi. Iešu pameklēt pienu, Rands sacīja. Varbūt tas uzlabos miegu. “Varbūt šonakt neredzēšu sapni.”
Lans viņam uzmeta bargu skatienu. Šovakar kaut kas nav lāgā. Tālu neaizklīsti! Un liec aiz auss, ka ceļā dosimies gan tad, ja būsi pamodies un gatavs sēdēt seglos, gan tad, ja tevi būs pie tiem jāpiesien.
Sargātājs devās augšup pa kāpnēm, un citi viņam sekoja; jautrība noplaka. Rands gaitenī palika viens. Pēc tādas drūzmas viņš nudien jutās viens.
Jauneklis aizsteidzās uz virtuvi, kur vēl rosījās trauku mazgātāja. Viņa no liela māla poda ielēja Randam krūzē pienu.
Kad Rands dzerdams izgāja no virtuves, no gaiteņa otra gala uz viņa pusi metās melna, nespodra ēna. Tā bija pacēlusi rokas, lai atmestu atpakaļ tumšā apmetņa kapuci, kas slēpa seju. Apmetnis palika nekustīgs, bet stāvs skrēja, un seja… Neveselīgi bāla vīrieša seja, gluži kā gliemis zem akmens, un bez acīm. Viss no eļļainajiem, melnajiem matiem līdz pietūkušajiem vaigiem bija gluds kā olas čaumala. Rands aizrijās, izsprauslājot pienu.
- Tu esi viens no viņiem, puis, sēca Izdzisušais. Izklausījās, it kā pār kaulu vilktu vīli.
Izlaidis no rokām krūzi, Rands atkāpās. Gribējās skriet, bet kājas atteicās spert vairāk par vienu aprautu soli. Rands nespēja atbrīvoties no bezacu sejas, kas pievilka viņa skatienu un savilka čokurā kuņģi. Viņš mēģināja saukt palīgā, kliegt, taču rīkle bija pārakmeņojusies. Katrs aizžņaugtais elpas vilciens sāpēja.
Izdzisušais nesteidzīgi slīdēja arvien tuvāk. Viņa platajiem soļiem piemita baisa, nāvējoša grācija kā odzei, un šo līdzību vēl pastiprināja melno bruņu pārsegums uz krūtīm. Plānās bezasiņu lūpas bija savilktas nežēlīgā smaidā, ko vēl ņirdzīgāku vērta gludā, bālā āda acu vietā. Salīdzinot ar šo balsi, Bornhalds runāja sirsnīgi un rāmi. Kur ir pārējie? Zinu, ka viņi ir šeit. Runā, puis, un es ļaušu tev dzīvot!