Randa mugura atsitās pret koku sienu vai durvīm, viņš nespēja pagriezties, lai paskatītos. Un, kad kājas bija apstājušās, tās vairs nebija iekustināmas. Jauneklis nodrebēja, redzot, ka mīrddrāls slīd tuvāk. Rands trīcēja arvien nevaldāmāk līdz ar katru viņa soli.
- Runā, es tev saku, vai ari…
Virs galvas aši nodunēja soļi, steigdamies no kāpnēm uz gaiteņa pusi, un mlrddrāls aprāvies sāka griezties apkārt. Viņa apmetnis vēl aizvien stingi nokarājās. Izdzisušā galva uz mirkli atliecās, it kā aklais skatiens varētu izkļūt cauri kokam. Mironīgi baltajā rokā parādījās zobens, tā asmens bija tikpat melns kā apmetnis. Līdz ar zobena parādīšanos gaisma gaitenī kļuva blāvāka. Zābaku dunoņa pieņēmās spēkā, un Izdzisušais atkal pagriezās pret Randu tik plūdeni, it kā viņam nebūtu kaulu. Melnais asmens pacēlās, plānās lūpas sašķiebās ņirdzīgā smīnā.
Rands drebēja, zinādams, ka jāmirst. Pusnakts tērauds nozibsnīja viņam pie galvas… un apstājās.
- Tu piederi Tumsas lielkungam. Čērkstoši griezīgā balss atgādināja troksni, kas rodas, ar nagiem skrāpējot šīferi. Tu esi viņa īpašums!
Sagriezies melnā, izplūdušā plankumā, Izdzisušais metās prom no Randa. Ēnas gaiteņa galā pasniedzās pretī un to apskāva, un mlrddrāls pazuda.
Lans lēca lejā no pēdējiem pakāpieniem, ar troksni piezemēdamies uz grīdas; viņam rokā bija zobens.
Rands ar mokām atguva balsi. Izdzisušais, viņš ieelsās. Tas bija… Un tad pēkšņi jauneklis atcerējās savu zobenu. Stāvēdams seju pret seju ar mirddrālu, viņš par to pat nebija iedomājies.
Tagad Rands grābājās pēc zobena ar gārņa zīmi, nelikdamies ne zinis, ka jau ir par vēlu. Tas aizskrēja turp!
Lans izklaidīgi pamāja ar galvu; šķita, ka viņš saklausa vēl kaut ko. -Jā. Tas aiziet. Izdziest. Bet mums tagad nav laika viņu medīt. Mēs dodamies ceļā, aitugan!
Uz kāpnēm nodunēja arī citi Mata, Perina un Toma zābaki; viņi nāca, stiepdami segas un seglu somas. Mats vēl centās aizsprādzēt segas rulli, padusē neveikli iespiedis loku.
- Dodamies ceļā? Rands jautāja. Iebāzis makstī zobenu, viņš paņēma no Toma savu mantību. Tagad? Naktī?
- Vai gribi gaidīt Puscilvēka atgriešanos, aitugan? Sargātājs nepacietīgi atvaicāja. Varbūt pusduci Puscilvēku? Tagad tie zina, kur mēs esam.
- Es atkal jāšu kopā ar jums, Toms teica Sargātājam, ja jums nav lielu iebildumu. Pārāk daudzi atceras, ka ierados kopā ar jums. Baidos, ka līdz rītam te nebūs īstā vieta cilvēkam, kuru pazīst kā jūsu draugu.
- Vari jāt vai nu ar mums, vai arī uz Šajolgulu, menestrel. Lana zobena maksts nograbēja vien, kad viņš ar spēku tajā iegrūda zobenu.
No sāndurvīm viņiem garām aizmetās zirgkopis, un tad parādījās Moiraina un Fiča kungs, bet viņiem aiz muguras Egvēna ar salocītu šalli rokās. Un Nīnēva. Šķita, ka Egvēna aiz bailēm sāks raudāt, bet Viedās seja atgādināja saltās dusmās sastingušu masku.
- Jums tas jāuztver nopietni, Moiraina sacīja krogus saimniekam.
- Rīta pusē pavisam noteikti būs daudz nepatikšanu. Varbūt tie būs Melndraugi, varbūt vēl kas ļaunāks. Kad viņi ieradīsies, uzreiz sakiet, ka mēs esam prom. Neizrādiet nekādu pretestību! Lai arī kas atnāk, sakiet, ka naktī aizceļojām, un viņi jūs vairs netraucēs. Viņi meklē mūs.
- Par to neuztraucieties! Fiča kungs līksmi atbildēja. It ne drusku. Ja kāds te uzradīsies un mēģinās aizskart manus viesus… nu tad dabūs trūkties no manis un maniem puišiem. Jā, trūkties! Un neviens nebildīs ne vārda par to, uz kurieni vai kad aizceļojāt, un neatklās, ka vispār te bijāt. Es zinu, kā šādās reizēs jārīkojas. Neviens te jūs pat nepieminēs. Ne vārda nebildīs!
- Bet…
- Bet tagad, Alises kundze, man tiešām jāparūpējas par jūsu zirgiem, lai viss būtu kārtībā un jūs varētu jāt prom. Ticis vaļā Moiraina bija ieķērusies viņa piedurknē krogus saimnieks aizrikšoja uz staļļu pusi.
Aesu Sedaja aizkaitināta nopūtās. Stūrgalvīgs, stūrgalvīgs vīrs. Viņš neklausās!
- Jūs domājat, ka trolloki varētu šeit ierasties pēc mums? Mats jautāja.
- Trolloki! Moiraina nošņāca. Protams, ne! Ir vēl arī daudz kas cits, no kā baidīties, ne tikai no mūsu atrašanas. Ignorējot Mata aizkaitinājumu, viņa mierīgi turpināja: Protams Izdzisušais, atradis mūs, zina, ka šeit nepaliksim, bet Fiča kungs Melndraugus neuztver nopietni. Viņš tos uzskata par ēnām, kas slapstās, tomēr Melndraugi ir sastopami ikkatras pilsētas veikalos un ielās, arī augstākajās padomēs. Ja mīrddrāls grib uzzināt mūsu plānus, viņš var tos sūtīt uzdevumā. To pateikusi, Moiraina pagriezās un devās prom. Lans viņai sekoja.
Ejot uz staļļa pagalmu, Randam gadījās būt blakus Nīnēvai. Arī viņai bija seglu somas un segas. Galu galā jūs dosieties kopā ar mums, Rands teica. “Miņai bija taisnība.”
- Vai šeit kāds bija? Viedā klusi jautāja. Viņa teica, ka.. Pēkšņi aprāvusies, Nīnēva paskatijās uz puisi.
- Izdzisušais, viņš atbildēja, pats brīnīdamies, ka tik mierīgi. Viņš bija kopā ar mani gaiteni, un tad atnāca Lans.
Viņiem atstājot iebraucamo vietu, Nīnēva, sargādamās no vēja, savilka ciešāk ap pleciem apmetni. Varbūt kāds jūs vajā. Bet es ierados, lai tevi jūs visus aizvestu atpakaļ uz Emondāri, drošībā, un jūs neatstāšu, iekams to izdarīšu. Neatstāšu jūs vienus ar tādiem kā viņai Stalli kustējās gaismas vietās, kur zirgu puiši segloja zirgus.
- Mac! krogus saimnieks sauca no staļļa durvīm, kur viņš stāvēja blakus Moirainai. Kustieties ātrāk! Viņš atkal pagriezās pret Moirainu, it kā vairāk lai mierinātu, nevis viņā ieklausītos, kaut ari izturējās godbijīgi, ik pa brīdim palocījās un tad atkal uzsauca zirgu puišiem.
Visbeidzot zirgi tika izvesti laukā, kopējiem pie sevis pukojoties par steigu un vēlo laiku. Rands bija turējis Egvēnas saini un nu atdeva to atpakaļ, līdzko meitene apsēdās Belas mugurā. Egvēna atskatījās uz Randu ar asaru pilnām acīm. Vismaz viņa to vairs neuzskata par piedzīvojumu.
Rands nokaunējās. Egvēna bija briesmās viņa un citu dēļ. Pat ceļojums vienai atpakaļ uz Emondāri viņai nebūtu tik bīstams kā došanās tālāk. Egvēna, es…
Vārdi apklusa viņa mutē. Egvēna bija pārāk spītīga, lai vienkārši grieztos atpakaļ, un ne jau pēc tam, kad bija solījusies jāt līdz pašai Tarvalonai. Un ko redzēja Mina?Egvēna ir iesaistīta. Gaisma, saki! Kur iesaistīta?
- Egvēna, Rands iesāka. Atvaino! Laikam vairs nespēju sakarīgi domāt.
Meitene noliecās lejup un stingri satvēra viņa roku. No staļļa plūstošajā gaismā Rands skaidri saskatīja Egvēnas seju. Viņa vairs nešķita tik nobijusies kā pirmīt.
Līdzko visi bija zirgos, Fiča kungs uzstāja, ka zirgu puišiem ar laternām jāpavada ceļotāji līdz vārtiem. Apaļvēderis krogus saimnieks atvadīdamies palocījās un nosolījās glabāt viņu noslēpumus, aicinādams atkal atgriezties. Mačs pavadīja viņus ar tikpat skābu skatienu kā sagaidot.
Rands nodomāja, ka vismaz viens cilvēks ir nevērīgs pret visiem un vienmēr. Pirmajam, kas pajautās, Mačs pateiks, kad viņi aizceļoja, un izstāstīs visu, kas, pēc viņa domām, ar tiem saistīts. Jāšus mērojis gabaliņu ielas, Rands pameta skatienu atpakaļ. Kāds stāvēja, augstu pacēlis
lukturi, un lūkojās viņiem nopakaļ. Randam nebija jāredz seja, lai zinātu, ka tas ir Mačs.