Bērlonas ielas tādā nakts stundā bija tukšas; vienīgi šur un tur caur cieši aizvērtajiem slēģiem spiedās vājas gaismiņas, un starp vēja dzītajiem mākoņiem no šaurā mēness sirpja plūda vaska bāla gaisma. Viņiem jājot tālāk pa ielu, brīdi pa brīdim ierējās suns. Jumtu dzegās svilpoja vējš. Ceļinieki slīga arvien dziļākā klusumā, ietinušies apmetņos un domās iegrimuši.
Kā vienmēr, priekšgalā jāja Sargātājs, un tūlīt aiz viņa Moiraina un Egvēna. Nīnēva turējās meitenes tuvumā, bet pārējie ciešā bariņā pulcējās aizmugurē. Lans zirgu soli uzturēja raitu.
Rands uzmanīgi pētīja ielas visapkārt, ievērojis, ka arī draugi rīkojas tāpat. Kustīgās ēnas mēnesnīcā atgādināja ēnas gaitenī to, kā tās sniedzās pretī Izdzisušajam. Nejauši trokšņi tālumā, piemēram, mucas apgāšanās vai vēl kāda suņa rejas, lika visiem aši pagriezt galvas. Lēnām, soli pa solītim, dodoties cauri pilsētai, visi vadīja savus zirgus arvien tuvāk Lana melnajam ērzelim un Moirainas baltajai ķēvei.
Pie Kēmlīnas vārtiem Lans nokāpa no zirga un piedauzīja pie durvīm. Tā bija maza, stūraina ēka, pieplakusi pie mūra. Parādījās saguris sargs, miegaini berzēdams seju. Līdzko Lans ierunājās, sarga miegainība izgaisa, un viņš garām Lanam blenza uz pārējiem ceļiniekiem.
- Gribat doties projām? sargs iesaucās. Tagad? Naktī? Jūs esat traki!
- Ja vien nav pienācis Valdnieka rīkojums, kas aizliedz mums izbraukt, Moiraina sacīja. Arī nokāpusi no zirga, viņa turējās pa gabalu no durvīm un gaismas, kas krita tumšajā ielā.
- Ne gluži, kundze. Sargs pētoši uz viņu raudzījās, saraucis pieri, gribēdams saskatīt ceļinieces seju. Taču no saulrieta līdz rītausmai vārti ir slēgti. Ienākt drīkst tikai dienasgaismā. Tāds ir rīkojums. Starp citu, laukā ir vilki. Viņnedēļ nokoda duci govju. Tikpat viegli var nogalēt arī cilvēku.
- Ienākt nedrīkst, bet par iziešanu nekas nav teikts, Moiraina sacīja, it kā nokārtodama šo jautājumu. Saprotat? Mēs taču nelūdzam, lai jūs neklausāt Valdniekam.
Lans iespieda kaut ko sargam plaukstā. Tas jums par traucēkli, viņš nomurmināja.
- Jādomā gan, sargs lēnām noteica. Viņš ieskatījās plaukstā; nomirdzēja zelts, un viņš aši iegrūda to kabatā. Jādomā, ka par došanos prom tur nav minēts. Acumirkli. Ann! Dar! Nāciet laukā un palīdziet man atvērt vārtus! Ļaudis grib tikt laukā. Neizrunājieties! Dariet, un viss.
No ēkas iznāca vēl divi sargi, apstājoties, lai miegainā pārsteigumā blenztu uz astoņiem cilvēkiem, kas gaidīja, kad viņus izlaidīs. Galvenā sarga mudināti, viņi aizšļūca līdz lielajam ratam un sāka to griezt; rats pacēla virs vārtiem smagas restes. Tad vīri grieza kloķi, lai atdarītu vārtus. Kloķis un rats aši noklikstēja, un labi ieeļļotie vārti sāka klusi vērties uz āru. Bet pirms tam, līdzko vārti bija mazliet pavērušies, tumsā atskanēja salta balss.
- Kas tad nu? Vai tad vārtiem līdz rītausmai nav jābūt slēgtiem?
Gaismā, kas atplūda no sardzes mājas, parādījās pieci vīri baltos
apmetņos. Kapuces nolaiduši, slēpdami sejas, bet ikkatram no viņiem roka gūla uz zobena, un zelta saule krūšu kreisajā pusē nepārprotami vēstīja, kas viņi tādi ir. Mats kaut ko nomurmināja zem deguna. Sargi vairs negrieza kloķi un apmainījās neveikliem skatieniem.
- Tā nav jūsu darīšana, galvenais sargs kareivīgi atbildēja. Piecas baltas kapuces pagriezās uz viņa pusi, un sargs jau nedrošāk turpināja:
- Bērniem te nav teikšanas. Valdnieks…
- Gaismas bērniem, vīrs baltajā apmetnī, kurš pirmīt bija runājis, klusi iesāka, ir teikšana visur, kur cilvēki staigā Gaismā. Tikai tur, kur valda ēnas un Melnais, Bērnus noliedz. Vai ne? Viņa kapuce aši pagriezās no sarga uz Lanu, bet tad vīrs piepeši veltīja Sargātājam otru, daudz uzmanīgāku skatienu.
Lans pat nebija pakustējies; izskatījās, ka viņš jūtas pilnīgi brīvi. Vien retais spēja tik bezrūpīgi uzlūkot Bērnus. Lana akmenscietā seja tikpat labi varēja būt pavērsta pret kurpnieku. Kad Baltais apmetnis atkal ierunājās, viņa balsī jautās aizdomas.
- Kas tie par cilvēkiem, kas grib atstāt pilsētas mūrus naktī tādos laikos kā šie? Ar vilkiem, kas klejo tumsā, un kad pār pilsētu laižas Melnā radības? Viņš skatījās uz pīto ādas lenti ap Lana pieri, kas viņa garos matus saturēja uz muguras. Vai ziemeļnieks?
Rands sakumpa seglos. Drafkārs. Droši vien, ja tikai vīrs nebija runājis tukšu, neko nezinādams par Melnā radībām. Tā kā Rands ‘‘Pie Brieža un Lauvas” bija redzējis Izdzisušo, varētu gaidīt drafkāru, bet pēc
mirkļa tas puisim jau izkrita no prāta. Rands domāja, ka viņš pazīst Baltā apmetņa balsi.
- Ceļotāji, Lans klusi atbildēja. Jūs un jūsējos tādi neinteresē.
- Gaismas bērnus interesē visi.
Lans tik tikko manāmi nogrozīja galvu. Vai tiešām jums vēl vajadzīgas kādas nepatikšanas ar Valdnieku? Viņš jau tāpat ir ierobežojis jūsu skaitu pilsētā, lai arī kā jūs visam sekojat. Ko gan Valdnieks darīs, uzzinājis, ka pie pilsētas vārtiem neliekat mieru godīgiem pavalstniekiem? Lans pievērsās sargiem. Kāpēc apstājāties? Sargi vilcinājās, tad uzlika rokas uz kloķa un atkal vilcinājās, jo Baltais apmetnis ierunājās.
- Valdnieks nezina, kas notiek viņam deguna galā. Te ir ļaunums, ko viņš nedz redz, nedz saož. Bet Gaismas bērni ierauga. Sargi saskatījās; vīru plaukstas te atvērās, te sakļāvās, it kā viņi nožēlotu, ka šķēpus atstāja sargu mājā. Gaismas bērni saož ļaunumu. Baltā apmetņa skatiens pievērsās ceļiniekiem zirgu mugurās. Mēs to saožam un iznīdējam. Kad vien atrodam.
Rands centās sarauties vēl mazāks, bet ar sakustēšanos pievērsa sev Baltā apmetņa uzmanību.
- Kas mums te ir? Kāds, kurš vēlas palikt neieraudzīts? Ko tu… Ak! Vīrs nolaida baltā apmetņa kapuci, un Rands raudzījās sejā, kuru jau bija gaidījis. Bornhalds pamāja ar galvu, acīm redzami gandarīts. Viss skaidrs, sarg, esmu jūs izglābis no lielas nelaimes! Daudz netrūka, ka jūs būtu palīdzējuši Melndraugiem aizbēgt no Gaismas. Par jums būtu jāziņo Valdniekam, ka neievērojat disciplīnu, vai arī jānodod pratinātāju rokās, lai atklātu jūsu patiesos šīsnakts nolūkus. Bornhalds apklusa, raudzīdams, vai sargs ir nobijies, bet velti vīrs neko neizrādīja. To taču jūs negribēsiet, vai ne? Labāk paņemšu šos neliešus uz mūsu nometni, lai viņus iztaujā Gaismas vārdā, ja?
- Vai vedīsi mani uz savu nometni, Balto apmetni? pēkšņi no visām pusēm vienlaikus atskanēja Moirainas balss. Gaismas bērniem parādoties, Aesu Sedaja bija atkāpusies tumsā, ap viņu biezēja ēnas. Tu mani iztaujāsi? Moiraina spēra soli uz priekšu, un ap viņu uzplauka tumsa. Aesu Sedaja šķita pastiepusies garumā. Tu šķērsosi man ceļu?
Vēl viens solis, un Randam aizrāvās elpa. Moiraina tik tiešām bija garāka viņu galvas atradās vienā līmenī, bet viņš taču sēdēja sirmja mugurā! Ap Moirainas seju sakļāvās ēnas gluži kā negaisa mākoņi.
- Aesu Sedaja! Bornhalds iesaucās, un pieci zobeni zibēdami izlēca no makstīm. Mirsti! Pārējie četri vilcinājās, bet viņš zibenīgi cirta Moirainai, līdzko bija izvilcis zobenu.
Rands iekliedzās, redzēdams, ka Moiraina paceļ savu ieroci, apturot asmeni. Šis smalkais kokgriezums taču nespēja aizkavēt cieto tēraudu! Zobens sastapa koku, izvirda dzirksteļu strūkla, un šņācošs rēciens atsvieda Bornhaldu atpakaļ pie viņa biedriem baltajos apmetņos. Visi pieci sakrita kaudzē. Zobens bija novēlies zemē blakus Bornhaldam, un no tā pacēlās dūmu grīstes, un asmens izliecās taisnā leņķī, jo bija gandrīz pārkusis uz pusēm.