- Tu uzdrošinies man uzbrukt! Moirainas balss rēca kā viesuļvētra. Ap Aesu Sedaju virpuļoja ēnas, ietina viņu kā apmetnī ar kapuci, un Moiraina pacēlās pilsētas mūra augstumā. Aesu Sedajas gailošās acis raudzījās lejup viņa kā milzis vērās uz kukaiņiem.
- Projām! Lans iekliedzās. Zibenīgi paķēris Moirainas zirgu aiz pavadas, Sargātājs ielēca seglos. Tūlīt! viņš pavēlēja. Vīrieša pleci vārtos tika nobrāzti, ērzelim kā akmenim šaujoties laukā pa šauro spraugu.
Kādu brīdi Rands sastindzis skatījās. Moirainas galva un pleci tagad bija virs mūra. Gan sargi, gan Bērni sarāvušies metās prom, ar mugurām atspiedušies pret sardzes ēkas sienu. Aesu Sedajas seju slēpa nakts, bet acis tik lielas kā pilnmēness spīdēja nepacietībā un dusmās. Ar grūtībām norijis siekalas, Rands iespieda piešus Mākoņa sānos un aulekšiem metās nopakaļ pārējiem.
Piecdesmit soļus aiz mūra Lans sasauca visus kopā, un Rands pameta skatienu atpakaļ. Moirainas ēnainais veidols cēlās augstu virs baļķu palisādes; viņas galvu un plecus, kas šķita tumšāki, naksnīgajās debesīs ieskāva sudrabotas mēness gaismas nimbi, bet pats mēness bija paslēpies. Rands vaļā muti skatījās, bet Aesu Sedaja pārkāpa pāri pilsētas mūrim. Līdzko Moirainas kājas skāra zemi, viņa atguva savu dabisko lielumu.
- Turiet vārtus vaļā! aiz mūra atskanēja drebelīga balss. Rands nodomāja, ka tas ir Bornhalds. Mums viņi jāpanāk un jāsaņem ciet! Bet sargi neapstājās. Vārti žvadzēdami līdz galam aizvērās, un pēc mirkļa grabēdams nokrita režģis, visus iesprostojot. “Varbūt pārējie Baltie apmetņi nebūs tik dedzīgi kā Bornhalds un negribēs sastapt Aesu Sedaju.”
Moiraina steidzās pie Aldības un, pirms aizstūma ieroci aiz seglu jostas, noglaudīja baltajai ķēvei purnu. Šoreiz Randam pat nebija jāskatās viņš zināja, ka Aesu Sedajas ierocis ir gluži necils.
- Jūs bijāt garāka par milzi, Egvēna bez elpas izdvesa, sakustoties uz Belas muguras. Neviens cits nerunāja, tikai Mats un Perins paskubināja savus zirgus nostāk no Aesu Sedajas.
- Tiešām? Moiraina, ielēkusi seglos, izklaidīgi pajautāja.
- Es jūs redzēju, Egvēna nelikās mierā.
- Prāts naktī mēdz izspēlēt jokus, un acis redz to, kā nav.
- Nav īstais laiks jokiem, Nīnēva dusmīgi iesāka, bet Moiraina viņu pārtrauca.
- Nudien nav! Ko “Pie Brieža un Lauvas” ieguvām, to šeit varam pazaudēt. Pametusi skatienu atpakaļ uz vārtiem, viņa nogrozīja galvu.
- Ak, ja es spētu noticēt, ka drafkārs bija nolaidies zemē! Pašnosodoši pavīpsnājusi, Aesu Sedaja piebilda: Vai arī ka mīrddrāls ir pilnīgi akls. Bet tikpat labi es varu gribēt neiespējamo. Un vai nav vienalga? Viņi zina, kāds ceļš mums jāmēro, bet, ja paveiksies, mēs turēsimies soli priekšā. Lan!
Sargātājs no austrumiem nogriezās uz Kēmlīnas ceļa, un pārējie viņam cieši sekoja, zirgu pakaviem ritmiski dunot uz cieti noblietētās zemes.
Ceļinieki raiti devās uz priekšu, zirgi varēja stundām rikšot bez Aesu Sedajas piepalīdzēšanas. Tomēr pēc nepilnas stundas Mats iekliedzās, rādot atpakaļ uz ceļu.
- Rau, kas tur!
Parāvuši pavadas, visi skatījās. Nakti virs Bērlonas izgaismoja liesmas, it kā kāds tur būtu sakrāvis ugunskuru mājas lielumā, kas mākoņu apakšmalas iezīmēja sarkanas. Vēja dzītas dzirksteles šaustīja debesis.
- Es viņu brīdināju, Moiraina sacīja, bet viņš to neuztvēra nopietni. Aldība metās sāņus ķēve tā atbalsoja Aesu Sedajas neapmierinātību. Viņš to neuztvēra nopietni.
- Iebraucamā vieta? Perins vaicāja. “Pie Brieža un Lauvas”? Kā jūs varat būt tik droša?
- Cik ilgi tu vēl ticēsi nejaušībām? Toms jautāja. Tas varētu būt Valdnieka nams, bet nav. Arī noliktava tā nav, nedz arī kāda virtuve, nedz tavas vecāsmātes siena guba.
- Varbūt šonakt mums mazliet uzspīd Gaisma, Lans ierunājās, un Egvēna dusmīgi apsviedās riņķī. Kā jūs varat tā teikt? Deg nabaga Fiča kunga viesnīca! Tur var būt cietušie!
- Ja viņi uzbruka viesnīcai, Moiraina paskaidroja, tad mūsu aiziešana no pilsētas un mana…. izrāde varbūt ir palikusi neievērota.
- Varbūt mīrddrāls grib, lai mēs tā domātu, Lans piebilda.
Moiraina tumsā pamāja. Iespējams. Jebkurā gadijumā mums jāsteidzas uz priekšu. Šonakt būs maz atpūtas.
- Jūs runājat tik bezrūpīgi, Moiraina! Nīnēva iesaucās. Bet kā ar cilvēkiem iebraucamajā vietā? Noteikti ir ievainotie, saimnieks zaudējis iztikas līdzekļus, un viss jūsu dēļ! Ta visa runāšana par staigāšanu Gaismā jums ir tik svarīga, ka esat gatava iet uz priekšu, neveltot viņam ne domu. Šo nelaimi atnesāt jūs!
- To atnesa viņi trīs, Lans dusmīgi sacīja. Ugunsgrēks, ievainotie, viss, kas notiek, tur vainojami viņi trīs. Tas, ka ir jāmaksā, pierāda, ka ir vērts maksāt. Melnais grib tos tavus zēnus, bet no visa, ko Melnais tik gauži grib, viņš jātur pa gabalu. Taču varbūt vēlies atdot viņus Izdzisušajam?
- Mieru, Lan, Moiraina sacīja. Mieru! Viedā, tev šķiet, ka es varu palīdzēt Fiča kungam un iebraucamās vietas ļaudīm? Nu, tev ir taisnība. Nīnēva gribēja kaut ko sacīt, bet Moiraina ar žestu viņu apklusināja un turpināja: Es varu atgriezties un kaut kā palīdzēt. Protams, es nevaru neko daudz. Tomēr es dāvātu uzmanību visiem, kam palīdzu, uzmanību, par kuru viņi man neteiks paldies, jo īpaši tāpēc, ka pilsētā ir Gaismas bērni. Un šādā situācijā par jūsu aizstāvi paliktu tikai Lans. Viņš tiktu galā godam, bet ar Lanu nepietiks, ja jūs atradīs mīrddrāls un trolloku dūre. Protams, mēs varam atgriezties, tomēr šaubos, vai es spētu nemanāmi aizvest jūs atpakaļ uz Bērlonu. Un tad jūs visi būsiet kā uz delnas dedzinātājam lai arī kurš tas būtu -, un kur nu vēl Baltajiem apmetņiem. Viedā, kuru iespēju tu izvēlētos manā vietā?
- Es gan kaut ko darītu, Nīnēva negribīgi nomurmināja.
- Un, visticamāk, ieliktu uzvaru Melnā rokās, Moiraina sacīja.
- Neaizmirsti, ka Melnais grib tieši to tieši viņus. Mēs esam karā tas ir tikpat droši, kā karā ir ikviens Gēldanā, kaut arī tur cīnās tūkstoši, bet šeit esam tikai mēs astoņi. Es aizsūtīšu Fiča kungam zeltu pietiekami daudz, lai viņš varētu atjaunot iebraucamo vietu. Zeltu, kas neatstās
pēdas uz Tarvalonu. Un arī palīdzēšu visiem cietušajiem. Darot vairāk, es viņus tikai apdraudētu. Kā redzi, tas nebūt nav vienkārši. Lan! Sargātājs pagrieza zirgu un atkal izjāja uz ceļa.
Rands ik pa brīdim pameta skatienu atpakaļ. Beigās viņš redzēja tikai uguns atspīdumu mākoņos, un tad arī tas pazuda tumsā. Jauneklis cerēja, ka ar Minu nav noticis nekas ļauns.
Vēl aizvien valdīja piķmelna tumsa, kad Sargātājs beidzot aizveda viņus no netīrā, nomīdītā ceļa un ļāva nokāpt no zirgiem. Rands lēsa, ka līdz rītausmai palicis ne vairāk par dažām stundām. Viņi aplika ap zirgu kājām valgus, bet seglus nenoņēma un iekārtoja apmetni bez ugunskura.
- Tikai stundu, Lans brīdināja, visiem, izņemot viņu pašu, ietinoties segās. Kamēr ceļabiedri gulēs, viņš paliks sardzē. Viena stunda, un tad mums jādodas ceļā. Pār viņiem nolaidās klusums.
Pēc dažām minūtēm Mats iečukstējās tik klusi, kas Rands tik tikko sadzirdēja: Interesanti, ko Davs izdarīja ar to āpsi. Rands klusumā tikai papurināja galvu, un Mats pieklusa. Visbeidzot viņš sacīja: Bet zini, es taču domāju, ka esam drošībā, Rand! Nekādu zīmju kopš Tārenas šķērsošanas, un pēc tam mēs bijām pilsētā, ko apjož mūris. Domāju, ka esam drošībā. Un tad tas sapnis. Un Izdzisušais. Vai pienāks brīdis, kad atkal būs droši?