- Tikai tad, kad sasniegsim Tarvalonu, Rands atbildēja. Ta viņa teica.
- Un tur mēs būsim drošībā? Perins klusi ievaicājās, un visi trīs puiši paskatījās uz ēnaino pauguriņu uz Aesu Sedaju. Lans bija saplūdis ar tumsu un varēja atrasties jebkur.
Rands pēkšņi nožāvājās. Pārējie nervozi sarāvās. Manuprāt, tagad mums derētu pagulēt, jauneklis teica. Palikdami nomodā, mēs neko neatrisināsim. Perins klusi sacīja: Viņai tomēr vajadzēja kaut ko darīt. Neviens neatbildēja.
Rands pagriezās uz sāniem, lai izvairītos no saknes, tad pamēģināja gulēt uz muguras, pavēlās nost no akmens, kas spiedās pie vēdera, un tad atkal no citas saknes. Šī nu gan nebija nekāda labā vieta apmetnei atšķirībā no tām, kuras Sargātājs izvēlējās, viņiem ceļojot uz ziemeļiem no Tārenas. Beigās Rands aizmiga, prātodams, vai saknes, kas dūrās ribās, nerosinās murgus, un pamodās, kad Lans pieskārās viņa plecam.
Ribas sāpēja, bet Rands jutās pateicīgs, ka neko neatceras, arī ja bija sapņojis.
Vēl aizvien bija tumšs, pirms pašas rītausmas, tomēr, kad segas bija sarullētas un piesprādzētas aiz segliem, Lans atkal lika jāt uz austrumiem. Saulei austot, visi raibām acīm brokastīs ēda maizi un sieru un uzdzēra ūdeni. Brokastojot viņi turpināja jāt, vējā sarāvušies zem apmetņiem. Jā visi, izņemot Lanu. Sargātājs brokastoja, tomēr viņa acis nemetās raibas, un arī sarāvies viņš nebija. Lans atkal bija tērpies apmetnī, kas mainīja krāsas un plīvoja ap viņu te pelēks, te zaļš, un vissvarīgākais viņam bija turēt roku uz zobena spala. Sargātāja seja bija bezkaislīga, bet acis modras, it kā viņš kuru katru brīdi gaidītu uzbrukumu no slēpņa.
Astoņpadsmitā nodaļa
Kemhnas cels
>
K
ēmlīnas ceļš īpaši neatšķīrās no Ziemeļu ceļa, kas vijās caur
Divupi. Protams, tas bija ievērojami platāks un, kā varēja redzēt,
daudz vairāk izmantots, tomēr tāpat cieti noblietēts un ar koku
rindu abās pusēs. Šī aina tikpat labi iederētos Divupē jo īpaši, kopš
zaļoja tikai mūžzaļie koki.
Tomēr pati vieta gan bija citāda, jo ap dienas vidu ceļš līkumoja starp zemiem pauguriem. Divas dienas viņi jāja starp pakalniem, dažkārt tieši tiem pāri, ja bija iespējams ja tur bija ceļš un pārvietošanās nebija pārāk sarežģīta. Kad saule ik dienu noteiktā augstumā mainīja savu leņķi, kļuva skaidri redzams, ka ceļš nebūt nav taisns, bet pamazām vijas uz dienvidaustrumiem. Rands savulaik bija sapņojis par Alvēra kunga veco karti tāpat kā puse Emondāres zēnu un atminējās, ka ceļš ved pār tā sauktajiem Abšera kalniem līdz pat Baltajam tiltam.
Brīdi pa brīdim kāda pakalna virsotnē Lans viņiem lika nokāpt no zirgiem, lai labāk pārredzētu ceļu gan uz priekšu, gan atpakaļ, tāpat ari visu lauku apvidu. Sargātājs pētīja ainavu, bet pārējie izlocīja kājas vai sēdēja zem kokiem un ēda.
- Man savulaik garšoja siers, Egvēna teica trešajā dienā, kopš viņi bija atstājuši Bērlonu. Meitene sēdēja, atspiedusi muguru pret koka stumbru, viebdamās par pusdienām, kas atkal bija tādas pašas kā brokastis un gaidāmās vakariņas. Nekādu cerību uz tēju. Jauku, karstu tēju. Ciešāk ietinusies apmetnī, Egvēna staigāja ap koku, velti meklēdama glābiņu no negantā vēja.
- Piepes tēja un kārveles sakne, Ninēva teica Moirainai, ir labākais līdzeklis pret nogurumu. Apskaidro galvu un remdē dedzināšanu nogurušos muskuļos.
- Par to es nešaubos, Aesu Sedaja nomurmināja, iesāņus uzmezdama Nīnēvai skatienu.
Viedās žoklis saspringa, tomēr viņa turpināja tādā pašā tonī. Savukārt, ja jums jāceļo bez gulēšanas…
- Tējas nebūs! Lans skarbi sacīja Egvēnai. Arī uguns nebūs! Mēs viņus vēl neredzam, bet kaut kur tepat viņi ir Izdzisušais vai pat divi Izdzisušie ar saviem trollokiem, un viņi zina, ka dodamies pa šo ceļu. Nav nekādas vajadzības atklāt, kur tieši mēs atrodamies.
- Es jau nelūdzu, Egvēna murmināja apmetnī, tikai izteicu nožēlu.
- Ja jau viņi zina, ka esam uz ceļa, Perins painteresējās, kāpēc tad nejājam tieši uz Balto tiltu?
- Pat Lans nespēj pārvietoties pār laukiem tikpat ātri kā pa ceļu, Moiraina paskaidroja, apsteigdama Nīnēvu, sevišķi jau pa Abšera kalniem. Viedā aizkaitināti nopūtās. Rands domāja, kas viņai tagad prātā pirmajā dienā Ninēva nelikās ne zinis par Aesu Sedaju, bet pēdējās divās centās iesaistīt viņu sarunā par augiem. Pakāpusies tālāk no Viedās, Moiraina turpināja: Kāpēc jums šķiet, ka uz līkumaina ceļa no viņiem var izvairīties? Un mums tāpat būs jāatgriežas pa šo ceļu. Tikpat labi viņi var būt mums priekšā, nevis sekot.
Rands tā kā šaubījās, bet Mats kaut ko nomurmināja par “lielu līkumu”.
- Vai šorīt redzējāt kādu zemnieku sētu? Lans jautāja. Kaut tikai dūmus no skursteņa? Nē, neredzējāt, jo no Bērlonas līdz Arinellei, kur jāšķērso Baltais tilts, ir mežonīgs apvidus. Turklāt Baltais tilts ir vienīgais tilts Saldēā pāri Arinellei uz dienvidiem no Maradonas.
Toms nospauslājās caur ūsām. Kas gan viņus apturēs saņemt kādu ciet jau pie Baltā tilta?
Rietumu pamalē griezīgi iegaudojās rags. Lans aši pagrieza galvu, lai redzētu ceļu viņiem aiz muguras. Randam sametās auksti. Tomēr viņš saglabāja vēsu prātu; vēl desmit jūdzes, ne vairāk.
- Nekas viņus neapturēs, menestrel, Sargātājs atbildēja. Mēs paļaujamies uz Gaismu un veiksmi. Bet šobrīd skaidri zinām, ka mums aiz muguras ir trolloki.
Moiraina noslaucīja rokas. Laiks doties ceļā! Aesu Sedaja uzkāpa baltās ķēves mugurā.
Tas bija kā signāls citiem zirgiem, un vēl ātrāk tiem lika soļot otrā raga taurēšana. Šoreiz tai atsaucās citi: no rietumiem kā bēru dziesmas atplūda vāras skaņas. Rands bija gatavs uzreiz palaist Mākoni aulekšos, un arī pārējie tikpat dedzīgi sagrāba pavadas. Visi, izņemot Lanu un Moirainu. Sargātājs un Aesu Sedaja ilgi raudzījās viens uz otru.
- Gādā, lai viņi kustas, Moiraina Sedaja, Lans visbeidzot sacīja.
- Centīšos atgriezties, cik ātri vien iespējams. Ja man neizdosies, tu zināsi. Uzlicis plaukstu uz Mandarba segliem, Sargātājs atkal uzlēca melnā ērzeļa mugurā un aizaulekšoja lejup. Uz rietumiem. Jau atkal gaudoja ragi.
- Lai Gaisma ar tevi, pēdējais no Septiņu torņu pavēlniekiem… Moiraina teica tik klusu, ka Rands tik tikko sadzirdēja. Dziļi ieelpojusi, viņa pagrieza Aldību uz austrumiem. Mums jādodas tālāk, viņa sacīja un palaida ķēvi lēnā, vienmērīgā riksī. Pārējie ciešā rindā sekoja.
Rands seglos pagriezās, lai paskatītos uz Lanu, bet Sargātājs jau bija nozudis starp zemajiem kalniem un kailajiem kokiem. Moiraina bija teikusi “pēdējais no Septiņu torņu pavēlniekiem”. Nez ko tas nozīmēja? Diez vai vēl kāds cits to bija dzirdējis, taču Toms košļāja ūsu galus, domīgi saviebis seju. Šķita, ka menestrelam daudz kas ir zināms.
Aiz muguras atkal sauca un atsaucās ragi. Rands sagrozījās seglos. Šoreiz skanēja jau tuvāk jauneklis par to bija drošs. Astoņas jūdzes. Varbūt septiņas. Mats un Egvēna meta skatienus pār plecu, bet Perins sarāvās, it kā gaidīdams sitienu pa muguru. Nīnēva izrāvās uz priekšu, lai parunātu ar Moirainu.
- Vai nevaram ātrāk? viņa jautāja. Ragi pūš arvien tuvāk.
Aesu Sedaja papurināja galvu. Bet kāpēc viņi mums ziņo par savu atrašanās vietu? Varbūt tāpēc, lai mēs steigtos, nedomādami, kas gaida priekšā.
Viņi turpināja jāt tajā pašā vienmērīgajā riksī. Ik pa brīdim aiz muguras iekliedzās ragi, ar katru reizi arvien tuvāk. Rands centās nedomāt, cik tuvu ir sekotāji, tomēr katrs izaicinošais pūtiens par to atgādināja. “Piecas jūdzes,” viņš bažīgi nodomāja, un tad pēkšņi viņiem aiz muguras gar kalnu izaulekšoja Lans.