Piejājis pie Moirainas, Sargātājs apturēja ērzeli. Vismaz trīs trolloku dūres, un katru vada Puscilvēks. Varbūt piecas.
- Ja bijāt tik tuvu, ka viņus redzējāt, Egvēna bažīgi ieminējās, arī viņi varēja jūs redzēt. Varbūt viņi min jums uz papēžiem.
- Neviens viņu neredzēja, Nīnēva paziņoja, un visi nu skatījās uz viņu. Neaizmirstiet, ka esmu viņam sekojusi.
- Kuš, Moiraina nošņācās. Lans teica, ka mums aiz muguras, iespējams, ir piecsimt trolloku. Iestājās nāves klusums, kuru pārtrauca Sargātājs. Un viņi noslēdz kalnu pāreju. Pēc stundas vai pat ātrāk viņi mums uzbruks.
Aesu Sedaja, daļēji vēršoties pati pie sevis, sacīja: Ja tik daudz trolloku bija jau agrāk, kāpēc viņi netika izmantoti uzbrukumā Emondārei? Bet, ja nebija, tad kā viņi šeit nokļuva?
- Viņi ir izklīduši, lai dzītu mūs uz priekšu, Lans turpināja, un ceturtdaļjūdzi priekšā galvenajiem spēkiem iet izlūki.
- Kurp viņi mūs dzen? Moiraina prātoja. It kā par atbildi tālu rietumos atskanēja rags garš vaids, kuram atsaucās arī citi, visi priekšā. Moiraina apturēja Aldību, un pārējie sekoja viņas piemēram; Toms un emondārieši nobijušies raudzījās visapkārt. Ragus pūta gan priekšā, gan aiz muguras. Randam šķita, ka tajos skan uzvaras nots.
- Ko mēs tagad darīsim? Nīnēva dusmīgi jautāja. Kurp dosimies?
- Mums atliek tikai ziemeļi vai dienvidi, Moiraina sacīja. Viņa drīzāk skaļi domāja nekā atbildēja Viedajai. Uz dienvidiem ir Abšera kalni, tukši un miruši, un Tārena, kurai bez prāmja pāri netiksim. Ja dosimies uz ziemeļiem, mēs varam līdz naktij tikt līdz Arinellei, un tur ir iespēja izmantot tirgotāju laivas. Ja Maradonā būs izgājis ledus.
- Ir kāda vieta, kur trolloki neies, Lans ierunājās, bet Moiraina strauji pagrieza galvu.
- Nē! viņa pamāja Sargātājam, un viņi turpināja sarunu čukstus.
Atkal pūta ragi, un Randa zirgs satraukti dīdījās.
- Grib mūs iebiedēt, Toms noburkšķēja, cenzdamies savaldīt ru* maku. Menestrela balsī skanēja gan dusmas, gan spriedums, ka trolloki gūst sekmes. Viņi cenšas mūs iebiedēt, lai krītam panikā un metamies skriet! Un tad tiksim viņu rokās.
Ikreiz, kad iegaudojās rags, Egvēna pagrieza galvu, lai paraudzītos vispirms uz priekšu, tad atpakaļ, it kā ar skatienu meklējot pirmos trollokus. Randu urdīja vēlme darīt tāpat, bet viņš mēģināja to slēpt. Jauneklis vadīja Mākoni tuvāk Egvēnai.
- Mēs dosimies uz ziemeļiem, Moiraina paziņoja.
Viņiem atstājot ceļu un ierikšojot pakalnos, visapkārt griezīgi iegaudojās ragi.
Kalni bija zemi, tomēr ceļš zem kailo koku zariem, caur mirušiem krūmājiem vijās te augšup, te lejup ne vietiņa šeit nebija līdzena. Zirgi centīgi kāpa augšup pa nogāzi, bet pa nākamo rikšoja lejup. Lans uzturēja strauju zirgu gaitu viņi jāja ātrāk nekā pa ceļu.
Zari pātagoja Randa seju un krūtis. Veci vīteņaugi un vīnogulāji ķērās rokās, savu reizi izraudami kāju no kāpšļa. Ragi nu gaudoja arvien tuvāk, arvien biežāk.
Lai arī kādas pūles Lans pielika, viņi netika uz priekšu sevišķi ātri. Uz katru pēdu taisnā virzienā ceļinieki mēroja divas pēdas augšup lejup, un ikkatra no tām prasīja lielu piepūli. Bet ragi pūta arvien tuvāk. Divas jūdzes, Rands domāja. Varbūt mazāk.
Pēc kāda laika Lans sāka pētoši lūkoties te uz vienu, te otru pusi, un Rands vēl nebija redzējis, ka Sargātāja skarbie sejas vaibsti būtu tik tuvu uztraukumam. Vienreiz Lans pat piecēlās kāpšļos stāvus, lai paraudzītos atpakaļ uz ceļu, pa kuru viņi bija atjājuši. Rands redzēja tikai un vienīgi kokus. Atkal iesēdies seglos, Lans neapzināti atsvieda atpakaļ apmetni, lai atklātu zobenu, vienlaikus turpinot pētīt mežu.
Rands vaicājoši ieskatījās Mata acīs, bet draugs aiz Sargātāja muguras tikai saviebās un bezpalīdzīgi paraustīja plecus.
Tad Lans pār plecu ierunājās: Tuvumā ir trolloki. Ceļinieki uzjāja pakalna virsotnē un tad pa otru pusi auļoja lejup. Daži izlūki, sūtīti priekšā pārējiem. Iespējams. Ja uzgrūdīsimies viņiem, par visu vari palieciet kopā ar mani un dariet to pašu, ko es. Mums jāturpina ceļš.
- Pelni un asinis! Toms nomurmināja. Nīnēva pamāja Egvēnai, lai turas cieši pie viņas.
Vienīgā īstā paslēptuve bija izklaidus augošās mūžzaļo koku rindas, bet Rands centās vienlaikus pārredzēt visu apkārtni, un no acs kaktiņa uztvertos pelēkos stumbrus iztēle pārvērta trollokos. Arī ragi gaudoja arvien tuvāk. Tieši aiz muguras! Viņš par to bija drošs. Tie gaudoja aiz muguras un arvien tuvāk.
Viņi uzjāja nākamā pakalna virsotnē.
Lejā gar pašu nogāzi maršēja trolloki ar garām kārtīm, kuru galos bija lielas virves cilpas vai gari āķi. Daudz trolloku. Viņu rindas sniedzās
tālu uz abām pusēm, tām pat nevarēja redzēt galu, bet centrā, tieši Lana priekšā, jāja Izdzisušais. Šķita, ka mīrddrāls vilcinās, ieraudzījis pakalna virsotnē cilvēkus, tomēr pēc mirkļa jau izvilka zobenu ar melno asmeni (Rands uzreiz to atcerējās) un atvēzēja ieroci virs galvas. Trolloku rinda rāpās uz priekšu.
Jau pirms mīrddrāla žesta Lana rokās parādījās zobens. Palieciet ar mani! viņš iesaucās, un Mandarbs metās lejup pa nogāzi pretī trollokiem. Par Septiņiem torņiem! Sargātājs kliedza.
Rands saņēmās un iecirta sirmim sānos piešus; viņi visi auļoja nopakaļ Sargātājam. Rands bija pārsteigts, atskārtis, ka rokā tur Tama zobenu. Izdzirdis Lana saucienu, viņš atrada savējo. Maneterena! Maneterena!
Perins piebalsoja: Maneterena! Maneterena!
Tikmēr Mats sauca: Carai an Caldazar! Carai an Ellisande! Al Ellisande!
Izdzisušais, novērsies no trollokiem, nu raudzījās uz jātniekiem, kas traucās viņam virsū. Melnais zobens viņa rokā virs galvas sastinga, bet apmetņa atvērums sagriezās virpulī, ļaunajam pētot jātniekus, kas tuvojās.
Un tad Lans metās virsū mīrddrālam, bet pārējie uzbruka trolloku rindai. Sargātāja zobens satikās ar melno, Thakandarā kalto tēraudu un nodunēja kā milzu zvans, atbalsojoties ieplakā un zilām ugunīm šķīstot kā ziemeļblāzmai debesīs.
Ap katru ceļinieku mudžēja cilvēkveidīgi radījumi ar nezvēru purniem, vicinādami cilpotās un āķotās kārtis. Trolloki vairījās tikai no Lana un mīrddrāla. Abi cīnījās slēgtā aplī, melnajiem zirgiem dīžājoties soli solī, zobena vēzienam atbildot uz vēzienu. Gaiss liesmoja un dārdēja.
Mākonis, pārgriezis acis, spalgi zviedza, metoties sāņus un zibinot pakavus pret ņirdzošajiem viepļiem ar asajiem zobiem visapkārt. Ap Randu plecu pie pleca pulcējās masīvi stāvi. Nežēlīgi spiezdams piešus, Rands trieca sirmi, cik jaudas. Jauneklis vēzēja zobenu, ne pārāk veikli izmantojot prasmes, kuras Lans bija mēģinājis viņam iemācīt, Rands vicināja zobenu tāpat, kā cirta malku. “Egvēna!” Izmisis viņš ar skatienu meklēja meiteni, vienlaikus dzenot sirmi uz priekšu, laužot ceļu cauri spalvainajiem ķermeņiem, kapājot tos kā krūmāju.
Moirainas baltā ķēve rāvās uz priekšu, bet apstājās pie katra vieglākā Aesu Sedajas roku vai pavadas pieskāriena. Moirainas seja, viņai
vēzējot ieroci, bija tikpat skarba kā Lanam. Trollokus apņēma liesmas; tās rēca, aiz sevis zemē atstājot nekustīgus, izkropļotus ķermeņus. Nlnēva un Egvēna ar neprātīgu uzstājību jāja līdzās Aesu Sedajai, atiezušas zobus gandrīz tikpat nikni kā trolloki, rokās sagrābušas nažus. Šādi strupi asmeņi noderētu vien tad, ja trolloks pienāktu pavisam tuvu klāt. Rands centās pagriezt Mākoni uz sieviešu pusi, bet sirmim kāds iegāza pa zobiem. Zviegdams un spārdīdamies Mākonis metās uz priekšu, lai cik stingri Rands turēja pavadu.