Ap trim sievietēm izbrīvējās vieta, jo trolloki mēģināja bēgt no Moirainas ieroča, bet, lai ari kā radījumi centās izvairīties, Aesu Sedaja viņus panāca. Rēca uguns, un satracinātie, saniknotie trolloki kauca. Cauri rēkoņai un gaudām lauzās zobenu šķinda, Sargātājam cīnoties ar mīrddrālu; ap abiem pretiniekiem uzliesmoja zila gaisma, pēc tam atkal. Un atkal. Randa galvai tuvojās kārts ar cilpu galā. Neveikli atvēzējies, jauneklis pārcirta kārti uz pusēm un zvēla trollokam āža ģīmim, kurš to turēja. No aizmugures pie Randa pleca piesitās āķis un, ieķēries apmetni, rāva viņu atpakaļ. Izmisīgi, gandrīz pazaudēdams zobenu, Rands ieķērās seglu priekšpusē, lai noturētos zirga mugurā. Mākonis mētājās un spalgi zviedza. Rands turējās seglos, izmisīgi ieķēries pavadā, juzdams, ka collu pēc collas slīd lejā uz āķa pusi. Mākonis apsviedās riņķi, un īsi pazibēja Perins. Draugs seglos bija daļēji piecēlies kājās un, vēzēdams cirvi, centās atvairīt trīs trollokus. Radījumi bija sagrābuši Perinu aiz rokas un kājām. Bet Mākonis rāvās uz priekšu, un tagad Rands redzēja tikai trollokus.
Kāds briesmonis metās virsū Randam un sagrāba puisi aiz kājas, izraudams pēdu laukā no kāpšļa. Elsdams Rands padevās un sāka slīdēt lejā no segliem, lai iedurtu trollokam. Āķis acumirklī izrāva Randu laukā no segliem, un nu viņš karājās pie Mākoņa pakaļkāju ceļgaliem; viņu noturēja tikai krampjainais tvēriens pavadā. Sirmis zviegdams metās sāņus, un tajā pašā mirklī āķis viņu atlaida vaļā. Trolloks pie Randa kājām pacēla rokas un sāka kliegt. Kliedza visi trolloki viņi gaudoja tā, ka šķita: visi pasaules suņi kļuvuši traki.
Ap cilvēkiem zemē krita čokurā sarāvušies trolloki, plēsdami sev matus, ar nagiem ķerdamies paši sev sejā. Visi trolloki. Viņi kodās zemē, tvēra gaisu, gaudoja, gaudoja, gaudoja.
Un tad Rands ieraudzīja mirddrālu. Tas vēl aizvien taisni sēdēja seglos, satracinātajam zirgam lēkājot, un vēzēja melno zobenu, taču nu bija bez galvas.
- Nomirs tikai tad, kad uzkritis nakts! Tomam bija jākliedz, lai viņu dzirdētu caur smagajām elsām un brēcieniem. Līdz galam ne! Vismaz tā es dzirdēju.
- Jājam! Lans nikni iekliedzās. Jau sasaucis Moirainu un abas pārējās sievietes, Sargātājs bija pusceļā uz nākamo pakalnu. Tie vēl nebija visi! Un tik tiešām jau atkal sēri iegaudojās ragi austrumos, rietumos un dienvidos pāri pieveikto trolloku kliedzieniem.
Kā par brīnumu tikai Mata vēl nebija seglos. Rands pierikšoja pie drauga, bet Mats notrīsējis atgrūda cilpu, paņēma savu loku un bez piepalīdzēšanas uzkāpa zirgā; puisis gan berzēja kaklu rīkles apvidū.
Ragi nu ārdījās kā suņi, kas saoduši briedi. Suņi, kas aplenc. Pirmīt Lans bija licis jāt ātri, bet tagad viņš norīkoja auļot divreiz ātrāk, līdz zirgi kalnup metās straujāk nekā iepriekš lejup, un lejup tagad tie šāvās kā bultas. Bet ragi pūta arvien tuvāk, līdz visbeidzot, tiem pieklustot, bija dzirdami guturāli izsaucieni. Kad bēgļi bija tikuši kalna virsotnē, uz blakuskalna viņiem aiz muguras parādījās trolloki. Kalna virsotne kļuva melna no trollokiem, kas saviebtiem ģīmjiem sprauslāja un auroja; viņus pārvaldīja trīs mīrddrāli. Pretinieku grupas šķīra pavisam neliels attālums.
Randa sirds sarāvās kā žūstoša vīnoga. “Trīs!”
Mirddrālu melnie zobeni visi kā viens pacēlās; trolloki mutuļoja lejup pa nogāzi, gaisā kāpa aizsmakuši uzvaras saucieni, un kaujas kārtis, trollokiem skrienot, lēkāja augšup un lejup.
Moiraina nokāpa no Aldības muguras. Rāmi viņa izņēma kaut ko no somiņas un attina vaļā. Rands pamanīja tumšu ziloņkaulu. “Angreāls!” Turēdama angreālu vienā rokā un ieroci otrā, Aesu Sedaja nostājās tieši pret uzbrūkošajiem trollokiem un Izdzisušo melnajiem zobeniem, augstu pacēla savu ieroci un tad iedūra to zemē.
Zeme nodārdēja kā tērauda katls, kam piesists ar āmuru. Dobjā duna pieklusa un tad izgaisa. Uz mirkli iestājās klusums. Pilnīgs klusums. Pierima vējš. Apklusa trolloku kliedzieni; pat mīrddrāli kļuva lēnāki un apstājās. īsu mirkli visi gaidīja. Pamazām atgriezās trula zvanoņa, kas pārtapa klusā rūkšanā un arvien pieņēmās spēkā, līdz atskanēja vaids.
Zem Mākoņa pakaviem sakustējās zeme. Tas bija Aesu Sedajas darbs, tieši kā nostāstos; Rands gribēja atrasties simts jūdzes tālu no šejienes. Trīsas pārvērtās drebēšanā, koki visapkārt šūpojās. Sirmis paklupa un gandrīz nokrita. Pat Mandarbs un Aldība bez jātnieces steberēja kā piedzērušies, un tiem, kas sēdēja zirgu mugurā, vajadzēja ieķerties pavadā un zirgu krēpēs vienalga kur, lai noturētos seglos.
Aesu Sedaja vēl stāvēja, kā stāvējusi, turēdama angreālu, un nedz viņa, nedz kalna virsotnē iedurtais zobens nesakustējās ne par sprīdi, lai arī kā ap viņu drebēja un trīcēja zeme. Zeme pēkšņi sāka viļņoties, un no vietas, kur atradās Aesu Sedaja un viņas zobens, uz trolloku pusi sāka velties tādi kā vilnīši dīķī, vilnīši, kas plūzdami piebrieda, applūdinot vecos krūmus, sviežot gaisā sausās lapas, augot un pārvēršoties zemes viļņos, kas tuvojās briesmoņiem. Koki ieplakā locījās kā rīkstes puišeļu rokās. Tālāk nogāzē trolloki sakrita kaudzē, un viņiem virsū vēlās un vēlās satracinātā zeme.
Bet mīrddrāli tikmēr rindā virzījās uz priekšu, it kā zeme ap viņiem nerēktu; ogļmelnie zirgi rikšoja raiti, pakavi dunēja unisonā. Kalna pakājē ap melnajiem rumakiem zemē valstījās trolloki, aurodami un kampdami gaisu, bet mīrddrāli lēnām tuvojās pretiniekiem.
Moiraina pacēla savu ieroci, un zeme nomierinājās, tomēr viņa nebūt nebija padevusies. Aesu Sedaja pamāja uz ieplaku starp kalniem, un no zemes kā divdesmit pēdu augsta strūklaka izlauzās liesma. Viņa plati izpleta rokas, un uguns šāvās pa labi un pa kreisi, ciktāl vien sniedzās skatiens, izplezdamās joslā, kas cilvēkus nošķīra no trollokiem. Kaut arī viņi atradās kalna virsotnē, bija tik karsti, ka Rands ar rokām aizklāja seju. Mīrddrālu melnie ērzeļi lai arī dīvaini spēcīgi ugunī spalgi zviedza, cēlās pakaļkājās un pretojās mīrddrāliem, kad tie sita zirgus, gribēdami dzīt cauri liesmām.
- Pelni un asinis! Mats izdvesa. Rands stingi pamāja ar galvu. Moiraina pēkšņi sagrīļojās; Aesu Sedaja būtu nokritusi, ja Lans nenolēktu no zirga un viņu nesatvertu. Uz priekšu! viņš pārējiem uzsauca. Uguns mūžīgi nedegs. Pasteidzieties! Katra minūte ir dārga!
Uguns siena rēca, it kā nudien varētu liesmot mūžīgi, bet Rands Sargātājam neiebilda. Viņi aulekšoja uz ziemeļiem, cik ātri vien zirgi spēja skriet. Ragu skaņas tālumā izkliedza vilšanos, it kā tur jau būtu zināms sadursmes iznākums, un tad apklusa.
Lans un Moiraina ātri vien panāca pārējos, kaut arī Sargātājs veda Aldību aiz pavadas. Aesu Sedaja ķēves mugurā līgojās, ar abām rokām ieķērusies seglos. Es drīz atgūšos, viņa teica, it kā atbildot uz viņu bažīgajiem skatieniem. Moirainas balss bija nogurusi, tomēr pašpārliecināta, un viņas skatiens kā allaž bija neatvairāms. Strādājot ar Zemi un Uguni, neesmu savu spēku pilnbriedā. Nieki vien!
Sargātājs un Aesu Sedaja aši atkal izvirzījās priekšā. Rands nodomāja, ka Moiraina nespēs noturēties seglos, ja viņi jās ātrāk. Nīnēva mazliet izrāvās uz priekšu līdzās Aesu Sedajai un mierinoši saņēma viņas roku. Abas sievietes kādu laiku sačukstējās, viņiem mērojot kalnaino ceļu, un tad Viedā apmetnī kaut ko sameklēja un pasniedza Moirainai mazu sainīti. Aesu Sedaja to atlocīja un norija sainīša saturu. Nīnēva vēl kaut ko sacīja, bet pēc tam atpalika un jāja līdzās pārējiem, nelikdamās ne zinis par vaicājošajiem skatieniem. Rands nodomāja: par spīti visam notikušajam, Viedā izskatās mazliet gandarīta.