Viņam bija gandrīz vienalga, kas Nīnēvai prātā. Jauneklis bez mitas berzēja zobena spalu un, to apjautis, izbrīnīti paskatījās uz ieroci. “Tad tāda ir kauja.” Neko daudz jau viņš neatcerējās, neko īpašu. Prātā viss sakusa vienā masā, kurā bija spalvainas sejas un bailes. Kaujas laikā viņš bija izjutis tādu karstumu kā vasaras vidus-pēcpusdienā. To Rands nespēja saprast. Ledains vējš centās sasaldēt lāsītes viņam uz sejas un pār augumu.
Rands uzmeta skatienu draugiem. Mats ar apmetņa malu noslaucīja seju. Perins vērās tālumā uz kaut ko, kas viņam nepatika, un, šķiet, nemaz neapjauta, ka viņa piere spīd no sviedriem.
Kalni vairs nebija tik augsti, un zeme kļuva līdzenāka, taču Lans viņus nevis steidzināja, bet apstājās. Nīnēva sakustējās, it kā vēlētos tuvoties Moirainai, tomēr Sargātāja skatiens viņu apturēja. Lans un Aesu Sedaja jāja priekšgalā, galvas kopā sabāzuši, un pēc Moirainas žestiem varēja labi noprast, ka viņi strīdas. Nīnēva un Toms uz viņiem skatījās Viedā bija saraukusi pieri bažās, bet menestrels kaut ko murmināja zem deguna un ik pa brīdim apstājās, lai pamestu skatienu atpakaļ. Ej nu sazini, kādas sekas varētu būt Aesu Sedajas un Sargātāja ķīviņiem.
Pēc dažām minūtēm Egvēna klusi uzrunāja Randu, uzmetusi satrauktu skatienu abiem strīdniekiem. Tas, ko tu kliedzi trollokiem. Viņa aprāvās, it kā nezinādama, kā turpināt.
- Ko tad? Rands jautāja, juzdamies mazliet samulsis. Kaujas saucieni Sargātājam nebija nekas neparasts, taču divupiešiem tādi nebija raksturīgi, lai arī ko teiktu Moiraina… Bet, ja Egvēna tagad par viņu smiesies… Mats noteikti to ir stāstījis jau desmit reižu.
- Un slikti stāstījis, Toms teica savu vārdu. Mats protestējot kaut ko norūca.
- Lai arī kā viņš būtu stāstījis, Rands turpināja, esam to jau dzirdējuši. Turklāt mums kaut kas bija jākliedz. Kā allaž tādos laikos. Jūs dzirdējāt Lanu.
- Un mums ir tiesības… Perins domīgi piebilda. Moiraina teic mēs visi esam cēlušies no maneterenu tautas. Viņi cīnījās pret Melno, un arī mēs cīnāmies pret Melno. Tāpēc mums ir tiesības.
Egvēna iesprauslojās, it kā pauzdama savu attieksmi. Es nerunāju par to. Ko… ko tu īsti kliedzi… Mat?
Puisis samulsis paraustīja plecus. Neatceros. Viņš paskatījās uz biedriem. Nudien neatceros! Viss ir tik izplūdis. Nezinu nedz to, ko kliedzu, nedz no kurienes vārdi nāca, nedz ko tie nozīmē. Mats pasmējās par sevi. Nedomāju, ka šie izsaucieni kaut ko nozīmē.
- Es… es gan domāju, ka nozīmē, Egvēna lēni novilka. Kad tu kliedzi… īsu brīdi… man šķita, ka tevi saprotu. Bet tagad ari es neko neatminos. Meitene nopūtās un pašūpoja galvu. Iespējams, tev taisnība. Kādus tik brīnumus cilvēks tādā brīdī nepieredz, vai ne?
- Carai an Caldazar, atskanēja Moirainas balss. Visu skatieni pievērsās viņai. Carai an Ellisande. Al Ellisande. Par godu Sarkanajam Ērglim. Par godu Saules Rozei. Saules Roze. Senais maneterenu kaujas sauciens, viņu pēdējā karaļa kaujas sauciens. Eldrenu dēvēja par Saules Rozi. Moiraina veltīja smaidu gan Egvēnai, gan Matam, tomēr Aesu Sedajas skatiens mazliet ilgāk pakavējās pie viņa, nevis pie meitenes.
- Ēmona dzimtas asinis Divupē vēl ir spēcīgas. Senās asinis vēl dzied.
Mats un Egvēna saskatījās, bet pārējie raudzījās uz viņiem. Egvēnas acis bija plati ieplestas, bet lūpas izliecās smaidā, ko viņa tūlīt pat centās apvaldīt, it kā nezinātu, kā lai uztver šīs runas par senajām asinīm. Mats gan nešaubījās par to liecināja jaunekļa drūmais skatiens.
Randam šķita, ka viņš zina, ko Mats domā. To pašu, ko viņš pats. Ja Mats ir senās Maneterenas karaļu pēctecis, varbūt trolloki patiešām vajā tieši viņu, nevis visus trīs. To nodomājis, Rands sakaunējās. Viņa vaigi
pietvīka, un, ievērojis vainas apziņu Perina sejā, Rands zināja, ka draugs bija nodomājis to pašu.
- Nevaru apgalvot, ka būtu kaut ko tādu dzirdējis, Toms pēc mirkļa sacīja. Saņēmies menestrels skarbi turpināja: Citā reizē varbūt sacerēšu stāstu, bet šobrīd… Vai domājat te palikt visu dienu, Aesu Sedaja?
- Nē, Moiraina satvēra pavadu.
It kā uzsverot viņas atbildi, dienvidos iekaucās trolloku rags. Tam atsaucās citi austrumos un rietumos. Zirgi nobubināja un nervozi pagājās sāņus.
- Viņi ir tikuši garām ugunij, Lans rāmi sacīja un vērsās pie Moirainas: Tev nepietiks spēka, lai paveiktu iecerēto, vēl ne, ne bez atpūtas. Un nedz mīrddrāls, nedz trolloks tur nenāks.
Moiraina pacēla roku, it kā lai Sargātāju pārtrauktu, bet tad nopūtās un roku nolaida. Ļoti labi, viņas balsī jautās aizkaitinājums, jādomā, tev ir taisnība, bet man gribētos, lai būtu cita izvēle. Moiraina izņēma no seglu jostas ieroci. Sanāciet ap mani, visi! Tik tuvu, cik vien iespējams. Tuvāk!
Rands skubināja Mākoni iet tuvāk Aesu Sedajas ķēvei. Moirainas uzstājības iespaidoti, viņi pamazām sastājās aplī ap viņu, līdz kāda zirga galva atradās blakus cita zirga krustiem vai skaustam. Un tikai tad Aesu Sedaja bija apmierināta. Pēc tam, neko neteikdama, Moiraina nostājās kāpšļos stāvus un vēzēja ieroci virs viņu galvām, pastiepdamās, lai katrs tiktu iekļauts.
Rands sarāvās ikreiz, kad ierocis pārslīdēja viņam pāri. Ikreiz jauneklim cauri izskrēja tirpas. Viņš varētu sekot ieroča kustībai, pat neskatīdamies uz to pietika redzēt ceļabiedru trīsas. Rands nebrīnījās, ka vienīgi uz Lanu Moirainas ierocis neatstāja iespaidu.
Aesu Sedaja strauji atvēzēja ieroci uz rietumiem. Gaisā uzvirmoja sausas lapas un sagriezās zari, it kā norādītajā virzienā brāztos putekļu viesulis. Kad neredzamais virpulis pazuda skatienam, Moiraina nopūtās un apsēdās seglos.
- Trollokiem, viņa paskaidroja, šķitīs, ka mūsu smarža un pēdas seko viesulim. Mirddrāls gan pēc laika ieraudzīs, bet līdz tam…
- Bet līdz tam, Lans piebilda, mēs jau būsim lielā gabalā.
- Jūsu ierocis ir ļoti spēcīgs, Egvēna atzina, izpelnīdamās Viedās nošņaukāšanos.
Moiraina noklakšķināja mēli. Bērns, es taču tev teicu, ka priekšmetiem nepiemīt spēks. Vienspēks nāk no Pirmavota, un ar to prot rīkoties tikai dzīvs prāts. Mans ierocis nav pat angreāls, tas tikai palīdz koncentrēties. Aesu Sedaja garlaikoti paslidināja to zem seglu siksnas. Lan?
- Sekojiet man, Sargātājs teica, un esiet klusi. Ja trolloki mūs sadzirdēs, viss būs pagalam.
Viņš atkal pagrieza rumaku uz ziemeļiem, nevis metoties satriecošos auļos kā iepriekš, bet drīzāk uzturot ātru soli, kādā zirgi bija mērojuši Kēmlīnas ceļu. Zeme kļuva aizvien līdzenāka, bet meži joprojām bija tikpat biezi.
Taka vairs nebija taisna, jo Lans izvēlējās ceļu, kas līkumoja pa stingru zemi un klinšu atsegumiem, nu vairs nelikdams lauzties cauri krūmu biezoknim un pieļaudams zināmu brīvību. Ik pa brīdim Sargātājs pajāja malā un uzmanīgi pētīja, kādas pēdas pēc viņiem paliek. Pietika tikai kādam iekāsēties, un Sargātājs kaut ko neganti norūca.
Nīnēva jāja blakus Aesu Sedajai, un viņas sejā bažas mijās ar nepatiku. Bet Viedās sejā bija vēl kaut kas, Rands nodomāja; viņa it kā redzēja kādu mērķi. Moiraina jāja, plecus nolaidusi, ar abām rokām turēdamās pie pavadas un segliem, sašūpodamās pie katra Aldības soļa. Bija skaidrs, ka viltus pēdu radīšana lai arī salīdzinājumā ar zemestrīces izraisīšanu un uguns sienas izsaukšanu tas nešķita nekas liels no viņas paņem ļoti daudz spēka un to Aesu Sedaja nedrīkst zaudēt.