Rands gandrīz vai gribēja, lai atkal sāk gaudot ragi. Tad vismaz būtu zināms, cik tālu aiz muguras palikuši trolloki. Un Izdzisušie.
Brīdi pa brīdim jauneklis atskatījās, tāpēc nebija pirmais, kurš ieraudzīja skatu, kas pavērās ceļinieku priekšā. Beidzot paraudzījies uz priekšu, Rands samulsa. Uz abām pusēm, pārsniedzot redzeslauka robežas, pletās neregulāra masa, lielākoties turpat augošo koku augstumā; šur tur pacēlās vēl augstāki torņi. To visu klāja biezas bezlapu vīnogulāju un ložņaugu kārtas. Klints! “Pa vīnogulājiem uzkāpt būtu viegli, bet zirgus nemūžam nedabūsim pāri.”
Un tad, piejājis mazliet tuvāk, Rands ieraudzīja torni. Tas pavisam noteikti bija tornis, nevis kāds klinšu veidojums, ar dīvainu, asu smaili galā. Pilsēta! Rands iesaucās. Un pilsētas mūris un smailes izrādījās sargtorņi uz mūra. Viņam izstiepās ģīmis. Pilsēta noteikti bija desmitkārt
lielāka par Bērlonu. Piecdesmitkārt. Mats pamāja ar galvu. Pilsēta, draugs piekrita. Bet ko pilsēta dara tāda meža vidū?
- Un nav neviena cilvēka, Perins piebilda. Pārējie uz viņu paskatījās, un puisis pamāja uz mūri. Vai tad cilvēki ļautu tā visam aizaugt? Jūs taču zināt, ka ložņaugi mūri var sagraut. Rau, kā sadrupis!
Tas, ko Rands redzēja, vēlreiz apstiprināja iespaidu par šo vietu. Perinām bija pilnīga taisnība. Gandrīz vai katru zemāku vietu mūrī aizstāja krūmains paugurs, kas bija radies no drupām. Katrs sargtornis bija cita augstuma.
- Nez kas tā par pilsētu, Egvēna prātoja. Un kas ar to notika? Neatceros, ka būtu to redzējusi papa kartē.
- Pilsētas nosaukums bija Aridhola, Moiraina ierunājās. Trolloku karu laikā tā bija Maneterenas sabiedrotā. Raudzīdamās uz varenajiem mūriem, Aesu Sedaja, šķiet, nevienu neredzēja, pat Ninēvu ne, kas bija uzlikusi uz viņas rokas plaukstu, palīdzot noturēties seglos. Vēlāk Aridhola tika izpostīta un vietu nosauca citā vārdā.
- Kādā? Mats jautāja.
- Šeit, Lans sacīja un apturēja Mandarbu kādreizējo vārtu priekšā. Vārti bija bijuši tik plati, ka caur tiem plecu pie pleca varētu iesoļot piecdesmit vīri. Bet tagad te bija tikai ar vīnogulājiem apauguši sargtorņi, no vārtiem ne vēsts. Šeit iesim iekšā. Tālumā iekliedzās trolloku rags. Lans uzmanīgi raudzījās uz to pusi, pēc tam paskatījās uz sauli; spīdeklis rietumos jau bija pusceļā uz koku galotnēm. Viņi ir atklājuši viltus pēdas. Ejam! Pirms tumsas mums jāatrod patvērums.
- Kādā vārdā? Mats atkal jautāja.
Viņiem iejājot pilsētā, Moiraina atbildēja: Tās vārds ir Šadarlogota.
Deviņpadsmitā nodaļa
Gaidošās ēnas
L
ans veda viņus iekšā pilsētā. Zem zirgu pakaviem čirkstēja bru-
ģakmeņu gabali. Ciktāl skatiens sniedza, no pilsētas bija atlikuši
vien gruveši, un tā patiešām bija pamesta, kā Perins teica. Manija
tikai pa kādam balodim, un no mūra un ietvju plaisām laukā spraucās
nezāles, lielākoties jau sen sakaltušas. Vairāk bija māju ar iebrukušiem
jumtiem nekā ar veseliem. Iegāztas sienas ielās bija izvirdušas ķieģeļus un
akmeņus. Torņi ar apdrupušām, robotām virsotnēm atgādināja nolauz-
tas nūjas. Nelidzeni bruģakmeņu kalni, uz kuru nogāzēm auga viens otrs
drosmigs koks, varēja būt piļu vai pat pilsētas kvartālu drupas.
Taču bija gana ari ar to, kas vēl bija atlicis, lai Randam aizrautos elpa. Šī pilsēta atstātu ēnā vislielāko Bērlonas ēku. Jaunekļa skatiens sastapa palsa marmora pilis ar milzīgiem torņiem, lai arī kurp viņš raudzījās. Šķita, ka ik ēkai ir vismaz viens kupols, dažām pat četri vai pieci, un katram no tiem savs veidols. Garas, kolonnu rindu iekļautas takas veda simtiem soļu līdz torņiem, kas šķita sniedzamies debesīs. Uz katra krustojuma stāvēja bronzas strūklaka vai ģipša pieminekļa smaile, vai arī statuja uz pjedestāla. Strūklakas bija sausas, bet smailes sagāzušās šķībi, un daudzas statujas bija smagi cietušas, tomēr palikušais izstaroja tādu diženumu, ka varēja tikai brīnīties.
Un es domāju, ka Bērlona ir lielpilsēta! Ka tevi jupis! Toms droši vien klusībā smējās par mani. Un arī Moiraina un Lans.
Skatīdamies Rands tā aizrāvās, ka jutās pārsteigts, kad Lans piepeši apstājās pie baltas mūra ēkas, kas savulaik bija bijusi divreiz lielāka par Bērlonas iebrauktuvi “Pie Brieža un Lauvas”. Varēja tikai iedomāties, cik
lieliska bija šī vieta pilsētas ziedu laikos. No iebraucamās vietas augšējiem stāviem bija atlikusi vien nožēlojama čaula; caur logu tukšumiem vīdēja pēcpusdienas debesis gan stikls, gan rāmji jau sen bija pagalam -, bet pirmais stāvs izskatījās diezgan pieklājīgi.
Moiraina, vēl turēdamās pie seglu priekšgala, uzmanīgi pētīja ēku un tad pamāja ar galvu: Derēs.
Nolēcis no zirga, Lans nocēla zemē Aesu Sedaju. Vediet iekšā zirgus! viņš norīkoja. Dziļāk atrodiet vietu, ko izmantosim kā stalli. Nu kustieties, lauku zēni! Neesat ciema zaļumos. To pateicis, Sargātājs ar Aesu Sedaju uz rokām pazuda ēkā.
Nīnēva, norāpusies zemē, steidza viņiem nopakaļ, sagrābusi somu ar augiem un ziedēm. Egvēna sekoja viņai pa pēdām. Abas atstāja savas ķēves stāvam.
- Vediet iekšā zirgus, Toms pikti nomurmināja un iepūta ūsās. Gausi, stīvi notrausies lejā, viņš saķēra muguru un, smagi noelsies, paņēma Aldību aiz pavadas. Nu? vaicājoši pacēlis uzacis, menestrels vērsās pie Randa un viņa draugiem.
Jaunekļi aši nokāpa zemē un savāca pārējos zirgus. Ieeja protams, bija grūti iedomāties, ka te kādreiz ir bijušas durvis, bija pietiekami plata zirgu ievešanai, pat ja divus veda blakus.
Viņi ienāca plašā telpā, tik platā kā visa ēka, ar netīru flīžu grīdu un dažiem apspūrušiem sienas dekoriem, izbalējušiem duļķaini brūnā krāsā; šķita, ka pietiek pieskarties un tie izjuks gabalos. Nekā vairāk telpā nebija. Lans tuvākajā stūrī bija iekārtojis vietu Moirainai, izklādams tur abu apmetņus. Nīnēva, kaut ko murminādama par putekļiem, notupās blakus Aesu Sedajai un parakājās savā somā, kuru Egvēna turēja atvērtu.
- Varbūt man viņa nepatīk, nudien, Nīnēva teica Sargātājam, kad Rands uzreiz aiz Toma ieveda Belu un Mākoni, bet es palīdzu ikvienam, kam vajag manu palīdzību, patīk man viņi vai ne.
- Es neapsūdzu, Viedā. Es tikai saku, lai uzmanies ar savām zālēm.
Viņa uzlūkoja Lanu ar acs kaktiņu. Ir tā, ka Moirainai vajag manas
zāles un jums tāpat. Nīnēvas balss jau no sākuma skanēja skarbi, un, viņai runājot, tā kļuva arvien dzēlīgāka. Ir tā, ka viņa izmantoja Vienspēku, cik spēja, un darīja visu, līdz… sabruka. Ir tā, ka jūsu zobens, Septiņu torņu kungs, viņai tagad nespēj palīdzēt, bet manas zāles spēj.
Moiraina uzlika plaukstu uz Sargātāja rokas. Neuztraucies, Lan! Viņa nevēl ļaunu. Viņa vienkārši nezina. Sargātājs izsmējīgi nosprauslājās.
Nīnēva, pārstājusi rakāties somā, saviebusies paraudzījās uz Lanu, bet uzrunāja tikai Moirainu. Es daudz ko vēl nezinu. Ko tieši jūs domājāt?
- Domāju tikai vienu, Moiraina atbildēja, šobrid man patiešām mazliet jāatpūšas. Bet citā ziņā piekrītu tev. Tavas spējas un zināšanas noderēs daudz vairāk, nekā iepriekš paredzēju. Vai tev nav kāds līdzeklis, kas palīdzēs man stundu pagulēt, bet pēc tam nedarīs mani grīļīgu?
- Viegla tēja no lapsastes, vībotnēm un…
Rands, aiz Toma ieiedams otrajā telpā, vēl lielākā un tukšākā par iepriekšējo, nesaklausīja pēdējo dziras sastāvdaļu. Ienācis jauneklis atklāja, ka šeit ir tikai putekļi, biezi putekļi, kas līdz viņu ierašanās brīdim bija netraucēti gulējuši. Uz grīdas pat nebija putnu un sīko dzīvnieku pēdu nospiedumu.