Rands sāka izjūgt Belu un Mākoni, Toms Aldību un savu kastrātu, bet Perins savu zirgu un Mandarbu. Zirgus izjūdza viņi visi, izņemot Matu, kurš nometa pavadu istabas vidū. Telpā bez durvju ejas, pa kuru viņi bija ienākuši, bija vēl divi atzarojumi.
- Ieliņa, Mats paziņoja, pabāzis galvu no vienas durvju ejas. Tik daudz viņi paši redzēja no savas atrašanās vietas. Otra eja bija tikai melns taisnstūris sānu sienā. Mats lēni caur to izgāja, bet ātri atgriezās, sparīgi purinādams no matiem vecus zirnekļa tīklus. Tur nekā nav, viņš paziņoja, atkal uzmetis skatienu ieliņai.
- Vai tu parūpēsies par savu zirgu? Perins jautāja. Viņš jau bija izjūdzis savējo un nu ņēma nost seglus no Mandarba. Dīvaini, bet ērzelis ar neganto skatienu bija pavisam rāms.
Mats vēlreiz paraudzījās uz ieliņu un nopūties gāja pie sava zirga.
Likdams uz grīdas Belas seglus, Rands ievēroja, ka Mats ir saīdzis. Puiša skatiens atradās tūkstoš jūdzes tālu, viņa kustības bija slābanas.
- Mat, vai ar tevi viss kārtībā? Rands jautāja. Noņēmis no zirga seglus, draugs stāvēja, turot tos rokās. Mat? Mat!
Puisis satrūcies gandrīz izlaida seglus no rokām. Kas? Ai! Es… es tikai domāju.
- Domāji? Perins iebrēcās, ņemdamies ap Mandarba iemauktiem un laužņiem. Tu taču gulēji!
Mats drūmi paskatījās. Es domāju par… par to, kas tur notika. Par tiem vārdiem… Es… Visi pagriezās, lai uz viņu paskatītos, ne tikai Rands vien; Mats neveikli sakustējās. Nu, jūs dzirdējāt, ko teica Moiraina. Man ir tāda sajūta, ka ar manu muti runā mironis. Man tas nepatīk. Perins iespurdzās, un Mats sadrūma vēl vairāk.
- Ēmona kaujas sauciens vai tā viņa teica? Varbūt jūs esat Ēmoni, kas ir atgriezušies. Tā kā uzskatāt, ka Emondārē ir garlaicīgi, tad, manuprāt, jums patiktu būt… karaļiem un atdzimušiem varoņiem.
- Nerunā tā! Toms dziļi ieelpoja, un visu skatieni tagad pievērsās viņam. Tādas runas ir bīstamas, tās ir stulbas runas. Mirušie var atdzimt vai iemiesoties dzivā ķermenī, un par to nedrīkst runāt vieglprātīgi. Atkal ievilcis elpu, lai nomierinātos, menestrels turpināja: Aesu Sedaja pieminēja vecās asinis. Asinis, nevis mirušo. Esmu dzirdējis, ka tā mēdz notikt. Dažkārt esmu dzirdējis, bet neesmu par to nopietni domājis… Tās ir tavas saknes, puis. Saikne, kas ved no tevis uz tēvu un vectēvu līdz pat manetereniem, varbūt vēl tālāk. Jā, tagad tu zini, ka tava dzimta ir sena. Bet atstāj visu, kā ir, un esi priecīgs. Vairums ļaužu zina tikai to, ka viņiem ir tēvs.
“Bet daži skaidri nezina pat to,” Rands rūgti nodomāja. “Varbūt Viedajai taisnība. Augstā Gaisma! Ceru, ka viņai ir taisnība.”
Mats, noklausījies menestrela sacīto, pamāja ar galvu. Tā man droši vien jādara. Tikai… vai jums nešķiet, ka tas ir saistīts ar visu, kas notika ar mums? Trolloki un viss pārējais… ak, es nezinu, ko domāt!
- Pēc manām domām, tev tas jāaizmirst un jākoncentrējas vien uz to, kā laimīgi tikt no šejienes projām. Toms izņēma no apmetņa garkātaino pīpi. Un, pēc manām domām, es tagad uzvilkšu dūmu. Ar pīpi pamājis uz jaunekļu pusi, menestrels pazuda priekšistabā.
- Mēs visi esam iesaistiti, ne tikai viens no mums, Rands sacīja Matam.
Draugs nopurinājās un aprauti iesmējās. Labi! Nu, ja jau mēs visi esam saistīti, kāpēc tagad, tikuši galā ar zirgiem, nevarētu iet un mazliet apskatīt pilsētu? īstu pilsētu bez drūzmas, kurā neviens tev negrūdīs ar elkoni un nebelzīs pa ribām. Neviens uz mums ziņkārīgi neblenzīs. Mūsu rīcībā vēl ir viena vai divas dienasgaismas stundas.
- Vai par trollokiem jau aizmirsi? Perins jautāja.
Mats izsmējīgi papurināja galvu. Lans teica, ka šeit viņi nerādisies, vai neatceries? Klausies, ko tev saka!
- Es atceros, Perins atbildēja. Un ari klausos. Šī pilsēta… Aridhola? Bija Maneterenas sabiedrotā. Nu? Es klausos.
- Aridhola droši vien bija visvarenākā pilsēta trolloku kara laikā, Rands teica, ja jau šie vēl tagad no tās bīstas. Divupē trolloki nebaidījās rādīties, un Moiraina sacīja, ka Maneterena bija… Kā tieši viņa sacīja? Ērkšķis Melnā pēdā.
Perins pacēla rokas augšup. Nepiemini Nakts aituganu. Lūdzu!
- Tu saki? Mats smējās. Ejam!
- Jāpajautā Moirainai, Perins sacīja. Mats pameta uz augšu rokas.
- Jāpajautā Moirainai? Un tu domā, ka viņa atļaus mums pazust no viņas redzeslauka? Un Nīnēvai? Pelni un asinis, Perin! Vai nebūtu labāk par to pajautāt ari Luhana kundzei?
Perins negribīgi piekrita un pamāja ar galvu, un Mats smaidot vērsās pie Randa. Bet ko teiksi tu? īsta pilsēta? Ar pilīm! draugs viltīgi iesmējās. Un nekādas Balto apmetņu lūrēšanas.
Rands uzmeta viņam negantu skatienu, bet vilcinājās tikai minūti. Pilis bija gluži kā no menestrela nostāstiem. Labi!
Klusi sperdami soļus, lai priekštelpā neviens nedzirdētu, puiši izgāja ieliņā un no ēkas devās uz pretējo ielu. Viņi gāja ātri, un, kad bija tikuši šķērsielas attālumā no baltās mūra mājas, Mats pēkšņi sāka dejot no prieka.
- Brīvi! viņš smējās. Brīvi! Apstājies ielas līkuma vidū, jauneklis skatījās visapkārt, nebeigdams vien smieties. Pēcpusdienas ēnas stiepās garas un robotas, un rietošā saule zeltīja sagrauto pilsētu. Vai esat kaut sapnī redzējuši tādu pilsētu? Esat?
Arī Perins smējās, bet Rands neveikli paraustīja plecus. Ne tuvu tāda kā pilsēta viņa pirmajā sapni, tomēr tā pati. Ja mēs gribam kaut ko apskatīt, viņš sacīja, tad jāsāk. Dienasgaisma vairs neuzkavēsies ilgi.
Šķita, ka Mats grib redzēt visu, un ar savu sajūsmu puisis aizrāva arī draugus. Viņi kāpa pār apputējušām strūklakām, kuru baseini bija tik lieli, ka tajos pietiktu vietas visiem emondāriešiem, gāja iekšā nejauši izvēlētās būvēs un ārā no tām, bet vienmēr izvēlējās vislielākās celtnes, kādas tik varēja atrast. Par dažām viss bija skaidrs, par citām nebija. Pils nepārprotami bija pils, bet kam bija paredzēta milzīgā būve ar baltu,
apaļu kupolu kalna lielumā un bezgalīgi plašu iekštelpu? Un mūru apjozts laukums zem klajām debesim, gana liels, lai tajā saietu visa Emondāre, ar garum garām akmens solu rindām?
Mats zaudēja pacietību, redzēdams vienīgi putekļus, bruģakmeņus vai bezkrāsainas lupatas pie sienas, kuras sabirza no pieskāriena. Vienreiz gan viņi pamanīja koka krēslu rindu gar sienu, bet tie visi izjuka gabalos, tikko Perins vienu mēģināja pacelt.
Pilis ar plašajiem, tukšajiem kambariem, no kuriem dažos varētu ietilpt Vīnavota iebrauktuve, un vēl pa istabai katrā pusē un arī virs tās, vedināja Randu pārāk daudz domāt par cilvēkiem, kas savulaik te bija dzīvojuši.
Pēc viņa domām, zem apaļā kupola varētu nostāties visi divupieši, bet vietā ar akmens soliem… Rands gandrīz vai spēja iztēloties cilvēkus ēnās, kuri nosodoši raugās uz trim nekauņām viņu miera iztraucētājiem.
Beigās pat Mats nogura, lai ari cik varenas šeit bija ēkas, un atcerējās, ka iepriekšējā naktī bija gulējis tikai stundu. Viņi visi sāka to atcerēties. Žāvādamies puiši apsēdās uz kāpnēm pie garas ēkas, kuras priekšā rindu pēc rindas pacēlās augstas akmens kolonnas, un sāka strīdēties, kas tagad darāms.
- Jāiet atpakaļ, Rands ierosināja, un mazliet jāpaguļ. Jauneklis piespieda delnas virspusi pie mutes. Atkal spējīgs parunāt, viņš sacīja:
- Miegs. Tas ir viss, ko es vēlos.
- Tu vari gulēt kurā katrā brīdī, Mats apņēmīgi teica. Pavei, kur mēs esam! Sagrautā pilsētā. Dārgumu krātuvē!