- Dārgumu krātuvē? Perinām nokrakšķēja žokļi. Nekādu dārgumu te vairs nav. Te ir tikai putekļi.
Rands aizklāja acis pret sauli sarkanu bumbu virs jumtiem. Ir jau vēls, Mat. Drīz satumsīs.
- Te varētu gan būt dārgumi, Mats palika pie sava. Lai nu kā, es gribu uzkāpt vienā no torņiem. Paskatieties uz to tur! Nav sabrucis. Varu saderēt, ka no turienes var redzēt jūdzēm tālu. Ko teiksiet?
- Torņi nav droša vieta, viņiem aiz muguras atskanēja vīrieša balss. Rands, pielēcis kājās, apsviedās riņķī un sagrāba zobena spalu; arī pārējie bija tikpat ātri.
Kāpņu galā, ēnā starp kolonnām stāvēja kāds vīrs. Pacēlis roku, lai aizsargātu acis no saules, viņš spēra pussoli uz priekšu un tad pakāpās
atpakaļ. Atvainojiet mani, svešais rāmi sacīja, pārāk ilgi esmu bijis iekšā, tumsā. Acis vēl nav apradušas ar gaismu.
- Kas jūs esat? Randam pat pēc Bērlonas šķita, ka svešajam ir savāds akcents. Daži vārdi izskanēja tik neparasti, ka jauneklis tik tikko spēja dzirdēto saprast. Ko jūs te darāt? Mēs domājām, ka pilsēta ir tukša.
- Es esmu Mordets, vīrs atbildēja un pieklusa, it kā gaidīdams, ka puiši atpazīs viņa vārdu. Neviens nekādi nereaģēja. Svešais kaut ko nomurmināja un tad turpināja: To pašu es varētu jautāt jums. Aridholā jau sen neviens nav redzēts. Ļoti, ļoti sen. Es pat nebūtu varējis iedomāties, ka ieraudzīšu trīs jaunus vīriešus pastaigājamies pilsētas ielās.
- Mēs esam ceļā uz Kēmlīnu, Rands atbildēja. Apstājāmies, lai naktī būtu kur patverties.
- Kēmlīna, Mordets lēni sacīja, veldams pār mēli vārdu, un tad papurināja galvu. Jūs sakāt lai naktī būtu kur patverties? Varbūt piebiedrosieties man?
- Jūs vēl nepateicāt, ko te darāt, Perins aizrādīja.
- Nu es, protams, esmu dārgumu mednieks.
- Vai esat ari kaut ko atradis? Mats satraukti vaicāja.
Randam šķita, ka vīrs pasmaida, taču pustumsā viņš nebija par to pārliecināts. -Jā, esmu, svešais atbildēja. Pat vairāk, nekā cerēju. Daudz vairāk. Tik daudz, ka nevaru aiznest. Man ne prātā nevarēja ienākt, ka atradīšu trīs spēcīgus, veselīgus jaunekļus. Ja palīdzēsiet man izkustināt no vietas visu, ko varu aiznest līdz saviem zirgiem, varbūt saņemsiet savu tiesu. Cik tik varēsiet panest! Viss, ko atstāšu, būs pagalam to aiznesīs cits dārgumu mednieks, es nepagūšu atgriezties.
- Es taču teicu, ka tādā vietā jābūt dārgumiem! Mats iesaucās un metās augšā pa kāpnēm. Mēs palīdzēsim jums aiznest. Tikai parādiet, kur tie ir. Abi ar Mordetu viņi ieslīdēja dziļāk ēnā starp kolonnām.
Rands paskatījās uz Perinu. Mēs nevaram viņu atstāt. Perins palūkojās uz rietošo sauli un pamāja.
Abi piesardzīgi kāpa augšup pa kāpnēm, Perins palaida vaļīgāk cirvi jostas cilpā, bet Rands stingrāk satvēra zobenu. Mats un Mordets viņus gaidīja starp kolonnām; Mordets bija sakrustojis rokas uz krūtīm, bet Mats nepacietīgi skatījās uz iekštelpām.
- Nāciet, Mordets aicināja, tūlīt parādīšu jums dārgumus. Viņš ieslīdēja gaitenī, un Mats sekoja. Randam un Perinām atlika vienīgi iet abiem nopakaļ.
Gaitenī valdīja pustumsa, taču Mordets acumirklī pagriezās sāņus un devās augšā pa šaurām kāpnēm, kas apmeta loku un vijās lejup arvien lielākā tumsā, līdz beidzot viņi klupdami krizdami steberēja pa piķa melnu tumsu. Rands taustījās ar roku gar sienu, šaubīdamies, vai zem kājām būs pakāpiens, iekams to sajuta. Pat Matam kļuva neomulīgi tas bija noprotams pēc puiša balss, viņam sakot: Te, lejā, ir drausmīgi tumšs.
- Jā, jā, Mordets atbildēja. Šķita, ka tumsa viņu it nemaz netraucē.
- Lejā ir gaismas. Nāciet!
Un nudien vītņu kāpnes piepeši beidzās ar gaiteni, ko blāvi apgaismoja izretinātas, dūmojošas lāpas dzelzs turekļos pie sienām. Raustīgajās liesmās un ēnās Rands beidzot skaidri redzēja Mordetu, kurš, ne brīdi nepiestādams, aicināja viņus sekot.
“Kaut kas viņā ir savāds,” Rands nodomāja, bet nevarēja saprast, kas tieši. Mordets bija pieglaimīgs, mazliet par tuklu, ar pietūkušiem plakstiņiem, kas radīja iespaidu viņš aiz kaut kā slēpjas un glūn. Neliela auguma plikpauris, bet gaita tāda, it kā viņš no viņiem visiem būtu visstaltākais. Arī tādu apģērbu Rands pavisam noteikti vēl nebija redzējis. Cieši piegulošas bikses, mīksti, sarkani, pie potītēm atlocīti zābaki. Gara, sarkana veste ar bagātīgiem zelta izšuvumiem un sniegbalts krekls ar platām piedurknēm, bet aproču gali gandrīz skāra vīra ceļgalus. Protams, tādā apģērbā neviens neskraida pa sagrautu pilsētu, meklējot dārgumus. Tomēr ne jau drēbes svešajam piešķīra savādnieka izskatu.
Gaitenis beidzās istabā ar flīžu sienām, un jauneklis aizmirsa par varbūtējām Mordeta dīvainībām. Randa draugiem aizrāvās elpa un viņam tāpat. Arī šo telpu apgaismoja vairākas lāpas, ar dūmiem izraibinot griestus un piešķirot katram no viņiem vairāk par vienu ēnu, taču gaismu tūkstoškārtīgi atspoguļoja dārgakmeņi un zelts kaudzē uz grīdas, monētu un rotaslietu grēdas, apzeltīti kausi, šķīvji un paplātes, zobeni un dunči ar iestrādātiem dārgakmeņiem tas viss bija nevērīgi samests kalnos, kas sniedzās līdz viduklim.
Mats kliegdams metās uz priekšu un nokrita ceļgalos pie vienas kaudzes. Maisus, viņš izdvesa, rakdamies zeltā. Lai to visu aiznestu, mums vajag maisus!
- Visu mēs nevaram aiznest, Rands sacīja. Viņš bezpalīdzīgi paskatījās visapkārt. Zelts, ko tirgotāji gada laikā atveda uz Emondāri, nebūtu pat tūkstošā daļa no viena šī dārgumu kalna. Ne tagad! Ir jau gandrīz tumšs.
Perins paņēma kādu cirvi, bezrūpīgi atsvabinādams rīku no zelta ķēdēm, kas bija ap to apvijušās. Ap cirvja spīdīgo, melno kātu mirdzēja dārgakmeņi, bet abus asmeņus klāja smalka zelta arabeska. Labi, rīt, viņš teica un smaidot pacēla cirvi. Moiraina un Lans sapratīs, kad viņiem to parādīsim.
- Jūs neesat trīs vien? Mordets jautāja. Vīrs bija ļāvis puišiem brāzties garām uz dārgumu istabu, bet nu viņiem sekoja. Kas vēl ir kopā ar jums?
Mats, dziļi iegrūdis roku dārgumos, izklaidīgi attrauca: Moiraina un Lans. Vēl arī Nīnēva, Egvēna un Toms. Viņš ir menestrels. Mēs dodamies uz Tarvalonu.
Rands aizturēja elpu. Un tad viņa uzmanību piesaistīja vīrieša klusēšana.
Mordeta seja bija saviebusies trakās dusmās, bet to izķēmoja arī bailes. Viņš atieza zobus. Tarvalona! Vīrs kratīja dūres viņu priekšā.
- Tarvalona! Jūs taču teicāt, ka dodaties uz to… to… Kēmlīnu. Jūs man melojāt!
- Ja jūs vēl aizvien to gribat, Perins viņam sacīja, mēs rīt atnāksim un jums palīdzēsim. Puisis uzmanīgi nolika cirvi atpakaļ dārgumu kaudzē. Ja jūs gribat.
- Nē. Tas ir… Mordets elsodams purināja galvu, it kā nevarētu izlemt. Ņemiet, ko gribat. Izņemot… Izņemot…
Rands piepeši attapās, kas viņam svešajā šķita aizdomīgs. Izklaidus saliktās lāpas gaitenī katram no viņiem piešķīra ēnas, tāpat bija arī dārgumu istabā. Tikai… Rands bija tik satriekts, ka pateica to skaļi: Jums nav ēnas.
Mats izlaida no rokām kausu, kas būkšķēdams nokrita uz grīdas.
Mordets pamāja, un pirmo reizi viņa pietūkušie acu plaksti pilnībā atvērās. Pieglaimīgā seja pēkšņi sarāvās un pauda izsalkumu. Tātad, viņš stalti izslējās un uzreiz izskatījās garāks. Tas ir nolemts. Un piepeši viss mainījās. Mordets piepūtās kā balons, deformējās, viņa galva jau spiedās pie griestiem, pleci grūdās pie sienām, aizpildot istabas malas,
nogriežot ceļu bēgšanai. Iekritušiem vaigiem, ņirdzīgi atieztiem zobiem viņš izstiepa lielās plaukstas, ar kurām varēja aprīt cilvēka galvu. Rands kliegdams atsprāga atpakaļ. Kājas sapinās zelta ķēdē, un puisis, zaudējis elpu, nogāzās uz grīdas. Cīnīdamies pēc gaisa, viņš meklēja zobenu, cenzdamies to izdabūt laukā no apmetņa, kas bija aptinies ap ieroča spalu. Istabu piepildīja spalgi draugu kliedzieni. Visapkārt uz grīdas žvadzēja zelta šķīvji un kausi. Pēkšņi Randa ausīs ievibrējās sirdi plosošs brēciens.